16. oktobrī tiks atklāts Rīgas Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, kas turpināsies līdz 26. oktobrim. Tā piedāvājums ir gana plašs, lai ieinteresētu kvalitatīvu filmu cienītājus. Šoreiz izlaidīšu tradicionālo ievadliriku par rudeni kā Rīgas kinofestivālu laiku – esam pieraduši, ka rudens nāk ar īpaši koncentrētu Eiropas art house filmu piedāvājumu, kuras savā starpā sadala divi viens otram uz papēžiem minoši festivāli.
Festivāls Baltijas pērle, kas orientējas tikai uz publiku – sev uzticīgo multikulturālo auditoriju –, ir noslēdzies. Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam ir apjomīgāka struktūra – šis festivāls organizē konkursa programmu un industrijas pasākumus, piedāvā gada svarīgākajos pasaules līmeņa festivālos atklāto filmu izlasi, meklē Ziemeļvalstu akcentus, tur rūpi par īsfilmu un videoklipu formātu un turpina tradīciju atklāt festivālu ar Latvijas filmu. Šogad festivālu Riga IFF atklās ekstravaganti bezkaunīgais un daudzslāņainais rotoskopijas animācijas tehnikā veidotais Dieva suns (režisori Lauris Ābele un Raitis Ābele).
Jāpiemin arī Kopolu radošajai dinastijai veltītā retrospekcija – leģendārā Frānsisa Forda Kopolas filmas (to vidū ir šedevri Saruna un Mūsdienu apokalipse) un viņa meitas Sofijas Kopolas darbi, ieskaitot smalkās, eksistenciāli traģiskās Jaunavu pašnāvības.
Programmā visa kā ir daudz – tas rada piesātināta kultūras notikuma sajūtu, kādai arī jābūt laba festivāla pamatnoskaņai. Iespējams, plašākas publikas interesi piesaistīs filmas, kas apkopotas sadaļā Festivālu spilgtākie atradumi, – galvenokārt tie ir kinodarbi, kas pirmizrādi piedzīvojuši šā gada A klases festivālos Kannās, Venēcijā un Berlīnē. Šī sadaļa šogad ir īpaši izdevusies – izcelšu dažas filmas, kas ir kļuvušas par notikumiem kādā no pieminētajiem lielajiem festivāliem. Tas nenozīmē, ka šīs filmas ir jāuztver kā neapšaubāmi šedevri. Jums ir visas iespējas manis pieminētajās filmās arī nedaudz vilties.
Ievērojamu Riga IFF programmas daļu veido Kannu kinofestivālā pirmizrādītās un godalgotās filmas: Zelta palmas zaru ieguvušais režisora Džafara Panahi darbs Tas bija tikai negadījums, Slepenais aģents (režisors Klebers Mendonsa Filju; filma saņēmusi balvas par labāko režiju un aktierdarbu), Flaminga noslēpumainais skatiens (režisors Djego Sespedess; galvenā balva programmā Īpašais skatiens/Un Certain Regard), Mirsti, mana mīla (režisore Linna Remzija) un Renuārs (režisore Čie Hajakava).
Dinamiski līdz Rīgai ir nonākušas arī vairākas ievērības cienīgas filmas no nesen notikušā Venēcijas kinofestivāla konkursa programmas: grieķu režisora Jorga Lantima Bugonija (ar Emmu Stounu galvenajā lomā) un itāļu meistara Lukas Gvadanjīno Pēc medībām (ar Džūliju Robertsu galvenajā lomā), kā arī Korejas režijas zvaigznes Čanvuka Parka drāma Citas izvēles nav.
Mirsti, mana mīla
Daži kritiķi uzskata, ka aktrise Dženifere Lorensa režisores Linnas Remzijas filmā Mirsti, mana mīla ir nospēlējusi vienu no savām labākajām lomām. Publicitātes foto
Britu režisores Linnas Remzijas filma Mirsti, mana mīla ar Dženiferi Lorensu un Robertu Petinsonu galvenajās lomās pirmizrādi piedzīvoja Kannu festivāla konkursa programmā. Stāsts par Greisu un Džeksonu – jauniem, šķietami mīlošiem cilvēkiem, kuri mēģina veidot ģimeni, pārvācoties no Ņujorkas uz Montānas štatu, – pamazām pārtop destruktīvā pieredzē, abiem varoņiem neglābjami atsvešinoties vienam no otra.
Šī ir filma, kas izaicina, kaitina un tracina – visdrīzāk tieši tāds ir režisores mērķis, radot depresīvi vientulīgas pašdestrukcijas stāstu. Greisa, kura ir bijusi rakstniece, arvien dziļāk slīgst pēcdzemdību depresijā. Viņas uzvedība kļūst arvien iracionālāka un destruktīvāka, savukārt filmas vide – vientulīga lauku māja – pastiprina tuvību šausmu filmu estētikai. Stilistiski ekstravagants stāsts, kurā Dženifere Lorensa ar savu temperamentu "paņem visu telpu". Ir kritiķi, kuri uzskata, ka šī ir viena no aktrises labākajām lomām. Neesmu šīs filmas cienītāja, taču novērtēju režisores Linnas Remzijas konsekvenci un vēlmi atklāt depresiju kā subjektīvas, biedējošas pieredzes plūsmu.
Tas bija tikai negadījums
Režisora Džafara Panahi jaunākajā filmā negadījums uz ceļa aizsāk neparedzamu un dramatisku notikumu virkni. Publicitātes foto
Irāņu režisora Džafara Panahi filma Tas bija tikai negadījums ir šā gada "galvenā filma", ja uzskatām, ka Kannu kinofestivāla Zelta palmas zars ir vērtīgākā Eiropas balva. Filmu kā savu pretendenti uz Oskaru ir izvirzījusi Francija (tas norāda uz Francijas finansējuma līdzdalību).
Džafars Panahi, kurš vienmēr ir bijis Irānas režīma opozicionārs, ir spējis izveidot pārliecinošu karjeru, pateicoties galvenajiem Eiropas festivāliem, kas nenogurstoši atbalsta Irānas talantus, demonstrējot viņu filmas – nereti nelegāli un ar pieticīgiem līdzekļiem uzņemtas. Džafara Panahi šā gada balva Kannās var tikt traktēta arī kā cieņas apliecinājums ne tikai viņa autorstilam, bet arī politiskajai stājai. Jaunākajā filmā negadījums uz ceļa aizsāk neparedzamu un dramatisku notikumu virkni, kas saved kopā filmas varoni Ekbālu un bijušo politieslodzīto Vahidu, kurš šķietami atpazīst Ekbāla protēzes skaņu un uzskata, ka viņš ir saticis savu kādreizējo spīdzinātāju. Režisors ironiski rotaļājas ar žanru robežām – viņa drāma ir gan "ceļa filma", gan eksistenciāls trilleris, gan politiska alegorija un arī ļoti personisks darbs, kas uzdod jautājumu, kurš ir upuris un kurš – varmāka, turklāt ne tikai filmas sižeta, bet arī plašākā kontekstā.
Slepenais aģents
Režisora Klebera Mendonsas Filju filma niansēti spēlējas ar laika kategorijām: pagātnes un tagadnes fragmenti pamazām ievelk skatītāju 70. gadu Brazīlijas noskaņās. Publicitātes foto
Manuprāt, Slepenais aģents ir savdabīgākā no Kannu filmām, kas ir nonākusi Riga IFF programmā. Retrotrilleris, ko veidojis festivālu aprindās cienītais brazīliešu režisors Klebers Mendonsa Filju, ir pamatīgs darbs, kura darbība notiek 70. gadu Brazīlijā. Akadēmiķis Marsels (Vāgners Moura, pazīstams no seriāla Narkobaroni), kurš zaudējis sievu, tiek ierauts intrigu tīklā. Viņam uz pēdām min divi algoti slepkavas, kuru pasūtītājs savulaik bijis saistīts ar Marsela akadēmiskajiem pētījumiem. Režisors strādā spilgti un temperamentīgi – filmas sākuma epizode, kurā kādā benzīna uzpildes stacijā mētājas ar papīriem apsegts līķis, bet atbraukušie policisti ir vairāk aizņemti ar mēģinājumu izspiest kukuli no nejaušā garāmbraucēja Marsela, jau sākotnēji iezīmē filmas traģikomisko, tomēr nospriegoto atmosfēru. Turklāt ir karnevāla laiks, kurā viss kaut kas ir iespējams.
Filma niansēti spēlējas ar laika kategorijām: pagātnes un tagadnes fragmenti pamazām ievelk skatītāju 70. gadu Brazīlijas noskaņās, arī korupcijas saēstajā ikdienā. Filmā ir daudz atsauču uz kinovēsturi – no Stīvena Spīlberga Žokļiem (1975) līdz aktiera Žana Pola Belmondo 70. gadu grāvējiem. Kaut lokāli jau ir izskanējis apzīmējums, ka Slepenais aģents ir brazīliešu Kriminālās ekselences fonds, šāds salīdzinājums piezemē Slepenā aģenta nozīmi.
Bugonija
Zinātniskās fantastikas komēdija Bugonija, kurā galveno lomu atveido Emma Stouna, ir piesātināta spriedzes, absurda un humora pilna filma. Publicitātes foto
Pārejam pie šā gada septembrī Venēcijas festivālā izrādītajām filmām. Režisora Jorga Lantima un aktrises Emmas Stounas sadarbība vienmēr ir bijusi intriģējoša un daudzsološa. Pēc Oskaru ražas, ko savākusi filma Nabaga radības, šis tandēms paspēja izveidot arī ne īpaši veiksmīgo, taču stilistiski interesanto darbu Laipnības veidi. Gadu vēlāk tapis viņu jaunākais kopdarbs Bugonija, kas stāsta par diviem sociālās netaisnības satracinātiem vīriešiem (vienu no lomām atveido Džesijs Plemonss), kuri nolemj atriebties par visu un visiem. Viņu naida un atriebības objekts ir kādas noziedzīgas korporācijas vadītāja (Emma Stouna), kuras darbība apdraud cilvēkus un planētu Zemi – tā vismaz uzskata viņas nolaupītāji. Turklāt viņu pārliecība ir nesatricināma: Emmas Stounas varone nav tikai korporatīvā biznesa haizivs perfektā kostīmā, bet citplanētiete.
Bugonija veidota kā piesātināta spriedzes, absurda un humora pilna konfrontācija starp nolaupīto un viņas nolaupītājiem. Protams, filmas vizuālajā stilā dominē atpazīstamie Jorga Lantima formveides paņēmieni – stilizācija, dekoratīvisms un elegance –, apvienojot reālo un nereālo.
Pēc medībām
Džūlija Robertsa atveido filosofijas profesori, kura nonāk sarežģītas izvēles priekšā. Publicitātes foto
Itāļu režijas meistars Luka Gvadanjīno devies sev mazāk pazīstamā teritorijā – uzņēmis filmu angļu valodā ar amerikāņu aktieriem galvenajās lomās. Filma Pēc medībām iedziļinās akadēmiskajā vidē, kuru satricina kādas studentes izvirzītās apsūdzības savam pasniedzējam – tās iznīcina pasniedzēja akadēmisko karjeru. Džūlijas Robertsas atveidotā filosofijas profesore ir spiesta izvēlēties: nostāties vai nu upura (savas studentes), vai varmākas (sava drauga un kolēģa) pusē. Cienījams, kaut formā visai tradicionāls darbs, kurā mēģināts ielūkoties #MeToo ēras sakaitētajā akadēmiskajā vidē un uzdot jautājumu – vai patiešām vienmēr ir akli jātic upurim?
Zilais mēness un Pītera Hudžāra diena
Ītans Hauks par savu psihofizisko transformāciju filmā Zilais mēness būtu pelnījis īpašu novērtējumu – vismaz Oskara nomināciju. Publicitātes foto
Apskata noslēgumā vēl divas īpašas filmas – tie ir darbi, kas ir balstīti kultūrvēstures faktos. Filmas, kurās daudz runā un kuras ārkārtīgi interesanti skatīties kā konkrētu kultūrvēstures daļu tuvplānus, iepazīstot spilgtas personības, par kurām, iespējams, līdz šim nebūs daudz dzirdēts. Viena no šīm filmām ir amerikāņu režisora Ričarda Linkleitera Zilais mēness. Tās darbība risinās vienotā laikā un telpā – bārā, kurā Lorencs Hārts gaida savu kādreizējo radošo partneri Ričardu Rodžersu pēc mūzikla Oklahoma! pirmizrādes. Trīs aktieri – Ītans Hauks, Endrū Skots un Mārgareta Kvelija – rada verbāli blīvu un izteiksmīgu raksturu parādi, kuru attiecību dramaturģiju atklāj dialogi. Ītans Hauks par savu aizvainotā, atkarību vajātā asprāša lomu un psihofizisko transformāciju būtu pelnījis īpašu novērtējumu (vismaz Oskara nomināciju).
Zilā mēness darbība risinās XX gadsimta 40. gados Brodvejā, savukārt režisora Airas Saksa Pītera Hudžāra diena vēsta par to pašu pilsētu – Ņujorku –, tikai aptuveni trīsdesmit gadu vēlāk. Filmas pamatā ir dokumentēta intervija ar fotogrāfu Pīteru Hudžāru, kurš stāsta intervētājai par vienas dienas notikumiem (materiālu topošai grāmatai). Filmas vizualitātē ir precīzas atsauces uz 60.–70. gadu Amerikas kinokultūru. Personības, kuras Hudžārs ir fotografējis, par kurām viņš stāsta, kuras ikdienišķi piemin, tagad jau kļuvušas par kultūrvēstures daļu – Sūzana Sontāga, Frana Lībovica u. c. Pīteru Hudžāru lieliski atveido britu aktieris Bens Višovs, intervētājas lomā ir britu aktrise Rebeka Hola. Septiņdesmit piecas minūtes garā filma ir kā kompakts kurss Amerikas kultūras vēsturē un uzskatāms piemērs, kā, izmantojot arhīvu materiālus, talantu un divus izcilus aktierus, iespējams radīt notikumu ar pavisam askētiskiem līdzekļiem.
Fotogrāfu Pīteru Hudžāru lieliski atveido britu aktieris Bens Višovs. Publicitātes foto
Informācija: rigaiff.lv