Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 2. februāris
Spīdola, Sonora

Savējais, nevis tūrists ar kameru. Askolds Saulītis (05.06.1966.–10.03.2021.)

Nav pat vajadzīga nekāda laika distance – režisora, operatora un producenta Askolda Saulīša (05.06.1966.–10.03.2021.) vieta Latvijas kinovēsturē jau tagad ir skaidri redzama, neapšaubāma un paliekoša.

Mums nav neviena cita dokumentālista, kurš tik konsekventi garus gadus būtu racis un pētījis vienā šķietami šaurā teritorijā – dažādos XX gadsimta nacionālās vēstures mezglu punktos –, turklāt apzināti nolicis malā kinematogrāfiskas ambīcijas un meklējumus, visu savu azartu un enerģiju veltot vairāk vēsturei nekā kino. Šī iemesla dēļ Askolda Saulīša pēdējo gadu filmas ne pārāk bieži iekļuva kinokritiķu uzmanības prožektoru gaismā, festivālu un balvu orbītā, bet – viņam tas viss jau sen bija bijis, turklāt vienam no pirmajiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

XXI gadsimta pirmajos gados Askolds Saulītis divas reizes pēc kārtas tika atzīts par Latvijā labāko dokumentālā kino režisoru, piecu gadu laikā sešām viņa filmām tika piešķirtas kopā astoņpadsmit dažādas Lielā Kristapa nominācijas un astoņas no tām pārvērtās balvās, četras Lielā Kristapa bronzas figūras joprojām stāv paša Askolda Saulīša studijas plauktā. Vārdu sakot, tolaik Askolds Saulītis bija neapstrīdami titulētākais Latvijas jaunais režisors – ne jau velti izdevumā Film News From Latvia 2004. gadā, stāstot pasaulei par Latvijas dokumentālo kino, Saulītis ir vienīgais autors, kura daiļrade tiek plašāk aprakstīta, balstoties viņa tobrīd visjaunākajā filmā Keep Smiling! (2003) un mazliet arī vispārinot.

 

Jaunais un daudzsološais

Askolds Saulītis kino pasaulē ieradās ļoti mērķtiecīgi, taisnā ceļā no "Liepājas bohēmas" – absolvējis 5. vidusskolu (1984), viņš iestājās Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā (1984–1986), jau skolas gados sāka darboties Liepājas kultūras nama Tautas kinoamatieru studijā, kas nosaukta slavenā liepājnieka Eizenšteina līdzgaitnieka Eduarda Tisē vārdā, un ar 16 mm kinokameru uzņēma virkni amatierfilmu, kuru nosaukumi variē ap vārdiem Cafe un Opera. Pēc "lietišķajiem" Askolds "ņēma dzīvi pie ragiem" un devās uz Rīgu – strādāt kinostudijā, kur nokļuva režisora Aivara Freimaņa spēlfilmas Dzīvīte (1989) uzņemšanas grupā mākslinieces Ievas Romanovas pakļautībā un sāka, kā mēdz teikt, no pašas apakšas – filmu uzņemšanu iepazina caur praktiskiem darbiem filmēšanas laukumā. Pieredze Dzīvītē un pēc tam Arvīda Krieva filmā Ievas paradīzes dārzs (1990) vēlāk ļāva Askoldam apgalvot, ka filmu uzņemšanu viņš pazīst no A līdz Z, un ir atstājusi Latvijas kinovēsturē arī kādu amizantu epizodi – humorists Aivars Freimanis bija nolēmis Krišjāņa Barona "dzīvītē" ieviest sabiedrībā tolaik ārkārtīgi populārus tēlus, raidījuma Labvakar autoru trijotni, un Askoldam uzticēja "izskatīties pēc Šipkēvica".

90. gadu pašā sākumā Rīgas kinostudija saira vairākās mazās filmu studijās, vienu tādu nodibināja arī režisors Arvīds Krievs kopā ar tuvākajiem domubiedriem – operatoru Dāvi Sīmani senioru, komponistu Mārtiņu Braunu un vēl dažiem. Studijas Kaupo Filma plāns acīmredzot bija kļūt par lielu un aktīvi ražojošu koncernu, jo kino uzņemšanā kaut cik pieredzējuši darbinieki studijai tika meklēti pat ar avīžu sludinājumu palīdzību. Jaunajiem kolēģiem tika uzticētas reklāmas un pasūtījuma filmas, arī Askolds Saulītis 1992. gadā jau filmēja reklāmu salonam Burda Moden. Kaut vai tikai vēstures fakti liek secināt, ka Askolds Saulītis ir bijis viens no diviem talantīgākajiem un daudzsološākajiem studijas Kaupo Filma jauniešiem, jo pirmajos gados filmas uz 35 mm lentes uzņem tikai studijas vadītājs Arvīds Krievs, bet 1993. gada 28. maijā Rīgas Kino namā pirmizrādi svin uzreiz divu debitantu pirmās filmas 35 mm formātā – Jāņa Putniņa spēlfilma Varmācības meditācija un Askolda Saulīša dokumentālā filma Kas dzīvo komunalkā. Jaunākām paaudzēm piebildīšu, ka 90. gados arī Latvijā jau bija sācies videolaikmets, tomēr "īstu kino" joprojām centās filmēt uz dārgās, bet pamatīgās 35 mm kinolentes, kura katram vis nebija pieejama.

Lai gan Latvijas filmu izrādīšana šajos juku laikos ir pavisam neskaidrā situācijā, tomēr Askolda Saulīša ienākšana lielajā kino ir pamanāma, un nav mazsvarīgi, ka tā notiek pieredzējušu profesionāļu sabiedrībā, piemēram, viņa nākamās dokumentālās filmas, gleznotājas Aijas Zariņas portreta Eiropas nolaupīšana (1998), operators ir nu jau leģendārais klasiķis Dāvis Sīmanis seniors.

Pamazām Askolds Saulītis tuvojas visdaudzveidīgākajam periodam savā filmogrāfijā – īsi pirms gadsimtu mijas viņš ir vienīgais režisors Latvijā, kurš vienlaikus veido dokumentālo filmu, animāciju un spēles īsfilmu. Dokumentālā filma Sarkanais un brūnais (1999), kas uzņemta pēc Harija Beķera scenārija, kļūst par Saulīša diplomdarbu, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, kurā viņš 1996. gadā iestājās Ģirta Nagaiņa vadītajā televīzijas režisoru kursā. Šī filma atnes viņam pirmo Lielo Kristapu kā labākajam dokumentālā kino režisoram un pirmoreiz iezīmē to vadzvaigzni, kurai režisors vēlāk sekos arvien mērķtiecīgāk, – filma stāsta par Latvijas kareivjiem Otrajā pasaules karā abās frontes pusēs, gan padomju armijā, gan leģionā, vācu armijas rindās.

Ar šo filmu sākas Askolda Saulīša sadarbība ar producentu Gati Upmali, un 1998. gada vasarā studijā F.O.R.M.A. Saulītis jau filmē valsts atbalstītu spēles īsfilmu Tristans un Izolde, kam jākļūst par vienu no trim daļām producenta iecerētajā Baltijas valstu kopdarbības projektā. Saulīša novelē galveno sieviešu lomu spēlē tobrīd skandalozi populārā modele Inese Misāne, par kuras Amerikas dēkām Latvijā klīst karstas baumas, tāpēc filmēšanas process nonāk ciešā mediju uzmanības lokā. Profesionālās iemaņas ļauj Inesei Misānei labi kustēties kameras priekšā, dinamiskas vajāšanas ainas izspēlē kolorīta bandītu trijotne Kaspara Bindemaņa vadībā, tomēr galu galā īsfilmu par izcilu veiksmi neuzskata arī pats Saulītis, un tā acīmredzot nākamajos gados aizliek kāju priekšā viņa cerībai debitēt ar pilnmetrāžas spēlfilmu Milžu cīņa pēc Jāņa Ezeriņa novelēm.

Uldis Jancis par Tristanu un Izoldi saņem Lielo Kristapu kā labākais spēlfilmas operators; vēl viens svarīgs ieguvums no šīs filmas – Askolds Saulītis iepazīstas ar mākslinieku Jurģi Krāsonu, un abi studijā Rija izveido diezgan neparastu animāciju pieaugušajiem Clara & Rubinšteins (1999). Šai filmai amizantu popularitāti dažus gadus vēlāk sagādā jaunais politiķis Einars Repše, kurš valsts vadītāja darbu sāk ar taupības pasākumiem un pirmkārt apsver iespēju pārtraukt finansēt filmu nozari; viens no publiski izteiktajiem argumentiem – viņš nesen esot redzējis "galīgi stulbu filmu Helēna un Rubinšteins", kāpēc tādas būtu par valsts naudu jātaisa?…

 

Pats savā studijā

"Tikai tad, kad būs nocirsts pēdējais koks, saindēta pēdējā upe un nozvejota pēdējā zivs, cilvēki sapratīs, ka naudu nevar ēst," – šo populāro kāda indiāņu virsaiša izteikumu Askolds Saulītis tur prātā, 2000. gadā dibinot savu filmu studiju Subjektiv Filma; tās logotipā ir klusējošs indiāņu virsaitis. Turpmāk praktiski vienmēr Saulītis ir pats savu filmu producents, un jau pirmais jaunās studijas darbs, Baldonē uzņemtā dokumentālā filma Jaunības avots (2001), ļauj viņam otro reizi pēc kārtas saņemt labākā dokumentālista Lielo Kristapu (šajā laikā nacionālās kino balvas tiek pasniegtas reizi divos gados).

Ar nākamo dokumentālo filmu Keep Smiling! (2003) ceļš ved uz augšu un pāri Latvijas robežām – vīrišķīgi emocionālais stāsts par "racējiem", kas Latvijas mežos meklē pasaules karos bez vēsts pazudušus kareivjus, ne tikai izpelnās Lielā Kristapa skatītāju balvu, bet aizkustina arī profesionāļus citur pasaulē; filma tiek demonstrēta Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā IDFA un izpelnās nomināciju Krievijas Kinoakadēmijas balvai Nika. Būtiska nianse – filmas notikumos un entuziastu grupas darbībā režisors un operators Saulītis piedalās kā savējais, nevis kā tūrists ar kameru; viņš arī iet mežā un rok, brīvi orientējas Otrā pasaules kara vēsturē, militārās tehnikas, ieroču un karavīru formastērpu detaļās.

Tādējādi Askolds Saulītis arvien mērķtiecīgāk koncentrē savu interesi uz tēmām, kas svarīgas gan militārajā, gan nacionālajā un patriotiskajā kontekstā, – nākamā dokumentālā filma, Svētku anatomija (2005), pievēršas 18. novembra svētkiem un izseko daudziem sagatavošanas pavedieniem, kas no visām pusēm satek kopā dažādos svētku dienas pasākumos un beigās piedzīvo kulmināciju grandiozā uguņošanā. Turpmākajos gados Askolds Saulītis nodibina ciešu kontaktu ar Latvijas armiju, veidojot filmu Parāds Afganistānai (2008) – riskantu ceļojumu uz militāru konfliktu teritoriju kopā ar politiķi Ati Lejiņu, kurš 80. gados Afganistānas karā meklējis baltiešu gūstekņus un 25 gadus vēlāk satiek modžahedu komandieri, kurš glābis jaunā karotāja dzīvību.

 

Stingra pārliecība

Nākamā filma, Bermontiāda (2009), manuprāt, ir tas pagrieziena punkts, kurā Askolds Saulītis izšķiras, kādu kino viņam ir svarīgi veidot, un iedibina pamatprincipus, kā turpināt strādāt vēstures izpētes laukā, sadarbojoties ar erudītiem vēsturniekiem un konsultantiem. Bermontiādā Saulītis vairs diez ko nepaļaujas uz kinovalodas izteiksmes līdzekļiem, vizuālo poētiku un klusuma pauzēm, viņam svarīgi ir nodot skatītājam daudz būtiskas informācijas par svarīgiem vēstures notikumiem, tāpēc šajā filmā kā stāstnieks pirmoreiz parādās aktieris Andris Keišs, kura balss dzirdama arī nākamajās Saulīša izpētes filmās. Režisors gan izmanto atsevišķus inscenējumus un datorgrafikas iespējas arhīva materiālu atdzīvināšanai, tomēr nevairās arī no "runājošām galvām", informējošiem titriem un citiem populārzinātniskiem paņēmieniem, jo viņa galvenais mērķis ir nevis "taisīt mākslu", bet runāt par svarīgām lietām.

Šādā veidā Askolds Saulītis pēdējos gados radīja filmas gan par atmodas laiku, gan Baltijas ceļa akciju, gan Dziesmu svētku vēsturi un Latvijas armijas vēsturi. Simtgades filmu programmā tika atbalstīta viņa filma Astoņas zvaigznes par latviešu strēlniekiem, bet nepabeigta palikusi filma Zem viena karoga – stāsts par Neatkarības karu (1918–1920) un cittautiešu ieguldījumu Latvijas Brīvības cīņās.

"Mēs esam saņēmuši ievērojamu vēsturisko mantojumu. Ja ikdienas rutīnā ir iespēja ar filmas starpniecību uz pusstundu, stundu vai divām pavērt šī mantojuma vāku, durvis vai failus, tas noteikti ir jāizmanto." Tā rakstīja Askolds Saulītis, noslēdzot darbu pie dokumentālās filmas Mans zelts (2020) par Latvijas armijas vēsturi, un tā viņam bija stingra pārliecība – Latvijas un pasaules vēsturē ir tik daudz svarīgu tēmu, ko pētīt un skaidrot ar kinematogrāfijas palīdzību, ka ar vienu mūžu var nepietikt. Kur nu vēl ar tik nežēlīgi pārtrauktu.

Askolda Saulīša filmu kolekcija no 16. marta skatāma portālā filmas.lv.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja