Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Stāsts par cilvēka prātu pirmskara laikā. Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma Gads pirms kara sāk ceļu uz kinofestivāliem

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma Gads pirms kara iekļauta prestižā Roterdamas Starptautiskā kino festivāla konkursa programmā, kas norisināsies no 1. līdz 7. februārim. Aicinājām uz sarunu režisoru, kurš radījis vēsturisku trilleri, kas izseko vienam no pagājušā gadsimta noslēpumainākajiem latviešiem, Pēterim Mālderim, viņa traģikomiskajā un sirreālajā ceļojumā cauri 1913. gadam.

Vai sākumā parādījās interese par Pēteri Mālderi vai par gadu pirms Pirmā pasaules kara?

Pirmais parādījās Pēteris Latvietis, Pēteris Mālderis jeb Jānis Žāklis – viņam ir daudz dažādu vārdu. Tas bija kā ievads, bet vienlaikus mani interesēja šis pirmskara periods, tāpēc varoni ievietojām tieši šajā laikā. Turklāt to bija viegli izdarīt no viņa biogrāfijas viedokļa, jo pēc 1911. gada neviens par viņa tālākajām gaitām neko nezina. Tas ļāva mums brīvi spekulēt un veidot stilizētu vēstures stāstu.

Vai filma Gads pirms kara ir pilnīga fantāzija?

No vienas puses, tā ir gandrīz pilnībā fantāzija, bet, no otras, – visas vēsturiskās etīdes, blakus varoņi un dialogi ir balstīti dažāda veida avotos un likti kopā kā kolāža, līdz ar to Gads pirms kara ir stāsts, kas drīzāk notiek ar viena cilvēka prātu nekā ar viņa ķermeni.

Cik daudz ir zināms par Pēteri Mālderi?

Tas, kas attiecas uz Pēteri Mālderi, tad vienīgā kaut cik faktoloģiskā epizode ir tā dēvētais Sidnijstrītas aplenkums Londonā, kas filmā parādās kā neliels uzplaiksnījums, bet viss pārējais ir dažādi minējumi un versijas. Viņš ir cēlies no Talsu puses, bet pēc 1905. gada revolūcijas salīdzinoši īsā laika periodā parādījies dažādās anarhistiskajās šūniņās viscaur Eiropai – Parīzē, Londonā, Prāgā un Vīnē. Tas sakrīt arī ar mūsu varoņa ģeogrāfiskajiem pieturas punktiem.

Eksistē arī dažādas versijas par to, par ko Pēteris Mālderis kļuva? Vai izvēlējāties kādu konkrētu viņa turpmākās dzīves scenāriju? 

Mēs pieturējāmies pie vienas no vairākām versijām, kas aprakstītas britu autora Filipa Rufa grāmatā Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve. Tā paredz, ka viņš vēlāk varētu būt bijis Jēkabs Peterss, cilvēks, kas izveidoja Viskrievijas Ārkārtas komisiju (Čeku) un kas uz nelielu laiku ieņēma arī tās vadītāja amatu. Mēs pieķērāmies šai versijai, lai parādītu, ka varonis, kuru plosa revolucionārais laiks, pirmskara situācija un galu galā pats karš, kļūst par līdz galam neatreflektēta ļaunuma nesēju. Viņš nemaz nezina, kā no vienkārša cilvēka, kurš dzīvo savu visai garlaicīgo dzīvi, pēkšņi attapies situācijā, kurā tu jau esi ideoloģijas daļa un kļuvis par kaut ko pilnīgi citu. Tas lielā mērā sakrīt ar mūsu laiku, kad tik daudz cilvēku viegli ļaujas masu psihozei, viltus ziņām, attiecīgi kļūst par nedomāšanas piemēriem.

Jūsu filmā piedalās dažādi vēsturiskie varoņi.

Mēs nevienu no viņiem nenosaucam vārdā, jo tie ir stipri stilizēti varoņi. Savā ziņā mēs varam notiekošo uz ekrāna uzskatīt par paralēlu realitāti, kurā norisinās līdzīgi notikumi kā XX gadsimta sākuma Eiropas vēsturē. Šajā filmā ir vesela virkne varoņu, ko ir viegli atpazīt, un virkne varoņu, kuru piefiksēšana ir atkarīga no skatītāja interesēm par politiku, filozofiju un mākslu. Tomēr atpazīt šīs personības, kas savulaik ietekmējušas cilvēku domāšanu, nav skatītāja obligāts uzdevums. Filmas varoņi ir nevis personību portretējums, bet gan staigājošas emblēmas, kas apzīmē šī pirmskara laika ekstrēmās parādības manis nosauktajās jomās.

Aktieris Uldis Siliņš par savu varoni teica: Vitgenšteins – Frankenšteins!

Jā, tas ir tas stilizācijas moments. Mums ir Vitgenšteins – Frankenšteins, Prusts – vampīrs un citi.

Vai jums arī pašam ir bijusi vēlme ar viņiem visiem satikties?

Satikties nē. Man vienmēr ir bijusi interese par personību vēsturi – par to, kā pasaule apkārt izmaina cilvēka dzīvi, kā it kā šķietami nenozīmīgi vai pat nemanāmi notikumi dzīvi pagriež citā virzienā. Filmas varoņus mēs ieraugām situācijā, kurā viņi vēl nav kļuvuši par tiem vēsturiski piepildītajiem tēliem, kurus mēs pazīstam tagad.

Gadā pirms kara ir neliela epizode, kas norisinās 1913. gada Vīnē, kurā vienlaikus uzturas Hitlers, Staļins, Trockis un Tito. Tajā laikā tas bija salīdzinoši nepieredzējušu cilvēku bariņš, kas plāno sazvērestības pret savām valstīm, nemaz nenojaušot, ka vairākus gadus vēlāk viņu dēļ izmainīsies visas pasaules liktenis XX gadsimtā. Tā ir ļoti interesanta vēsturiskā sakritība, ka viņi visi atrodas vienā vietā un neko nezina par nākotni. Mēs neviens nezinām, kas būs tālāk. Neviens 2020. gada janvārī nevarēja nojaust to, uz ko mēs atskatāmies jau šī gada janvārī. Tas ir tas, kas mani interesē un ko Ludvigs Vitgenšteins sauc par kauliņu izkrišanu – nekad nevar zināt, kādi tie būs.

2020. gada janvārī pasaule satraucās par ugunsgrēkiem Austrālijā.

Jā, mēs pat neiedomājāmies, ka 2020. gadā varētu iestāties gan prāta, gan arī citāda veida stingums, kad mēs visi būsim izolēti un šķitīs, ka piedzīvojam vienu no apokalipses formām.

Runājot par visiem ar Covid-19 saistītajiem ierobežojumiem, kā norisināsies Roterdamas festivāls? Kādi būs jūsu pienākumi pret to?

Roterdamas festivāls ir sadalīts divās daļās. Februāra sākumā tas notiks tiešsaistē, bet jūnija sākumā – klātienē (ja to ļaus tā brīža situācija). Šajā pirmajā daļā filmu autoriem būs jāsarunājas ar skatītājiem pirms/pēc seansiem, jāpiedalās dažāda veida apaļā galda sarunās un citos pasākumos, bet no attāluma. Vēlāk klātienē.

Ko jums nozīmē jūsu filmas iekļūšana šajā konkursā?

Vēsturiski Roterdamas festivāls vienmēr ir bijis ar fokusu uz režisora darbu. Pēc sava lieluma tas atrodas kaut kur aiz Kannu, Venēcijas un Berlīnes festivāliem, bet atšķirībā no iepriekš minētajiem, kuros liela loma filmu izvēlē ir arī filmu izplatītāju, filmu producentu darbībai, Roterdamas festivāla gadījumā tiek diezgan strikti vērtētas tieši filmu mākslinieciskās kvalitātes. Tas ir spējis nepakļauties kopējai festivālu vai Eiropas kino konjunktūrai un saglabāt savu neatkarīgo skatījumu uz kino, tāpēc mūsu darba iekļaušana konkursa programmā bija milzīgs pozitīvs pārsteigums, par kuru iepriekš varēju tikai sapņot. Tas ir pagodinājums un novērtējums.

Operators Andrejs Rudzāts atklāja, ka filmā Gads pirms kara esat atļāvušies vairāk nekā iepriekšējos darbos.

Skatoties filmu jau gatavā versijā, ir sajūta, ka brīvība varēja būt vēl lielāka, jo kaut kādā ziņā mēs nemākam būt brīvi līdz galam, mēs visu laiku novērojam sevi no malas un kritiski attiecamies pret to, ko redzam, bet, jā, lai radītu šādu stilizētu filmu, uzdrošināšanās līmenim bija jābūt salīdzinoši augstam, turklāt ņemot vērā, ka robeža ir ļoti trausla starp stilizāciju, kura ir kvalitatīva un jēgpilna, un stilizāciju, kas ir muļķīga karikatūra, kura pie tam vēl ir banāla un līdz ar to parauj zem ūdens visu filmu.

Kas šobrīd ir jūsu dienas kārtībā?

Tūlīt mēs pabeigsim Rīgas Starptautiskās laikmetīgas mākslas biennāles (RIBOCA) dokumentālo filmu viss reizē zied un meklēsim iespēju to parādīt starptautiski un vēlāk Latvijā uz ekrāna. Šobrīd notiek arī intensīvs darbs pie projekta par latviešu teātra un mēmā kino aktrisi Mariju Leiko. Tieši dīkstāves periods man deva laiku rūpīgāk to izstrādāt scenārija līmenī un būt gatavam pie iespējas šo filmu arī veidot.

Kā jums šķiet, kā šis laiks ietekmēs Latvijas kino?

Es domāju, ka Latvijas kino situācija zīmējas visai drūma vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir saistīts ar to, ka varētu būt ļoti grūti atvest atpakaļ uz kinoteātriem skatītāju, kas būs pieradis skatīties mājās, bet filmu veidotājiem ir ļoti svarīgi, lai tās izrādītu kinoteātros, jo tieši ekrānam šīs filmas ir veidotas, tām ir citāds saturs un forma nekā darbiem, kas tiek radīti īpaši digitālajām platformām, kurās ir citas naratīvās un stilistiskās modifikācijas. Attiecībā uz citiem mākslas veidiem cilvēki atzīst, ka tiem ir nepieciešamas specifiskas skatīšanās situācijas. Lai novērtētu glezniecību, tev ir jāatrodas noteiktā attālumā no darba, lai novērtētu instalāciju, tev ir jābūt iespējai to telpiski aptvert. Neviens neiedomājas, ka digitālajā platformā ir iespējams adekvāts mākslas darbu atveidojums, bet par kino šāds priekšstats ir, jo tas visvienkāršāk pakļaujas šim formātam. Tomēr pastāv fundamentāla atšķirība starp filmas skatīšanos notumšinātā kinozālē ar tās pulsējošo gaismas ekrānu, kur skatītājs tiek ievietots filmas realitātē, un gulšņāšanu dzīvojamajā istabā pie TV ekrāna, kuru viegli pārtrauc reklāmas pauzes vai vēlme aiziet uz virtuvi pēc tējas.

Vai vēlme patīt uz priekšu.

Protams, var priecāties, ka šajā mājās sēdēšanas laikā mums ir bijusi iespēja noskatīties daudz labu filmu, bet tieši šī iemesla dēļ ceru, ka skatītāju atgriešanās kinoteātros nekļūs par neiespējamo misiju.

Jo mazāks pārrāvums, jo labāk.

Īsais mirklis rudenī, kad bija iespēja demonstrēt filmas kinoteātros, pierādīja, ka cilvēki ir gatavi apmeklēt atsevišķus notikumus, nevis atjaunot regulāru kino apmeklējumu plūsmu. Tajā laikā uz ekrāniem nonāca Reiņa Kalviņa Maiņa un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas Mans mīļākais karš, kuru skatītāju skaits diemžēl bija mazāks, nekā varētu gaidīt. Tā ir norāde, ka priekšā būs sāpīgs un smags process (arī no politiskā viedokļa) – ja skatītāju skaits Latvijas filmām kinoteātros nebūs pietiekami liels, tad arī valsts līmenī būs grūti pierādīt, kāpēc mums ir jāražo filmas kino ekrānam, nevis tiešsaistes medijiem. Pirms šīs krīzes Nacionālajam kino centram ar simtgades programmu un citām aktivitātēm bija izdevies atjaunot un nostiprināt skatītāju uzticēšanos Latvijas kino. Visticamāk, pandēmija to atkal ir iedragājusi.

Top komentāri

Dāvis Sīmanis -
D
Latvijas kino ģēnijs, kas būs pirmais, kas valstij Oskaru godam nopelnīs. Un, ne tikai Oskaru!
Flegms
F
Bezgala skumji, ka tā vietā, lai sabiedrībai pasniegtu izglītojošu patiesu vēsturisku notikumu atainojumu, autori spēj vien radīt murgainas fantāzijas. Laikam jau nav ne spēju, ne jaudas darbam ar vēstures avotiem
fakts
f
Droši ir tas , ka Jēkabs Peterss nav Jānis Žākle(1983-?). Vienīgā līdzība - abiem kuplas ūsas. Filmas veidotājiem ar to pietiek. Samērā ticami, ka J.Žākle 1912.gadā devās pie Austrālijas anarhistiem, kārtējo reizi mainot izskatu un vārdu.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Iznācis Lindas Leen jaunākais singls Blue Monday(2)

Pirmdien, 18. janvārī, klajā nāk mūziķes Lindas Leen jaunākais singls Blue Monday. Pēcsvētku melanholija un kopā būšana, kas spēj dziedēt, ir gaiši pilnskanīgās dziesmas galvenais motīvs. Vārdu un ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja