Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +12 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 27. septembris
Ilgonis, Ādolfs

Titāna plāksne galvā

Kannu kinofestivāls ir demonstratīvi apliecinājis, ka kino un festivāli tradicionālajā formātā turpinās – par spīti visam

 

 

Sestdien, 17. jūlijā, noslēdzās 74. Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kas bija īpašs. Tā nav dežūrfrāze, kas uzsver Kannu izņēmuma pozīciju Eiropas un pasaules kinofestivālu apritē (visnozīmīgākais, ietekmīgākais, ambiciozākais utt.). Tas, ka Kannu festivāls patiešām notika, bija arī drosmīga – pārdroša? – organizatoru balansēšana uz šauras trosītes, kas pārsviesta pāri pandēmijas radītajai nestabilitātei un neprognozējamībai. Šim festivālam, kura veidotāji dara visu, lai noturētu tā "Saules sistēmas" vai kinopasaules centra statusu, vienkārši bija jānotiek. Jānotiek ar vērienu, lai izvērtētu pusotra pandēmijas gada laikā radušos filmu uzkrājumus, kronētu uzvarētājus un nofiksētu, akcentētu būtiskākās kino tendences, ko arī piedāvāja konkursa programmas filmas.

Ķermeņa mutācijas

Filmu Kannu galvenajā konkursa programmā bija daudz – 24, par četrām piecām vairāk nekā citus gadus. Komentējot festivāla laureātu sarakstu, ir jāatzīst amerikāņu režisora Spaika Lī vadītās žūrijas drosme piešķirt balvas tā, kā žūrija tās ir piešķīrusi. Par Spaika Lī atraktivitāti Kannās liecināja arī viņa neizsmeļamais ekstravaganto uzvalku klāsts. Kā ekstravagantu un apsveicamu var vērtēt arī viņa vadītās žūrijas lēmumu piešķirt Zelta palmas zaru franču režisores Žulias Dikurno filmai Titāns/Titane. Šī bija visradikālākā, šokējošākā konkursa programmas filma, kuru var vai nu mīlēt, vai nīst. Titāns un remdenība nav savienojami – ne reakcijā pēc filmas noskatīšanās, ne arī filmas režisores temperamentā un izmantotajos izteiksmes līdzekļos. To vidū ir gan estetizēta vardarbība, gan šausmu filmu elementu pielietojums. Man kā senai Kannu festivāla procesu vērotājai filma Titāns un tās režisores skarbais bezkompromisa stils atsauca atmiņā 1994. gadu, kad līdzīgu šoka efektu izraisīja un Zelta palmas zaru ieguva tolaik vēl mazpazīstamā amerikāņu režisora Kventina Tarantīno Lubene/Pulp Fiction, kas nu jau ir nozīmīga kinovēstures daļa.

Var atkāpties vēl senākā pagātnē, kad Kannas satricināja Deivida Linča filmas – it īpaši ar Zelta palmas zaru kronētais darbs Mežonīgie sirdīs/Wild at Heart (1990). Tolaik prese rakstīja par neobrutālisma triumfu, ar šo jēdzienu raksturojot amerikāņu režisora daiļradi. Jāpiemin arī kanādiešu režisora Deivida Kronenberga skandalozā filma Crash/Autokatastrofa (1996), kas arī savulaik saņēma nozīmīgu Kannu festivāla balvu, izsaucot sašutuma vētru. Labi atceros spiedzienus un kliedzienus zālē, kad Kronenberga filma tika pie Kannu festivāla žūrijas speciālbalvas. Tieši Deivida Kronenberga daiļradi un Autokatastrofu kā nozīmīgu iedvesmas avotu intervijās minējusi arī Titāna autore Žulia Dikurno. Titānam un Deivida Kronenberga darbiem patiešām ir daudz kopīga.

Deivids Kronenbergs ir viens no konsekventākajiem ķermeņa mutāciju motīva izmantotājiem pasaules autorkino pieredzē (skat. filmas Videodroms, Kailās brokastis/Naked Lunch u. c.), savukārt filmā Autokatastrofa pārdroši tika izmantots autoerotisma motīvs – proti, filmas varoņi seksuālu apmierinājumu spēja gūt tikai autoavārijas brīdī vai pēc tās. Arī Titāna galvenā varone Aleksija erotisku baudu gūst saskarsmē ar automobiļiem (bērnībā viņa ir cietusi autokatastrofā). Kopš 90. gadiem ir pagājis krietns laiks, bet Žulia Dikurno, šķiet, ne tikai iedvesmojusies no šīs desmitgades šokējošākajiem maskulīnajiem darbiem, bet arī adaptējusi tos XXI gadsimta nervozajai pasaules izjūtai, turklāt par sava stāsta galveno varoni ir padarījusi sievieti. Žuliai Dikurno – gluži tāpat kā Tarantīno, Linčam un Kronenbergam – vardarbība un brutalitāte ir būtiska tēma un šīs tēmas estetizācija ir nozīmīgs radošā rokraksta elements.

Pirmā slepkavība

Filma Titāns ir tikai otrā 37 gadus vecās franču režisores Žulias Dikurno pilnmetrāžas filma, viņas karjeras trajektorija ir dēvējama par unikālu. Pēc Titāna triumfa Kannās presi jau ir pārpludinājuši virsraksti, ka Žulia Dikurno ir otrā sieviete režisore Kannu kinofestivāla vēsturē, kuras filma ieguvusi Zelta palmas zaru (1993. gadā šo balvu saņēma Austrālijas režisores Džeinas Kempiones Klavieres/The Piano). Te atļaušos citātu no preses konferences, kas notika svētdienas naktī tūlīt pēc apbalvošanas ceremonijas. Kāds žurnālists Žuliai Dikurno pavaicāja, vai viņai pasniegtā balva ir saistīta ar kino vidē aktuālo dzimumu līdzsvara tēmas aktualizēšanu. Režisores atbilde bija lakoniska: "Ceru, ka balva, ko saņēmusi mana filma, tomēr nav saistīta ar cīņu par sieviešu tiesībām kino vidē."

Preses konferencē režisore neslēpa emocijas un atzina, ka viņa ir lepna par sasniegto, kaut neuzskata, ka filma ir ideāla. Tā neuzskatīja arī daļa no Kannu festivālā akreditētajiem žurnālistiem, kas pārmeta filmai varoņu raksturu motivācijas trūkumu, loģikas neesamību utt. Tomēr šie trūkumi nekādi nemazināja filmas kvalitātes un izraisīto šoka efektu. "Es savā dzīvē nebiju redzējis filmu, kurā automobilis Cadillac padara sievieti grūtu," preses konferencē ironiski sacīja Spaiks Lī.

Filma Titāns sākas ar prologu, kurā maza meitene nikni spārda autovadītāja sēdekli – pie stūres ir meitenītes tēvs, kura aizkaitinājums aug, un brīdī, kad viņš vēlas iedunkāt nikno skuķi, viņš izraisa avāriju. Bērns gūst galvas traumu, un viņa galvā tiek ievietota titāna plāksne. Seko lēciens laikā: jau pieaugusī Aleksija (lomā – Agate Rusela) maskulīnas publikas piepildītā autošovā izpilda provocējošu erotisku deju – tā ir viņas specializācija. Pēc priekšnesuma Aleksijai nākas atvairīt kāda uzstājīga fana uzmanību – tā ir viņas pirmā slepkavība, bet ne pēdējā. Lai slēptu pēdas, Aleksija maina dzimumu un identitāti, izliekoties par zēnu, kurš pazudis pirms daudziem gadiem un te pēkšņi atradies. Lai maskētu sievišķību, Aleksija nežēlīgi nosaitē ķermeni, pati salauž sev degunu, nogriež matus.

Pārsteidzoši, bet pazudušā zēna tēvs kalsnajā, tramīgajā būtnē saskata savu dēlu, kuru nav redzējis kopš bērnības. Aleksijas jauniegūtais tēvs ir ugunsdzēsēju brigādes komandieris, kas mērķtiecīgi špricē steroīdus, lai radītu ideālu ķermeni, savukārt Aleksija arvien brutālāk cenšas mazināt sievišķīgo savā ķermenī, turklāt viņa gaida bērnu. Tāds ir Titāna stāsts, kurā režisore gan izmanto šausmu filmu elementus, gan uzdod jautājumus par dzimumu fluiditāti, seksualitāti, narcismu, cilvēka spēju un nespēju ietekmēt, pārvaldīt, ietekmēt savu ķermeni. Tomēr filma nav tikai šokējošs "horora" un fantāzijas mikslis, bet arī vizuāli izsmalcināts vēstījums par izmisīgu vientulību. Savās lomās izcili ir jaunā aktrise Agate Rusela un franču klasiķis Vensāns Lindons.

Žulias Dikurno radikālā filma dāsni reflektē kinokultūras mantojumu un arī aktualizē to. Galu galā, Titāns ir sievietes filma par sievieti. Tātad – tas viss, pēc kā mēs tik ļoti esam ilgojušies.

Nozīmīgu festivāla balvu ieguva filma Anete/Annette, par ko rakstīju iepriekšējā KDi numurā. Anetes autors Leo Karakss saņēma balvu par labāko režiju. Skarbais mūzikls Anete nedaudz sasaucas ar Titānu – fakts, ka abas ir franču filmas, nav izšķirīgs. Šos darbus saista uzsvērta, akcentēta nosacītība – Leo Karakss Anetē bērna lomā filmē lelli, savukārt Žulia Dikurno Titānā manipulē ar cilvēka ķermeni, izmantojot šausmu žanra elementus. Pats Leo Karakss gan nebija ieradies uz Kannu festivāla balvu pasniegšanas ceremoniju, tomēr šo godu ar aizrautību uzņēmās duets The Sparks – brāļi Rons un Rasels Maeli, kuru mūzika ir Anetes pamatā. Platformā Spotify ir pieejams filmas Anete skaņu celiņš, kas izdots arī diskā. Ļoti iesaku.

Laikmeta studijas

Pārējo Kannu festivāla balvu sadalījums ir mērenāks, ne vairs tik konceptuāls, tālab arī par dažu labu no tām var diskutēt. Vairākas balvas tika "dalītas", tas arīdzan akcentē faktu, ka filmu bija daudz un to līmenis – cienījams. Žūrijas Grand Prix saņēma irāņu filma Varonis/Hero (režisors oskarotais Asgars Farhadi) un somu filma 6. kupeja/Compartment no. 6, kuras kopražotājvalsts ir arī Igaunija (viens no filmas scenāristiem ir latviešu izcelsmes igaunis Andris Feldmanis, kurš ir iesaistīts arī topošajā Viestura Kairiša projektā Janvāris).

Asgara Farhadi drāma Varonis turpina režisora iecienīto morālā trillera virzienu – filma stāsta par jaunu vīrieti, kurš nokļuvis cietumā parādu dēļ. Pāris dienās, kurās viņš ir izlaists no cietuma, varonis mēģina radīt sev pozitīvu publicitātes kampaņu, lai samazinātu sodu, tomēr visi viņa centieni piedzīvo krahu.

Filmas 6. kupeja darbība risinās 80. gadu Krievijā pamatā vilciena kupejā, kurā satiekas somu studente Laura (Seidi Hārla) un krievu puisis Vadims (Jurijs Borisovs). Viņu ceļamērķis ir Murmanska – somiete grib aplūkot klinšu zīmējumus, puisis dodas peļņas darbos. Soli pa solim, saruna pēc sarunas, un aiz Vadima alkoholiķa brutalitātes pamazām atklājas trauslā krievu dvēsele... Filmas pamatā ir Rozas Liksomas romāns, kas tulkots arī latviski. Filmu uzņēmis režisors Juho Kuosmanens, kurš pirms pieciem gadiem ieguva Kannu festivāla sadaļas Īpašais skatiens balvu par filmu Laimīgākā diena Olli Maki mūžā/The Happiest Day in the Life of Olli Maki. Filma 6. kupeja kā lakoniska vides, raksturu un laikmeta studija ir visai simpātiska, tomēr Kannu festivāla Grand Prix šai filmai ir pārspīlēts novērtējums.

Šķiet, ka nogludinātā, Rietumu pilsoņa pasaules uztverei pielāgotā ceļa filma ar padomju eksotikas devu (dzīve kupejā) izkonkurējusi daudz spēcīgāku un novatoriskāku darbu – krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu Petrovu gripa/Petrovi v grippe, kas ir līdz šim spēcīgākais režisora darbs. Gan 6. kupejas, gan Petrovu gripas darbība risinās aptuveni vienā un tajā pašā laikā – 80. gadu padomijā. Diemžēl Kirila Serebreņņikova filma laureātu sarakstā neparādījās. Domājams, ka tā ir bijusi pārāk smags pārbaudījums vērtētājiem, jo režisors savu darbu veidojis kā sirreālu, murgainu notikumu plūdumu, kurā vietumis izmantoti arī šausmu filmas elementi. Piemēram, Čulpanas Hamatovas spēlētajā bibliotekārē slēpjas zvērs, atliek tikai to pamodināt – gan nežēlīgi piekaus, gan ar nazīti pastrādās… Filmas forma nav pašmērķīga, tā motivēta ar varoņu slimību – gripa! –, kas kļūst par padomju realitātes metaforu. Salīdzinājumā ar Petrovu gripu somu 6. kupeja ir jau nu ļoti vienkāršs stāsts par tautu draudzību padomju vilciena kupejā.

Atšķirīgu pasaules izjūtu piedāvā rimtā, apcerīgā japāņu filma Brauc ar manu mašīnu/Drive My Car, kas saņēma balvu par labāko scenāriju. Tās pamatā ir Haruki Murakami stāsts. Filmas hronometrāža ir gandrīz trīs stundas, tajā dāsni ir izmantoti arī Antona Čehova lugas Tēvocis Vaņa teksti: ar lugu strādā filmas galvenais varonis – aktieris un režisors, kurš nespēj pārdzīvot sievas nāvi.

Taizemes režisora Apičatponga Vīrasetakula filmai Memoria jau ir veltītas neskaitāmas sajūsminātas recenzijas (diemžēl filmu neesmu redzējusi), akcentējot režisora īpašo stilu – sapnim līdzīgu, mistisku, maģisku –, kas 2010. gadā viņam atnesa uzvaru Kannu festivālā (par filmu Tēvocis Bunmē, kurš spēj atcerēties savas iepriekšējās dzīves/Uncle Boonmee Who Can Recall His Past Lives). Pasaulslavenais režisors pirmo reizi veidojis filmu angļu valodā ar karalisko Tildu Svintoni galvenajā lomā. (Šogad Kannu festivāla dažādās programmās bija piecas filmas ar šīs izcilās aktrises piedalīšanos.) Memoria saņēma Žūrijas balvu, dalot to ar Izraēlas režisora Nadava Lapida filmu Ahedas ceļgals/Ahed’s Knee. Šo gan var uzskatīt par diskutablu lēmumu, jo filma ir plakana, pat histēriska režisora rēķinu kārtošana ar Izraēlas Kultūras ministriju.

Par labāko aktieri tika atzīts amerikāņu aktieris Kalebs Lendrijs Džonss, kurš biedējoši autentiski nospēlējis masu slepkavu Džastina Kurcela filmā Nitram (tās pamatā ir 1996. gada notikumi Austrālijā). Savukārt par labākās aktrises balvu ļoti priecājās jaunā norvēģiete Renāte Reinsve, kuras gaišais smaids un plastika apbūra filmas Sliktākais cilvēks pasaulē/The Worst Person in the World skatītājus – filma stāsta par sievietes sevis meklējumiem. Šim norvēģu režisora Jūakima Trīra darbam ir lielisks komerciālais potenciāls: tā ir gan dzīvesgudra romantiska komēdija, gan trīsdesmitgadnieku paaudzes portretējums.

Jāpiebilst, ka arī otrā Kannu festivāla konkursa programmā Īpašais skatiens uzvarēja jaunas sievietes uzņemta filma – Krievijas režisores Kiras Kovaļenko Atraisot dūres/Unclenching the Fists. Viņa ir režisora Aleksandra Sokurova skolniece, mācījusies viņa kursā Abhāzijā. Filma ir pārliecinošs, skarbā reālisma estētikā veidots stāsts par jaunas meitenes mēģinājumiem izrauties no savas vides, ģimenes un pazemojumiem.

Kannu festivāls ir demonstratīvi apliecinājis, ka kino un festivāli tradicionālajā formātā turpinās – par spīti visam. Filmas top, un daļa no tām spēj satricināt un saviļņot. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja