Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 5. decembris
Sabīne, Sarma, Klaudijs

Kā atklāt pasaulei introvertu rakstnieku

Ko Latvijai nozīmētu potenciālais viesu valsts statuss Frankfurtes grāmatu tirgū, ko var pamācīties no Gruzijas, kāpēc Kalnozolu sveicina Armēnijā uz ielas un kur ņemt tulkotājus arābu valodā.

KDi aicināja uz sarunu platformas Latvian Literature pārstāvjus – publisko attiecību pārzinātāju Ildzi Jansoni, literāro aģentu Vili Kasimu un Latvijas ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas eksperti Līgu Buševicu, lai uzzinātu par jaunumiem Latvijas literatūras eksportā. Jāuzsver, ka daudzi ārzemju izdevēji augstās kvalitātes dēļ izvēlas sadarboties ar Latvijas tipogrāfijām, līdz ar to Latvijas rakstnieku talants ir mērāms arī reālā naudā un izdevīgumā.

Pirms runājam par neseno Frankfurtes preses pārstāvju vizīti Rīgā un gatavošanos Frankfurtes gadatirgus viesu valsts statusam, kuru Latvija varētu iegūt 2025. vai 2026. gadā, droši vien būtu lietderīgi pakāpties atpakaļ un raksturot, kā pēdējos gados platformai Latvian Literature ir gājis kopumā? 2018. gadā bija triumfa brīdis, kad Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu Londonas starptautiskajā grāmatu tirgū piedalījās goda viesu statusā, tālāk jau pandēmija – 2020. gada pavasarī cits aiz cita tika atcelti lielie starptautiskie grāmatu tirgi Leipcigā, Londonā, Boloņā. Kas notiek šobrīd? Vai ierastā dzīve starptautiskajā grāmatniecības arēnā ir atgriezusies?

Ildze Jansone. 2020. gads bija ļoti raženi saplānots. Tas viss bija jāatceļ. Protams, visi cerēja, ka 2021. gadā tirgi atsāksies. Visi pasākumi un visas rezervācijas tika pārceltas. Šogad beidzot atkal notika tirgi gan Boloņā, gan Londonā, Frankfurti gaidām. Leipcigu atcēla. Bija laba sajūta, atkal satiekoties gan ar izdevējiem, gan tulkotājiem. Ir jūtama neliela atsvešinātība. Cilvēki vēl ir diezgan ieturēti, nav atgriezusies atpakaļ lielā rosība. Tā ir bijis jau vēsturiski – ja tu aizbrauci uz kādu tirgu, īpaši Londonā, tad nedēļu pēc tam biji slims. Tas ir klasiski, ka kādam vienmēr aizkritīs balstiņa, kāds būs ar iesnām.

Līga Buševica. Man bija sajūta, ka viss atkal ir parauts vaļā, visi cits citu atkal grib satikt un ir ļoti priecīgi. Bija ļoti daudz cilvēku. Arī mūsu stends Londonā bija ļoti pamanāms un pievilcīgs. (Turpinot 2018. gadā Londonas grāmatu tirgū veiksmīgi aizsākto kampaņu #iamintrovert, izstādes apmeklētāji aprīlī notikušajā grāmatu tirgū tika aicināti ieskatīties introvertā latviešu rakstnieka dzīvoklī mākslinieka Reiņa Pētersona interpretācijā – U. A.).

Vilis Kasims. Man bija līdzīgi – sajūta, ka viss ir pa vecam. Tas bija pat pārsteidzoši. Biju gaidījis, ka viss būs piezemētāks, visi būs satraukušies un domās, vai drīkst sasveicināties. Cilvēki apdomājās, vai sarokoties vai ar kulakiem sasisties, vai apskauties, bet lielākoties bija sajūta, ka viss ir atgriezies atpakaļ vecajās sliedēs.

Vai šie trīs gadi ir radījuši kādas reālas izmaiņas jūsu profesionālajā darbībā?

V. K. Komunikācijā tiešām kaut kas ir mainījies. Pirms pandēmijas mēs diezgan reti vienojāmies par iespējām veikt videozvanus un sarunāties Zoom, tagad tā ir ļoti izplatīta prakse gadījumos, kad cilvēki netiek uz tirgiem. Un ir aizvien vairāk mazo izdevēju, kas šīs iespējas dēļ izvēlas izlaist Frankfurtes un Londonas grāmatu tirgus.

L. B. Platforma Latvian Literature ļoti pārdomāti izmantoja laiku, kad nevarēja notikt pasākumi un rakstnieki nevarēja aizbraukt uz starptautiskiem festivāliem. Mobilitātes finansējumu novirzīja izdošanas un tulkošanas projektiem.

I. J. Jā, pagājušogad bija rekordliels atbalstīto grāmatu skaits. Bija vairāk iespēju atbalstīt izdevējdarbību un tulkojumu projektus.

Rekordliels skaits salīdzinājumā pat ar startu Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā?

I. J. Toreiz grāmatas Londonai tika tulkotas un izdotas ilgākā laika periodā un piecu gadu periodā tika izdots vairāk nekā simts nosaukumu angļu valodā. Tagad gada ietvaros sniedzām atbalstu 48 izdošanas un 67 Latvijas literatūras darbu tulkošanas projektiem. Parasti gada laikā tiek izsludināti divi grantu konkursi – gada sākumā un maijā.Bet pagājušajā gadā mums bija trīs grantu konkursi. Mobilitātei neapgūtais finansējums tika pārvirzīts grantu programmai, un tas bija ļoti labs gājiens.

L. B. Tas ir saistīts arī ar pieaugušo Latvijas literatūras darbu tulkošanas un izdošanas pieprasījumu, kas audzis pēc 2018. gada, kad bijām dalības viesu valsts statusā Lodonas grāmatu tirgū. Mēs esam pamanāmi. Grantu pieprasījumu skaits ir audzis, finansējums ir tik, cik ir, bet tas, ka mobilitātes finansējumu pārdomāti novirzīja grantiem, ir ļoti pozitīvi.

Ja pareizi saprotu, šobrīd Latvian Literature lielais virsuzdevums paralēli ikdienas darbam ir Latvijas dalības sagatavošana viesu valsts statusam Frankfurtes grāmatu tirgū? Šobrīd ir iesniegts pieteikums un jāgaida konkursa rezultāti? Ko Latvijai nozīmē potenciālais viesu valsts statuss?

L. B. Tas ir lielākais pasaules grāmatniecības epicentrs, kur tiekas grāmatizdevēji no visas pasaules. Tie ir apmēram 300 000 apmeklētāju un 7000 dalībnieku. Latvijai tas nozīmē uziet uz pasaules grāmatniecības skatuves un reprezentēt Latvijas grāmatniecību un literatūru, reizē arī – kultūru un valsti. Viesu valsts statuss nozīmē pasākumu programmu visa gada garumā. Līdz ar to arī nepieciešams garāks sagatavošanās posms. Ir nepieciešami vismaz trīs gadi, lai mēs tam sagatavotos, tostarp izdotu grāmatas Vācijā un vācu valodā runājošajās valstīs, kā arī sagatavotu kultūras programmu, kas nav tikai literatūra un grāmatniecība, bet arī mūzika, kino, teātris un vizuālā māksla. Līdz ar to Frankfurtes tirgus pārstāvjiem interesēja iepazīties arī ar mūsu kultūru kopumā. Aizvedām viņus uz tikšanos arī ar citu nozaru pārstāvjiem. Šī gada sākumā mēs esam iesnieguši pieteikumu. Kā Frankfurtes grāmatu tirgus atbilde sekoja šī vizīte, kurā viņi iepazina mūsu kultūru, ieraudzīja Latvijas pieteikumu dzīvē, satika cilvēkus, saprata, ko mēs gribam un ko varam. Rudenī Frankfurtes tirgus padome lems par viesu valsts statusa piešķiršanu valstīm 2025. un 2026. gadā.

Ar kādām valstīm konkurējam?

L. B. Cik mums zināms, uz viesu valsts statusu vēl pretendē trīs valstis. Gaidīsim Frankfurtes lēmumu rudenī, un pēc tam pirmais solis būs iet uz valdību ar ziņojumu, ka esam apstiprināti un ka programmas izveidei mums ir nepieciešams finansējums. No Latvijas puses vēl būs jāpanāk politiskais lēmums.

I. J. Gribēju piebilst par vācu grāmatniecības tirgu kopumā. Jā, ir jāsagaida lēmums un finansējums, bet, neskatoties uz to, mēs šobrīd diezgan mērķtiecīgi strādājam gan ar vācu tulkotājiem un izdevējiem, gan preses pārstāvjiem un literatūras pārstāvjiem. Šis gads ir diezgan bagāts ar pasākumiem Vācijā. Šogad plānotas trīs izdevēju un preses pārstāvju vizītes. Priekšdarbus Frankfurtes tirgum veicam ļoti aktīvi. Mums ir arī jauna kolēģe Berlīnē Ieva Kunga, kura strādā, lai mūs vairāk sāktu atpazīt ne vien Berlīnē, bet arī pārējā Vācijā. Līdz ar to pamati tiek likti jau šobrīd.

Latvijas grāmatniecībai milzīgs panākums bija ieiešana sīvi konkurējošā Lielbritānijas grāmatu tirgū. Vai to pašu var teikt arī par vācvalodīgo grāmatu telpu?

V. K. Tas, ka šobrīd ir pat vairāk projektu, ir zināms atbalsojuma vilnis pēc 2018. gada Londonas. Ja grāmatas iznāk lielajās valodās – angļu, vācu, franču –, tad pēc tam daudz vairāk par tām uzzina arī mazāko valodu izdevēji. Man liekas, ka arī Frankfurte varētu būt viens no atspēriena punktiem, lai par mums uzzinātu ne tikai vācvalodīgajās zemēs un lai kultūras vilnis turpinātos arī tālākajos gados. Kad runāju ar Frankfurtes tirgus pārstāvjiem un Vācijas izdevējiem, viņi visi kā piemēru min Gruziju, kas bija viesu valsts 2018. gadā. Rietumeiropā Gruziju kā kultūras valsti zināja diezgan maz. Vairāk par viņu vīniem un kalniem, bet ne par literatūru, mūziku un kino. (Gruzija startēja ar lozungu, ka "nekas nav tik gruzīnisks kā viņu alfabēts" – U. A.). Tas, kā viņi strādāja pie sava viesu valsts statusa, vēlāk ļoti palīdzēja – vairākas grāmatas nonāca bestselleru sarakstos, saņēma arī balvas. Tas viss kopā cilvēkiem radīja vēlmi doties tūrisma braucienos un iepazīt Gruziju. Arī mēs uz to varam cerēt.

2017. gadā apmeklējāt grāmatu tirgu Abū Dabī. Vai mums ir tulkotāju potenciāls arī sadarbībai ārpus Rietumeiropas? Vai pēc Ulda Bērziņa aiziešanas ir kāds, kurš varētu tulkot literārajā arābu valodā?

V. K. Ar arābu valodu ir sarežģīti. Strādājām ar starpnieku valodu – angļu. Pēc šī brauciena mēģināju atrast kādu, kas varētu tulkot no latviešu uz arābu valodu. Vērsos arī arābu kultūras centrā. Viņi nevarēja palīdzēt, tāpēc palikām pagaidām pie starpnieku valodas. Tas nav ideāli, jo sevišķi augstvērtīgu literāru darbu gadījumā izdevēji grib, lai būtu tiešais tulkojums. Ir arī problēmas ar tulkojumiem uz jau minēto gruzīnu valodu un Kaukāza valodām. Daudz strādājam tieši ar tulkotājiem. Ir bilingvāli cilvēki, kas gribētu tulkot, bet nezina, kā tam pievērsties. Mums ir nolūks izveidot jauno tulkotāju paaudzi, kurus varētu iesaistīt šajā procesā.

Tulkotājiem tiek rīkotas īpašas apmācības?

V. K. Jā, mums notiek kaut kas līdzīgs meistardarbnīcām. Pāris reižu gadā cilvēki sabrauc no visas pasaules. Tas parasti ir ļoti jauks pasākums, jo cilvēki tiešām ir no visiem nostūriem – no Āzijas un Eiropas. Dažs labāk, cits – sliktāk, bet viņi visi savā starpā runā latviski. To vienmēr ir ļoti jauki redzēt. Katru gadu ir arī jauni cilvēki. Šogad, piemēram, bija prieks redzēt divas jaunas franču tulkotājas. Viena vēl tikai mācās latviešu valodu, bet runā jau pavisam labi. Otra savulaik ir dzīvojusi Latvijā un tagad pēc bērna piedzimšanas grib atgūt saites ar Latviju. Viņa studē tulkošanu Parīzē. Ja nebūtu šī mūsu atbalsta un sarunu, būtu mazāk cilvēku, kas vēlas strādāt ar latviešu valodu. Bieži vien tieši tulkotāji ir tie, kas atrod izdevēju, pārliecina un pārdod darbu.

Kāda šobrīd ir tendence? Vai turpināt attīstīt labi iestrādātos sakarus un izdodas slēgt līgumus arī ar jauniem izdevējiem? Vai apzināti strādājat, lai iekļūtu kādā konkrētā valodas telpā?

V. K. No savas puses varu parunāt par spāņu valodas telpu, ar kuru līdz šim mums ir bijis mazāk kontaktu, pamatā tieši tulkotāju trūkuma dēļ. Latvijā gan ir spāņvalodīgie, kas to varētu darīt, bet viņiem ir cits darba grafiks – viņi strādā universitātēs vai kultūras centrā, līdz ar to viņiem nav laika tulkot literatūru. Pagājušogad viens no viņiem – Rafaels Martins Kalvo, kurš dzīvo Ventspilī un pasniedz Ventspils Augstskolā –, pievienojās mums uz gadu praksē. Mēs ar viņu aizbraucām uz Madridi, kur tikāmies ar izdevējiem – iepazīstinājām gan ar grāmatām, gan ar šo tulkotāju. Ir arī Agnija Anča, kas dzīvo Meksikā. Tā kā esmu dzīvojis Spānijā, man gribējās šo virzienu attīstīt vairāk. Man likās, ka tur ir interese par mazākām valodām. Spānijā izdevniecības īpaši negrib strādāt ar starpnieku valodām, tās grib tiešo tulkojumu. Es domāju, ka nākotnē mums būs vairāk tulkojumu arī spāņu valodā.

L. B. Piebildīšu, ka nākamgad Latvian Literature piedalīsies arī Gvadalaharas grāmatu tirgū Meksikā. Eiropas Savienība ir nākusi ar iniciatīvu visām ES valstīm veidot vienu kopīgu stendu. Līdz ar to mēs iesim dziļāk spāņu valodas tirgū.

I. J. Runājot par tirgiem kopumā, ir ļoti svarīgi pieminēt, ka tulki bieži nav tikai tulki. Viņi pārzina savu vietējo tirgu un izdevējus. Mums no malas ir ļoti grūti ieiet citā tirgū un zināt, ar ko vislabāk ir strādāt. Ļoti bieži paši tulkotāji šajā procesā ir fantastiski starpnieki, lai Latvian Literature savestu kopā ar izdevējiem, kuriem ir interese. Viņu azarts un prieks, kā viņi izturas pret šo darbu, ir fantastisks. Pēdējais spilgtākais piemērs ir Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc, kas martā iznāca Armēnijā. Darbs, kādu ieguldīja tulkotāja Naira Hačatrjana, lai noorganizētu prezentācijas vizīti ar televīzijas un radio intervijām, ar tikšanās reizēm ar lasītājiem, bija neatsverams. Tas bija liels kopdarbs ar izdevēju, bet arī tulkotāja ļoti palīdzēja. Kā Andris teica, viņš tagad ir Armēnijas zvaigzne – cilvēki uz ielas nākuši klāt un teikuši: mēs tevi redzējām televizorā. Ar azartisku pieeju darbam mēs varam sasniegt arī valodas, kurās ir maz latviešu darbu tulkojumu.

Skaists piemērs. Lasīju arī, ka austriešu izdevēji ir ieinteresējušies par Kalnozola romānu. Vai Kalendārs mani sauc pakāpeniski nekļūst par jauno Mātes pienu – pēdējos gados visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku romānu?

V. K. Pamazām Kalendārs mani sauc tiek tulkots, bet man liekas, ka tas būs lēnāks process. Noras Ikstenas Mātes pienam ļoti paveicās ar to, ka viena no pirmajām to izdeva ļoti laba angļu izdevniecība. Tur bija efekts no tā, ka romānu vispirms izdeva lielajās valodās, un pārējās sekoja. Par Kalendārs mani sauc šobrīd ļoti nopietna interese ir Zviedrijā, Somijā, Polijā. Tas viss palīdz, runājot ar citiem izdevējiem, bet nav tā, ka cilvēki paši mums raksta un prasa, kā ir ar Kalnozolu.

Zinu, ka bērnu literatūrā ļoti populāra ir Anetes Meleces grāmata Kiosks, arī Rūtas Briedes Kaiju karaliene un Signes Viškas un Elīnas Brasliņas Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu. Par kuriem pieaugušo literatūras prozas un dzejas darbiem interesējas ārzemju izdevēji?

V. K. No prozas tagad ir pastiprināta interese par Lauras Vinogradovas garstāstu Upe. To ļoti labā izdevniecībā Open Letter izdos arī Amerikā. Liekas, ka šis arī varētu būt no darbiem, kas varētu uz šī viļņa labi aiziet. Daudzas izdevniecības pēc iepazīšanās ar paraugtulkojumu ir lūgušas atsūtīt pilno tulkojumu. Beidzot aizvien lielāka interese sāk parādīties par Svena Kuzmina darbiem un Ingas Gailes prozu. Žēl, ka viņu darbi nav vairāk tulkoti, jo abi ir lieliski autori, kas noteikti ir pelnījuši plašāku auditoriju. Iespējams, vajag atvērt durvis, un tad jau aiziet. No dzejas man nāk prātā Krišjānis Zeļģis, kurš ārzemēs ir diezgan populārs, arī Arvis Viguls, Anna Auziņa, Inga Gaile. Dzejas lauciņā bieži vien svarīgāki ir personīgie kontakti. Arī ārzemēs dzejas izdošana ir nišas lieta, līdz ar to bieži vien izdevēji paši ir dzejnieki, kuri ieklausās savās iekšējās sajūtās.

27. jūnijā noslēdzās kārtējais grantu konkurss. Atbalstīto projektu vidū ir arī daži pārsteigumi, piemēram, Ingas Grencbergas Sestā sieva, kuru izdos igauņu valodā, un Laura Gundara Drāmas poētika, kas iznāks arābu valodā. Vai šis lēmums atspoguļo konkrētās žūrijas gaumi un priekšstatus, un vai pastāv kādi kopēji Latvian Literature atbalstīti kritēriji?

L. B. Atlases komisija mainās vienreiz divos gados. Līdzīgi kā Valsts kultūrkapitāla fondā – daļa paliek, un nāk klāt jauni eksperti. Ekspertu komisija ir mainīga.

V. K. Ja nemaldos, žūrijā ir kāds no Latvian Literature, kāds no Latvijas izdevējiem, kāds tulkotājs. Bieži vien netiek pareizi aizpildīta budžeta ailīte. Svarīga ir arī tehniskā procedūra.

L. B. Gribēju vēl piebilst par populārākajiem tulkojumiem. Dzirdēju no Latvian Literature kolēģiem, ka pārsteidzoši labi Vācijā ir aizgājuši Virzas Straumēni. Pilnībā izpirkts. Tas ir ļoti pārsteidzoši.

I. J. Tas ir atkarīgs arī no izdevēja. Daži darbi var pazust, bet daži – izcelties ar milzīgu pārsteigumu. Tas attiecas uz izdevēja mārketinga atdevi, kā viņi izdoto darbu reklamē un popularizē – vai sūta vērtēt žurnālistiem, blogeriem, instagrammeriem. Līdz ar to Straumēnu izdevējs bija izdarījis fantastisku darbu – bija ļoti daudz labu recenziju gan par pašu darbu, gan tulkojumu. Arī Anetes Meleces Kiosks vācu valodā tiek drukāts jau otro reizi. Nupat vācu valodā iznāca arī Jāņa Joņeva Jelgava `94. Pirmais metiens ir gandrīz aizgājis. Izplatīšana ir ļoti atkarīga no paša izdevēja, no viņa sakariem ar grāmatnīcām, no kontaktiem grāmatniecības vidē. Latvijas puse izdara savu daļu, tālāk izdevējs var piedāvāt autorus literatūras festivāliem un tamlīdzīgi. Ja kādā valstī ir iznācis kāds jauns mūsu darbs, mēs no savas puses centīsimies atrast tās valsts literatūras festivālu un piedāvāsim informāciju par šo darbu vai autora dalību konkrētā pasākumā.

Lielbritānijā 2018. gadā izdevniecībā Paper + Ink Ulda Baloža tulkojumā iznāca Rūdolfa Blaumaņa novele Nāves ēnā. Ļoti gribētos, lai miniatūrā grāmatiņa nepazustu grāmatnīcu milzu raibumā, lai cilvēki to nopirktu, izlasītu un secinātu, ka viņu rokās ir īsta pērle.

I. J. Ja kādā valstī ir iznācis kāds jauns mūsu darbs, tas var atrast savu vietu tās valsts literatūras festivālos ar autoru dalību. Blaumaņa gadījumā mēs, protams, viņu nevaram piedāvāt. Viņš ir adresēts specifiskai auditorijai. Ja mums ir zināmi žurnālisti, blogeri, mēs varam viņiem nosūtīt darbu recenzēšanai, tādējādi sasniedzot lielāku popularitāti, kas garantē ceļu pie lasītāja. Mēs arī dodam savu ieguldījumu un atbalstu darba tālākai popularizēšanai, atbalstot autorus, lai viņi varētu aizbraukt uz festivāliem vai grāmatu prezentācijām.

Lasīju izdevniecības Liels un mazs direktores Alīses Nīgales kādā intervijā teikto, ka šobrīd ļoti ietekmīga ir "buktokeru" kustība. Šādā veidā negaidīti Japānā no aizmirstības pat izcelts kāds sens klasikas darbs, kurš strauji kļuvis populārs.

I. J. Jā, kad 2018. gadā bijām Londonā, pie mums ciemos bija vairāki lieli grāmatu instagrameri. Tikāmies ar viņiem gan Latvijā, gan Londonā. Notika triju dienu akcija, kur katrs recenzēja visas baltiešu grāmatas, kaut kas līdzīgs virtuālajai grāmatu tūrei. Tas bija ļoti interesanti. Redzējām, kā uzreiz auga mūsu sociālo mediju auditorija. Pavasarī pie mums viesojās pazīstams vācu instagrameris, viņš ielika dažus "storijus", un uzreiz redzējām, kā pieauga vāciski runājošās puses auditorija. Tas mums ļoti palīdz.

Kāda ir sadarbība ar pašiem rakstniekiem? Vai nākas pierunāt dažādiem publicitātes pasākumiem? Rakstnieks galu galā drīkst būt arī vienpatis, kurš dzīvo purva malā ar savu kaķi un raksta ģeniālu literatūru. Galu galā introvertais latviešu rakstnieks nu jau ir starptautiski atzīts un godalgots zīmols.

I. J. Ir rakstnieki, kas sadarbojas, bet tieši iesaistīties atsakās. Kovidlaikā bija daudz sarunu Zoom, kurās ne visi vēlējās piedalīties. Viņi saka – es darīšu visu, tikai, lūdzu, nelieciet man runāt! Esmu novērojusi, ka pēdējo četru gadu laikā ir ļoti mainījusies tendence, kā rakstnieki nāk uz tikšanos ar izdevējiem un žurnālistiem. Sākumā visi bija ļoti rezervēti. Tagad, gribu domāt, visi sāk vairāk atvērties. Pirmās reizes, tiekoties ar izdevējiem un žurnālistiem, mums bija jāvelk ārā informācija, bija jāstāsta par viņiem. Šobrīd jau rakstnieki paši stāsta, viņiem ir lieliska komunikācija savā starpā, viņi stāsta arī cits par citu. Domāju, ka rakstnieki jau pie tā ir pieradināti, ka viņiem arī pašiem sevi ir jāpārdod.

V. K. Šajā ziņā ļoti labs piemērs ir Jana Egle, kura dzīvo Liepājā. Viņa apzināti ir gājusi uz angļu valodas kursiem ar domu, ka tas būs noderīgi, tiekoties ar izdevējiem. Pirms pāris gadiem viņa negribēja nākt, jo kautrējās par savām valodas zināšanām, bet tagad pēdējā tikšanās reizē jūnijā viņa jau bija atvērusies un lieliski spēja pastāstīt par saviem darbiem, sevi, kur gūst iedvesmu un tā tālāk.

L. B. Lasīju flāmu secinājumus pēc viesu valsts statusa Frankfurtes grāmatu tirgū 2016. gadā. Viņi mudināja citas viesu valstis – ja jums ir autori, kas kaut mazliet runā vāciski, mudiniet viņus runāt vāciski, jo tā uzreiz ir atslēga uz vācu valodas lasītāju sirdīm.

I. J. Pieminētajā nesenajā vācu preses izdevēju un žurnālistu vizītē Māra Zālīte... Fantastika! Viņas vācu valoda ir sarunvalodas līmenī, bet viņa ar lielāko prieku cenšas, mēģina un stāsta par sevi vāciski. Divi Vācijas lielie mediji Vācijas radio (Deutschland Radio) un Die Tageszeitung ieinteresējās par Māras Zālītes darbiem, uzdeva dažādus jautājumus, un tas bija arī viņas pašas nopelns, ka viņa nekautrējās un izrādīja iniciatīvu. Tas ir tik apsveicami.

L. B. Šīs vizītes laikā atklājās ļoti daudzi speciālisti, kas runā vācu valodā. Nacionālajā bibliotēkā gandrīz visi, kurus satikām, stāstīja vācu valodā par savām izstādēm. Arī mūsu nozares speciālisti – Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova savu prezentāciju pasniedza vācu valodā. Lieliski.

Vai Latvian Literature joprojām strādā trīs literārie aģenti – Džeids Vils, Žanete Vēvere-Paskvalīni un klātesošais Vilis Kasims?

L. B. Jā. Lieliskais trijnieks!

Kas šobrīd notiek sadarbībā ar Krieviju?

V. K. Tas būtu jāvaicā tieši Žanetei, kura darbojas ar šo projektu vadību, bet kopumā tas nav nemaz iespējams, jo viņi nevarētu samaksāt. Tāpēc viss ir apstājies.

Ko jūs šobrīd paši lasāt?

V. K. Es šobrīd lasu vairāk darba vajadzībām. Jāņa Rozes apgāds palūdza, lai es rediģēju Serhija Žadana romānu Internāts. Tam es tagad eju cauri. Otrs – seno valodu speciālistam Ilmāram Zvirgzdam ir iznācis ironisks detektīvromāns Reģistratūra. Ļoti interesanti un intriģējoši, ka viņš ir pieķēries šādam žanram.

L. B. Tikko pabeidzu lasīt Annas Auziņas Mājokli. Ilgi nevarēju saņemties sākt lasīt, jo pēc 24. februāra es vispār kādus divus mēnešus nevarēju neko palasīt, nebija nekādas motivācijas. Šī laikam bija pirmā grāmata, kuru paņēmu. No sākuma galīgi negāja, bet Jāņu brīvdienās izlasīju un sapratu, ka esmu par grāmatu gandarīta. Tā ir īsta un patiesa. Īpaši uzrunāja grāmatas pēdējais posms – par viņas vecāku aiziešanu.

I. J. Es šobrīd lasu Osvalda Zebra Mežakaiju. Gunars Janovskis man ir ļoti mīļš un tuvs autors jau no skolas laikiem. Uzskatu, ka viņš Latvijā ir nepamatoti aizmirsts. Man ir milzīgs prieks, ka Osvalds Zebris ir uzņēmies un sarakstījis Mežakaiju. Liels darbs. Lasu un priecājos. Ceru, ka Gunara Janovska darbi kādreiz tiks izdoti arī Anglijā.

* Grants – Kultūras ministrijas piešķirts finansiāls atbalsts ārvalstu izdevējiem un tulkotājiem.

* Mobilitāte – Kultūras ministrijas finansiāls atbalsts industrijas pārstāvjiem, autoriem, apmeklējot ārvalstu industrijas pasākumus.

 

FRANKFURTES GRĀMATU TIRGUS

  • Lielākais pasaules grāmatu tirgus, kurā pulcējas izdevēji no visas pasaules, tostarp ASV un Austrālijas. Pozicionē sevi kā pasaules ideju tirgu, ir ne tikai literatūras un grāmatu tiesību pārdošanas tirgus, bet arī citu kultūras nozaru reprezentācija, kā arī nozīmīga valstu politiskā skatuve – parasti klāt ir viesu valstu prezidenti un ministri. Notiek piecas dienas, no kurām trīs ir profesionālās un divas publiskās.
  • Nozares: vēsture, mūzika, vizuālā māksla, literatūra, dizains, poligrāfija, teātris, pavārmāksla/valstu virtuves.
  • Ko nozīmē viesu valsts FRA? Viesu valsts: atsevišķa halle (~ 2300 kv. m), kas ir fokusā, un lokācija – pirmais pie centrālās ieejas. Apmeklē 80% no visiem dalībniekiem un apmeklētājiem. Tur parasti tiek reprezentēta literatūra, grāmatniecība, kultūra, kulinārija, pieejams bārs, jaunās tehnoloģijas saistībā ar literatūru un grāmatniecību, notiek pasākumi.
  • Ieguvumi – autoru mobilitāte, redzamība un atpazīstamība; pārdoto tiesību kāpums – izdevējiem un autoriem; poligrāfijas pakalpojumu pamanāmība un eksporta pieaugums; plašs starptautisks apmeklējums pasākumiem – 25 000 auditorija, publicitāte starptautiskos medijos tirgus laikā – 500 rakstu; uzmanības centrā – viesu valsts ārlietas, politika un vēsture; valsts tēla un starptautiskās atpazīstamības veidošana, starptautiskās sadarbības iedibināšana un dialoga veicināšana; tūrisma veicināšana, tūrisma kvalitātes latiņas celšana, ienākumi no tūrisma.
  • 285 024 apmeklētāji
  • 7503 dalībnieki no 109 valstīm
  • 4000 pasākumu uz 20 skatuvēm un pilsētā
  • 25 000 apmeklētāju kultūras pasākumiem, ko Frankfurtes grāmatu tirgus rīko pilsētā
  • 10 000 žurnālistu
  • 795 aģenti, kas pārstāv 337 aģentūras no 31 valsts
  • 3000 apmeklētāju profesionālajās konferencēs tirgus laikā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja