Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pazūd skatienam mežā. Grāmatas Mana grāmatvedība. Aktiera kaleidoskopiskā dzīve un pienākumi recenzija

Jura Strengas un Ilonas Brūveres kopīgi radītais piezīmju un sarunu koncentrāts nepretendē atklāt lasītājam "īsto Strengu" un beidzot izstāstīt "visu, visu".

Maza grāmatiņa – liels piedzīvojums. Tā vienā teikumā var raksturot mākslas telpas un izdevniecības Aminori jaunāko veikumu – grāmatu Mana grāmatvedība. Aktiera kaleidoskopiskā dzīve un pienākumi, ar kuru Aminori sevi nostiprina kā kvalitatīvu, mākslas tēmām veltītu grāmatu izdevēju. Pēc itāļu kinomeistara Federiko Fellīni autobiogrāfiskās grāmatas Veidot filmu klajā nācis Jura Strengas un kinorežisores Ilonas Brūveres sarunu koncentrāts. Lakoniskie, mērķtiecīgā kaleidoskopiskumā un šķietamā sirrealitātē kārtotie pieraksti lasītāja galvā atmodina savu paša paralēlo grāmatu Mans Juris Strenga, precīzāk – Mani priekšstati par Juri Strengu.

Iznākot katram jaunam autobiogrāfiska rakstura darbam, par dienasgrāmatām nerunājot, laikabiedri, šķiet, teju saberzē rokas. Nu tik izlasīs! Un liekas mazliet vīlušies, nesaņemot apjomīgu laikmeta šķērsgriezumu, daudzšķautņainus laikabiedru portretus, izsmeļošas iekšējās pārdomas, godīgas grēksūdzes un skaidru mīlas peripetiju aprakstu. Vēlams – saucot visus vārdos un uzvārdos. Strengas piezīmes ir rakstītas iekšējā brīvībā, paturot tiesības pateikt to, ko pasaka, un nepateikt to, ko nepasaka.

 

Dažādi ha - ha - ha

Domās rakstot savu grāmatu par Strengu, vispirms atceros Melodijas 1980. gadā izdoto skaņuplati ar RaimondPaulJāņPetera (tolaik tas bija viens jēdziens) dziesmām no Dailes teātra hita Šerloks Holmss. Neskaitāmas reizes, sirdij drebot, uzliku no jauna dziesmu nr. 3 Lāsts un, ja neviena nebija mājās, ļāvu pilnā skaļumā kliegt un sāpēt tai tik ļoti pievelkošajai, kā šķita, neikdienišķi zemajai balsij. Iespējams, tieši Jura Strengas sirdi plosošā Moriartija dziesma par mūžīgo pasaules ļaunumu un briljanta butterfly bija mana pirmā dzīves saskare ar fenomenu, ka var smieties raudot – un otrādi. Strengas – Moriartija sardoniskie "ha-ha-ha" gāja caur kauliem. Strenga noteikti būtu varējis būt lielisks Ričards III, jo šajā "dziesmiņā" – dvēseles kliedzienā – auroja pati vientulība. Tā noslēpumainā balss platē izsmēja visu pasauli, bet visvairāk – pati sevi.

Mana grāmatvedība šūpojas milzu intonatīvajā amplitūdā – no zosādu uzdzenošiem biogrāfiskajiem faktiem (stāsts par tēvu, kurš negrib redzēt savu dēlu un viens pats aprij ciemakukuli, un kādā brīdī no "Dženovas ar kuģi dodas uz Austrāliju, lai nekad vairs neatgrieztos"), filozofiski melanholiskām pārdomām par aizslīdošo dzīvi un piezīmēm (ko Strengas dēls, visticamāk, sadedzinās, tāpat kā viņš dedzinājis savas mammas vēstules), citējamiem aforismiem par teātra dabu līdz dažnedažādiem cunduriem un dēkām no aktiera filmēšanās un teātra gaitām gandrīz 60 gadu garumā. Te neatradīsim garas apsūdzošas pasāžas vecākiem, skolai vai režīmam. No azartiskas spēles līdz dziļai nopietnībai. Teātra vides "mednieku stāsti" mijas ar pēkšņām skaudrām grēksūdzes atziņām, it kā Strenga būtu Pogu lējējs pats sev un plēstu nost mizu pēc mizas. Tikai daži īsi teikumi, un tu vari vien nojaust, kādi skumji bezdibeņi aiz tā slēpjas. Un tomēr – aktieris rada iespaidu, ka spēj jau uz visiem dvēseles ievainojumiem noskatīties kā uz garāmslīdošu mākoni.

Savu pirmo piezīmju grāmatiņu, ietekmējies no mammas, Krimuldas sanatorijas māsu pārzines, kantora grāmatām, Strenga sācis rakstīt 1958. gadā, kad stājies darbā Dailes teātrī un, Smiļģa norīkots, uzreiz devies masu skatos "pie večiem".

Lasīt Manu grāmatvedību nozīmē arī kārtējo reizi secināt, ka viena no svarīgākajām īpašībām, kuru dzīvē būtu vērts visiem spēkiem kultivēt, ja nav dots no dabas, ir veselīga pašironija. Juris Strenga to savās piezīmēs apliecina ar eleganta britu humora (kā nekā salasījies daudz grāmatu angļu mēlē) dažādajām nokrāsām. Kaut kas starp Beketu un Šovu. Aktieris distancēti, it kā no malas pasmejas par savu nesajaucami raksturīgo veidolu – garo, stiegro stāvu, izteiksmīgajām ausīm, vertikālajām līnijām gar muti un skumjo skatienu –, kas viņam pavēris ceļu uz neskaitāmām fašistu lomām brālīgo tautu filmās un izpelnījies līdzpilsoņa komentāru trolejbusā, ka viņam esot slepkavnieka seja. To secinājis, puisis vēl pavaicājis: "Kāpēc tu esi tik bēdīgs?"

Grāmata sākas ar pašportretu. Juris Strenga ļoti labi zina, ko par viņu domā. "Strenga – tāds smalks un gudrs cilvēks. Tas ir mīts, kas nāk no mana dīvainā paskata – tievs, garš, gariem matiem. Tātad intelektuālis. Daudz lasa, tātad gudrs." Vēl, protams, Brands, dons Kihots, virkne visādu intelektuālu, šodien teiktu – frīkainu, savrupnieku.

 

Apvainojas un aizskrien

Lai gan grāmatas sākumā Strenga atzīstas, ka "jautru notikumu dzīvē kļūst aizvien mazāk", tajā ir pulka asprātīgu un smieklīgu epizožu. Pamatā tās saistītas ar teātra vidi un elli, ko sauc par izrādes mēģinājuma procesu un apjukumu pirms pirmizrādes. Šīs piezīmes savā ziņā ir radniecīgas Karela Čapeka feļetoniem par redakcijas ikdienu. Visiem jau skaidrs, ka patiesībā smiekliem nav bijis nekāda pamata, it sevišķi koši par to liecina 90. gadu aktiera algas cipars un piebilde, bet – vai nu ķeries pie melnā humora un uzmundrinošām dzēlībām, vai seko kritiķa ieteikumam: "Naumanis raksta: "Tiem, kas stāv dežūrmasovkā uz Sāras Leanderes skatuves, ir jānošaujas." Gribēja gan. Vēl jau dzīvosim!" Intonācijas ziņā Strengas piezīmes par teātri teātrī atgādina tikko festivālā Russian Case rādīto Dmitrija Krimova izrādi Te mēs visi esam, kas, balstoties uz Torntona Vaildera lugu Mūsu pilsētiņa, par spīti groteskai un klaunādei, ir dziļi personiska atzīšanās mīlestībā dzīvei un teātrim, savā ziņā viņa Amarkords. To pašu var teikt par Strengas teātra pasaulei veltītajām piezīmēm. Ja tajās kāds kolēģis vai kolēģe arī tiek pabakstīts ar zobenu, tak ne jau pārāk sāpīgi, cik nu ar butaforisku zobenu var.

 

Strenga pazūd ar fiskaru

Kinorežisore Ilona Brūvere un aktieris Juris Strenga izrādījušies vienas asinsgrupas. Ne viens, ne otrs nav lolojis ilūziju, ka cilvēka dzīvi var izteikt ar lineārā laikā izstieptu, secīgiem gadskaitļiem sarindotu CV. Brūvere no piezīmēm ir radījusi vienīgo iespējamo montāžu, lai kaut ko patiesu pateiktu par Juri Strengu. Tas ir nelielu rindkopu tīklojums, kurā no jebkura mezgla punkta var nonākt jebkurā citā. Un darīt to lēcieniem, pārlēcieniem, gājieniem, slīdējumiem, uz riņķi griežoties. Kā tīk. Ievirzošas ceļazīmes ar trekninātiem rindkopu pirmajiem vārdiem ir izlicis grāmatas grafiskais dizainers Artis Rutks. Šis princips veido it kā daudzas mikroskopiskas apakšnodaļas. Var pa šo ierādīto ceļu, bet var meklēt arī savējo. Grāmatas papildu vērtība ir arhīvu fotogrāfijas, skaistie Ilonas Brūveres uzņemtie Strengas portreti iz mūsdienām; teātra profesionāļiem noderēs arī pilns aktiera lomu un režijas darbu saraksts.

Arī mēs tur bijām. Strengas talkas zupu viņa sapnī mežā ēdām. Bet tālāk viņš paņem savu fiskaru un ieiet mežā viens pats. "Galvenais, ko es daru, ir iet mežā, retināt un cirst kokus." Sapņa vai Klapkalnciema mežā? Manā grāmatvedībā tam nav nekādas izšķirības. Līdzīgi kā uz Šerloka Holmsa plates Māra Ārgaļa sirreālajā zīmējumā – ir brilles, katliņš, deguns, ūsas, bet pati seja jau izslīdējusi skatienam. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja