Vijas Artmanes pēdējais gads

Tā bija īpaša istaba ne tikai tāpēc, ka tur gulēja savulaik par Latvijas Sauli vai Māti dēvētā aktrise, bet arī tāpēc, ka diennakti istabiņā atradās kāds no slimnīcas personāla, kas valsts slimnīcā ir greznība. No rīta viņa atteicās no brokastīm, padzēra vien tēju. Ap pulksten diviem pēcpusdienā strauji kļuva sliktāk. Cēlās asinsspiediens, paaugstinājās temperatūra. 79 gadus vecā sieviete bija pie samaņas, lai gan par skaidru apziņu to nosaukt būtu grūti. Pēdējos gados pārdzīvotie neskaitāmie asinsizplūdumi smadzenēs bija radījuši smagus bojājumus, tādēļ "gaišie brīži" Strenčos bija reti. Artmane pazina dēlu Kasparu un vedeklu Līgu, "pārējos nu tā", stāsta viņas ārste Inga Bauska. Kaspars pēdējo tikšanos ar māti ceturtdienas vakarā apraksta savā blogā: "Dieva dotās apziņas krēslas pavēnī viņa nejuta sāpes, taču par ciešanām varēja lasīt viņas acīs. Šai pēdējā reizē tās bija visnogurušākās. Pieglaudis viņas vaigam savējo, klusi sacīju: "Grūts, mammu, tavs lielais krusts…" Negaidīti skaidri skanēja atbilde: "Tāda ir dzīve."" Pēc stundas, ap pulksten trijiem, "Omīte dziļi ievilka elpu, izelpoja un nomira", pēcāk kā mantru radinieki viens otram atstāstīs tās māsiņas teikto, kas pēdējo stundu pavadīja pie Artmanes gultas. "Viņa nomira ātri un bez mokām," domā ārste Bauska. Viņa arī konstatēja nāves cēloni - asinsizplūdums smadzenēs jeb kārtējais insults. Vairs nebija kino un TV ekrānos redzētās karaliskās spozmes, slimnīcas gultā gulēja sīka auguma sieviņa ar līdz nepazīšanai pārvērstiem vaibstiem. Toties viņas sejā beidzot bija miers. Omītes (tā viņu sauca ģimenē) grūtā aiziešana sākās jau šogad 9.februārī, kad viņas smadzenēs notika pamatīgs "īssavienojums". BEIGU SĀKUMS 9.februāra rītā ap brokastu laiku Vija Artmane kopā ar mazdēlu Stefanu rosījās virtuvē Cēsu rajona Skujenes pagasta Uplejās. Artmane slaucīja grīdu. Pēkšņi Stefana uzmanību pievērsa Omītes dīvainā rīcība. Ļoti zemu pieliekusies, viņa pārlika slotu no vienas rokas otrā un turpināja "slaucīt" ar tukšo roku. "Tad viņa sāka kliegt: "Vai, vai, es krītu, es krītu!"," atceras Stefans. Pusaudzis pārbijies skrēja pie vecākiem, kas no Cēsu slimnīcas izsauca "ātros". Slimnīcā Omīti ievietoja neiroloģijas nodaļā, taču nemierīguma un kliegšanas dēļ vēlāk pārvietoja uz reanimāciju. Slimā prāta murgos vājiniece sauca pēc māmiņas, sunīša Džanīša, meitas Kristiānas. Tieši ar meitu un mazmeitu Bertu aktrise pēdējos gadus dzīvoja kopā savā vasarnīcā Murjāņos, taču tobrīd Kristiāna gatavojās personālizstādei, tādēļ Omīte uz pāris nedēļām pārvācās uz laukiem pie dēla Kaspara ģimenes. Ja godīgi, Kristiāna bija arī nogurusi, jo omīte pēdējos gadus prasīja nepārtrauktu uzmanību augu diennakti. Kā mazs bērns. "Ka Omītei ir slikti, pirmo reizi tā pa īstam sapratu pavasarī. Viņai ļoti patika saulīte, tādēļ ratiņos viņu izstūmu laukā. Pēc īsa brītiņa viņa lūdza, lai ved iekšā. Viņai juka telpa," atceras mazmeita Berta, 21 gadu veca sieviete ar atklātu skatienu. Iepriekš Omītei ļoti paticis saulainās dienās sēdēt Murjāņu verandā, ēst mazos gabaliņos sagrieztu sviestmaizi un no skaistas porcelāna tasītes malkot tēju vai kafiju ar pienu. "Viņai ļoti patika vērot dabu. Varēja to darīt ilgi." Berta atceras, kā abas skatījušās uz lidojošu dzērvju kāsi. Cēsu slimnīcā Artmane nogulēja mēnesi un, radiniekiem par lielu brīnumu, izķepurojās. Šajā laikā viņa sāka strauji zaudēt svaru, "tādēļ mums jau bija vieglāk viņu panest un apkopt," stāsta vedekla Līga, kas turpmāk kļuva par Omītes galveno kopēju un organizēja dažādas rehabilitācijas kūres. Pēc Cēsīm ap Lieldienu laiku Artmane atspirga Līgatnes rehabilitācijas centrā, kur viņu pieskatīja dzejnieces Andras Manfeldes mamma Lidija. Andra ir viena no Kaspara Dimitera savulaik Krimuldā izveidotās Krusta skolas audzēknēm. Šajā skolā Andra pirms vairākiem gadiem ārstējās no narkotiku atkarības, par ko vēlāk sarakstīja grāmatu Adata. Viņas mamma Lidija ir vienkārša, rāma lauku sieva, ar kuru no visām savām kopējām Artmane sapratusies vislabāk. Divas nedēļas, ko Lidija Līgatnē nodzīvoja kopā ar Artmani, viņa ne reizi neizgāja laukā. Aktrise modās pat naktīs, "paskatījās, ka esmu blakus, un gulēja tālāk. Ik pa laikam viņai vajadzēja iedot padzerties." Omīte ļoti priecājusies par tuvinieku apciemojumiem. Par Kristiānas atvestajām puķu sēklām, ko plānoja sēt Murjāņos, kur bija aktrises iekopts dārzs. Par Bertu, kas viņai pina bizes un taisīja manikīru. Vislabāk patika "uz dabīgo šniti ar perlamutru", nosmej Berta. Pat nespēka brīžos Artmanei rūpēja viņas āriene. Aktieru vidū joprojām klejo nostāsti par Artmanes labā izskata receptēm - pārmaiņus auksta un karsta vanna, vienmēr komandējumu čemodānā neiztrūkstošs zaļš kartupelis, ko pēc bohēmas pilnas nakts uzlikt uz sejas. "Taisīju viņai gurķu maskas, liku uz acīm," atceras kopēja Lidija. Pēc Līgatnes marta vidū Vija Artmane atgriezās Uplejās, kur nodzīvoja līdz pat augustam. Tad uz pāris nedēļām viņu ievietoja Vecpiebalgas slimnīcā. "Vien tālab, ka bijām totāli noguruši un jau šaubījāmies, vai visu darām pareizi. Mammas slimības saasinājuma iemesls bija galvas asinsvadu saaugumi. Mamma gulēja maz, bieži skaļi kādu sauca. Bija grūti noturama gultā. Nācās izmantot visādus paņēmienus, lai viņa naktī neizkristu uz grīdas. Dienā sēdinājām invalīdu krēslā, ar speciālu jostu piesaitējot. Tā vadājām viņu uz tualeti un pagrabā uz dušu. Iemācījos mammu mazgāt arī pats. Par koncertiem un jebkādu radošo darbību nācās aizmirst pavisam," kādā savā blogā Kaspars Dimiters cenšas atspēkot apgalvojumu, ka viņš nepietiekami rūpējies par māti. Pēc Vecpiebalgas slimnīcas Uplejās Artmane sabija mēnesi. "Viņa maz runāja, bet tik un tā bija asprātīga," pēdējās tikšanās reizēs Berta Omītei vairāk turēja roku un klusēja. Bertai ir žēl, ka neapciemoja vecmāmiņu Strenčos, kur viņa nomira. Bija plānots, ka slimnīcā Omīte būs tikai mēnesi, lai saārstētu izgulējumu uz krustiem. "Mēs vairs nezinājām, ko darīt. Katru rītu brīdi staigāju gar viņas istabu, lai saņemtos ieiet. Izgulējumu atmirušo audu smaka bija jūtama visā mājā," neslēpj vedekla Līga, kas apkopa Omīti vairākas stundas no rīta un vakarā. "Vecumā audu apasiņošana ir traucēta. Vietās, kur kauls ciešāk saspiež mīkstos audus, asinis riņķo sliktāk un veido atmirušo audu perēkli," skaidro Strenču slimnīcas ārste Inga Bauska. "Kādas muļķības!" ārste izsaucas uz apgalvojumu, ka izgulējumi radušies no nepietiekamas kopšanas, "tādu ārstēšanu nevar veikt mājās, tur nepieciešama vismaz trīs cilvēku komanda." 11.oktobra vakarā par Karalienes aiziešanu mūžībā ziņoja ne tikai Latvijas televīzijas Panorāma, bet arī ārvalstu mediji. ĢIMENE IZVĒLAS BĒRES Pēdējo reizi Vijai Artmanei ļaudis aplaudēja saulainā 15.oktobra rītā, kad viņu, baznīcas zvaniem skanot, atsegtā šķirstā iznesa no Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles. Viņai vairs nerūpēja, ka tiek apbedīta bez miršanas apliecības, jo Līga to nepaspēja laikus nokārtot. Vai, ka gazika šoferim, ar kuru tiek vesta pēdējā gaitā uz Pokrova kapiem, nav autovadītāja apliecības. Uz pieres viņai bija uzlikts papīra vainadziņš, kas simbolizē cerību uz glābšanu nu jau mūžīgajā dzīvē. Baznīcas ļaudis lēš, ka todien no aktrises atvadīties atnāca vismaz 10 000 cilvēku. Pavadītāju rinda apvija teju veselu kvartālu līdz pat Raiņa piemineklim. Lai to izstāvētu, vajadzēja vismaz stundu. Toties aktrises izvadīšanas ceremonija nebija vienaldzīga daudziem palicējiem. Grūti bija pieņemt ierasto tradīciju laušanu, ka slavenu aktrisi izvada no pareizticīgo baznīcas, nevis teātra. Apglabā Pokrova, nevis Raiņa kapos blakus vīram aktierim Artūram Dimiteram, Artmanes mammai un slaveniem māksliniekiem. Bez grima, it īpaši, atceroties, cik ļoti Artmane vienmēr domāja par savu izskatu. "Pārmest mātei vai mums, ka viņa pavadīta no krievu katedrāles uz krievu kapiem, ir vienkārši primitīvi. Pareizticībai nav nacionālu robežu," raksta Kaspars Dimiters, ar kuru sazinājos caur epastu. "Mēs jau līdz pēdējam brīdim plānojām apglabāt Raiņa kapos. Bijām izsludinājuši internetā, taču tad piezvanīja no mūsu draudzes un piedāvāja vietu Pokrova kapos. Piekritām, jo ģimenei Raiņa kapos bija ļoti šaura vietiņa, bet šeit - tik plaša un tuvu ieejai, būs viegli atrast," skaidro vedekla Līga, divus mēnešus vēlāk stāvot pie puķēm klātas kapu kopiņas. Līga arī bijusi pret katafalku, "jo tā ir zema mašīna, bet Omītei bija jābūt kā uz skatuves, atvērtai." Gaziku atraduši pie kāda Jūrmalas antīko automobiļu cienītāja. "Mēs jau gribējām vēl vecāku modeli - GAZ 51, kas tiešām izskatījās antīks, bet vajadzēja vismaz vienu dienu, lai saremontētu, citādi tā ik pa brīdim raustītos," sarunai pievienojas Līgas dēls Stefans. Mazā akordeoniste Liene, kas samulsusi sēdēja gazika kravas kastē blakus zārkam, spēlēja dēla Kaspara iepriekš izmeklētus reliģiskus skaņdarbus. "Man jau gribējās, lai Liene spēlē filmas Amēlija motīvus, bet viņa pati atteicās un izvēlējās garīgos skaņdarbus," raksta Kaspars. Dimiteri ar akordeonisti bija pazīstami jau iepriekš. Liene kopā ar draugiem uz Uplejām bija atvedusi ar vēzi slimu meiteni, kurai kā pārsteiguma dāvana bija tikšanās ar Kasparu un viņa koncerts. "Omīte bija tik skaista savā vienkāršībā, ka mēs viņai nelikām pat pūderi, to nevajadzēja," secina Līga. No radinieku, draugu un citu cilvēku atstāsta var secināt, ka Līga Dimitere ģimenē ir galvenā vilcēja un "izsitēja". Pēdējos gados viņa arī vairāk runā ar medijiem, jo Kasparam esot problēmas ar sirdi, tādēļ viņš no apkārtnes uztraukumiem norobežojas. Kaspars gan daudz sastopams interneta vidē. "Līga vienmēr visu kārtoja. Bija tādas kā Omītes dienas, kad viņu veda, brauca pēc zālēm, meklēja ārstus," atceras rakstniece Andra Manfelde. "Sabiedrībā par Līgu izveidojies tāds radikālistes tēls, lai gan viņa ir ļoti pašaizliedzīga," spriež Andra. Līgas Dimiteres radikālistes tēls izveidojies pēc pēdējo gadu praida pasākumiem. Ģērbusies melnā, viņa tajos aktīvi demonstrējusi savu negatīvo nostāju pret homoseksualitāti, apslakot pasākumu dalībniekus ar svētīto ūdeni, bet pērn ieķeroties matos kādai lesbietei, kas tobrīd skūpstījās ar draudzeni. Līgu Dimiteri nesatrauc, ko teiks vai padomās citi. Kā piemēru Andra min gadījumu, kad Omīte bija jāpavada uz jaunievēlētā prezidenta Valda Zatlera inaugurācijas balli pērn vasarā Jelgavas pilī. Iznāca, ka Omītei par štociņu (kā joko ģimenē) nevarēja būt ne mazmeita Berta, ne meita Kristiāna, tādēļ piekritusi iet Līga. Vēlāk presē izskanēja nosodījums par viņas apģērbu - viscaur melnā ar lakatu ap galvu un zelta krāsas čībām kājās. "Bet viņa tobrīd nāca no Zooloģiskā dārza apmeklējuma, iepriekš nebija plānots, ka viņa ies pie prezidenta. Bet, ja vajag, Līga aizies," stāsta Andra. CIK MAKSĀ ARTMANE "Abus dzīvokļus burtiski izsita no valsts Līga," elektroniskajā vēstulē atbild Kaspars Dimiters uz jautājumu, kādēļ viņš vienmēr apgalvo, ka valsts nav palīdzējusi, lai gan Artmanei piešķīra divus dzīvokļus centrā, ko viņš pats vēlāk pārdeva, lai segtu parādus. Dzīvokļu epopeja ir sāpīga un bieži pieminēta tēma. Pirms desmit gadiem dzejnieks un mūziķis Kaspars Dienā publicēja vēstuli Cik maksā Vija Artmane? Vēstulei bija liela rezonanse, jo tajā Artmanes dēls pauda nosodījumu valsts un privātām institūcijām, kas atsaka palīdzību kādreiz tik slavenajai aktrisei, par kuras "autogrāfu cilvēki visā plašajā PSRS bija gatavi ar elkoņiem sazilumot viens otra sānus". Pēc neatkarības atgūšanas Artmane zaudēja sešu istabu dzīvokli Bruņinieku ielā, jo ēkai uzradās īpašnieks. Arī šīs mājas iemītnieki izbaudīja metodes, kā saimnieki mēģina izkvēpēt īrniekus: pēdējos divus gadus ēku vairs neapsildīja, tekošais jumts bojāja sienas un parketu, zuda elektrība. Dailes teātra aktrise Indra Briķe, kurai bija kopīga grimētava ar Artmani, atceras: "Pēc izrādēm Vija ilgi sēdēja grimētavā, jo negribējās iet mājās, kur ir tumšs un auksts." Ģimene uzskata, ka dzīvokļa zaudēšana salauza Artmani. Rīgas dome 1997.gadā piešķīra Artmanei divus mazākus dzīvokļus Rīgas centrā, lai gan likumīgi tie aktrisei nepienācās. Tobrīd vēl nebija noteikumu, kas ļāva šādos gadījumos piešķirt dzīvojamo platību, skaidro Rīgas domes komunālā departamenta pārstāve Ārija Stabiņa. Viņa ir viena no retajām, kam Kaspars Dimiters vairākkārt publiski izteicis paldies, jo viņa piešķīra dzīvokļus, riskējot ar amatu. Vienā no dzīvokļiem Pērnavas ielā ar dzīvojamo platību 31 m2 pārvācās Kaspars ar ģimeni. Otram - Blaumaņa ielā (domāts Artmanei un Kristiānas ģimenei) - bija nepieciešams kārtīgs remonts, jo tas bija izdedzis. Tam bija arī 2200 latu īres parāds. Pateicoties Līgas iniciatīvai, parādu vēlāk prokuratūra dzēsa. Līga arī "izsita" no mājas saimnieka 5000 dolāru kompensāciju, aizejot no Bruņinieku ielas dzīvokļa. Taču nebija naudas jaunā Blaumaņa ielas dzīvokļa remontam. "Savā nežēlīgajā rakstā Cik maksā Vija Artmane? biju uzbraucis kā maestro Raimondam Paulam, tā Parex bankai. Un dzīvē kā jau dzīvē - ironiski. Vienīgā banka, kas bija gatava piešķirt kredītu, izrādījās Parex. Taču ar vienu nosacījumu, proti, ka es publiski presē tai un maestro atvainošos," savā blogā skaidro Kaspars Dimiters. Viņa sieva Līga stāsta, ka vizītē uz Parex banku devusies arī Artmane ar mērķi lūgt naudu remontam, taču "viņa nespēja. Palūdza iedot kredītu." Dimiters publiski atvainojās un no Parex paņēma 27 000 latu kredītu Blaumaņa ielas dzīvokļa remontam. "Bija naiva cerība, ka pelnīšu. Sāku pat sadarboties šai nolūkā ar Ēriku Stendzenieku, kas sakrita ar Šlesera partijas uznācienu. Nedaudz arī nopelnīju, un tāpēc likās, ka viss būs O.K.," raksta Kaspars. Dzīvokli uztaisījuši kā konfekti. "Kaspars jau visu taisīja tā kārtīgi. Labi maksāja strādniekiem. Viņš tāds ir, nav skops," stāsta Andra Manfelde. Remonts iznāca ļoti dārgs. Dimiteri nespēja nomaksāt vidēji 300 latu ikmēneša kredīta maksājumus. 1999.gada janvārī viņi pārdeva Pērnavas ielas dzīvokli par 20 000 dolāru un par 9000 dolāru nopirka Uplejas Skujenes pagastā ar kopējo platību 1,4 hektāri. Par atlikušo naudu daļēji tika dzēsts Blaumaņa ielas dzīvokļa kredīts un veikti pirmie remonti Uplejās. Taču parādi mazāki nekļuva. "Skaidrs bija viens, lai iegūtu mieru, ir jāatdod parādi, jātiek vaļā no bankas, kas mani jau bija ierakstījusi melnajā sarakstā," skaidro Kaspars. "Uztaisīja šiku dzīvokli, taču bija lieli procenti, ko nevarējām samaksāt. Ja vilktu tālāk, paliktu bez jebkāda jumta," kādā intervijā Krievijas žurnālistiem skaidroja arī pati Artmane. Kā noprotams, ne bez sirdēstiem tika izlemts pārdot arī Blaumaņa ielas dzīvokli, kur dzīvoja Artmane un Kristiānas ģimene. Viņas pārvācās uz dzīvi vasarnīcā Murjāņos. Darījuma faktus ir grūti pārbaudīt, jo abi dzīvokļi tobrīd nebija ierakstīti zemesgrāmatā. Tas nozīmē, ka informācija jāpieprasa Valsts zemes dienestam, kas atšķirībā no zemesgrāmatas datus par īpašumiem neizsniedz. Pēc divu nedēļu garām sarunām ar Valsts zemes dienestu Dienai izdevās noskaidrot, ka Blaumaņa ielas dzīvoklis 2004.gadā pārdots par 50 500 latiem. Savukārt zemesgrāmatas datu bāze, kur dzīvoklis reģistrēts pēc darījuma, rāda, ka pirkuma summa bijusi tikai 4577 lati. Kādēļ šāda datu atšķirība, atbildīgās iestādes sakās nezinām. Kaspars Dimiters internetā skaidro, ka pēc dzīvokļa pārdošanas dzēsti visi parādi un "uz rokas palika apaļi Ls 500". Uz jautājumu: kādēļ uzskatījāt, ka jums ir tiesības pārdot mātei piešķirtos dzīvokļus, lai iegādātos sev māju, Kaspars atbildēja: "Nav runas par tiesībām pārdot vai nepārdot mammai piešķirtos dzīvokļus. Viņa pati par šo lietu cīnīties netaisījās. Viņai sen bija kauns par to, kāda pret viņu parādīta attieksme. Jākalkulē bija mums." Viņš arī norāda, ka bez kredīta nebūtu iztikuši, pat ja Blaumaņa ielas remontā būtu ieguldīta visa par otru pārdoto dzīvokli iegūtā nauda. Zemesgrāmatas dati rāda, ka patlaban Dimiteru ģimenei atkal ir parādu slogs, jo 2006.gadā viņi iegādājušies Uplejām kaimiņos esošo 64 ha lielo īpašumu Upciems, kam bankā ņemts gandrīz 85 000 latu kredīts. Dimiters skaidro, ka šajā īpašumā gribējis izveidot Krusta skolu kā kādreiz Krimuldā. Daļēji kredītu plānojuši segt, pārdodot Uplejas, bet finanšu krīze pielikusi punktu. LATVIEŠU VARA IENĪDA ARTMANI? "Viņu tā ienīda, jo mīlēja Krievijā. Viņi iznīcināja visu, kas liecināja par to, ka krievi mīl Latviju," sašutis Pirmā Krievijas kanāla populārajā sarunu šovā Lai runā! Artmanes bēru dienā skaidroja TV raidījumu vadītājs Maksims Ševčenko. Raidījuma tēma bija par to, ka savulaik visā padomijā tik ļoti mīlētā Artmane pēdējos dzīves gadus pavadīja nabadzībā. Vairums raidījuma dalībnieku norādīja: Artmane savulaik ieņēma augstus amatus komunistiskajā partijā, tādēļ latviešu vara pēc neatkarības atgūšanas centās no viņas distancēties. "Tā nav taisnība," piesarcis mēģināja oponēt Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis. "Viņa atradās tādā pašā situācijā kā jebkurš Baltijas pensionārs." "Viņa nebija vienkāršs pensionārs, bet krievu-latviešu draudzības simbols. Mēs saprotam, ka viņu mīlēja tauta, bet ne politiskais režīms," punktu pielika raidījuma vadītājs Andrejs Malahovs. Šovinistiskais krievu politiķis Viktors Alksnis nespēja nomierināties, ka krievu portālos izteikts vairāk līdzjūtības nekā latviešu. Uz to pat skeptiskais Kaspars Dimiters, kurš raidījumam pieslēdzās no Rīgas, mēģināja atjokot, ka "krievu komentāru ir vairāk, jo jūs arī esat vairāk. Jūsu prezidents arī pirmais izteica līdzjūtību, mūsējais - nezinu, basketbolu vai tenisu spēlē." Pēdējie vārdi bija eļļa ugunī, jo atklājās, ka Valdis Zatlers līdzjūtību izteicis tikai pirmdien, kamēr Krievijas līderis Dmitrijs Medvedevs jau Artmanes nāves dienā - sestdienā. Runā, ka novēlotā līdzjūtība pielika punktu mūsu prezidenta preses sekretāres Intas Lases karjerai pilī. Drīz viņa šo amatu atstāja. Notikušā politisko nokrāsu iezīmēja arī eksprezidentes Vairas-Vīķes Freibergas izteikumi TV5, ka "tā vai citādi viņa [Artmane] bija ļoti liela padomju ietekmes propagandētāja." Bijusī prezidente TV5 gan sīkāk nepaskaidroja, vai tādēļ viņas prezidentūras laikā Artmanei nepiešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, ko izdarīja viņas pēctecis Valdis Zatlers. Artmanes laikabiedri nenoliedz, ka aktrisei paticis apgrozīties padomju laika ietekmīgu personu ballītēs. Kāda viņas paziņa atceras: Artmane lepojās, ka kompartijas vadītāja Augusta Vosa sieva viņai iemācīja gatavot īstus Sibīrijas pelmeņus. No otras puses, pat viņas nelabvēļi atzīst, ka tik slavenai personai kā Artmane būtu bijis grūti izvairīties no valdošās politiskās ideoloģijas atbalstīšanas, jo tas nāca komplektā kā atmaksa par veiksmīgo karjeru. Strīdīga ir arī informācija par Artmanes "izmešanu" no Dailes teātra. Teātra arhīvā atrodas izziņa, ka 1998.gada 23.februārī Artmane pārtrauc darbu pēc abu pušu vienošanās, jo ieskaitīta štatā Jaunajā Rīgas teātrī. Nepatiesi ir apgalvojumi, ka viņai ilgstoši nebija darba. Pēdējo izrādi Sirdij ir spārni Dailes teātrī viņa nospēlēja mēnesi pirms aiziešanas. Artmanes kolēģe Indra Briķe stāsta, ka Vijai bijušas problēmas ar veselību. Pārciestie insulti radīja grūtības atcerēties tekstu, kopējā grimētava bieži smaržoja pēc zālēm. Aktieru vidū nav noslēpums, ka aktrisei bija sarežģītas attiecības arī ar alkoholu. "Toreiz nevarēja vienlaikus saņemt algu un pensiju, tādēļ Vija izlēma, ka ies pensijā, bet teātrī nāks kā ārštata aktrise," stāsta Briķe. Teātra tā brīža vadība - galvenais režisors Kārlis Auškāps un direktors Bērtulis Pizičs, kad centos noskaidrot, kā īsti aktrise no teātra aizgāja, nosaukuši mani par mīļo sirsniņu, par šo tēmu korekti izvairījās runāt. Pizičs vien saudzīgi norādīja, ka viņam kā vadītājam būtu bijis daudz izdevīgāk Artmani teātrī paturēt, jo viņas vārds vien nozīmēja vairāk skatītāju un sponsoru atbalstu. Teātra vēsturniece Lilija Dzene atcerējās pašas Artmanes teikto, ka atgriešanās Vecajā Smiļģa Dailē jeb Jaunajā Rīgas teātrī Artmanei bija arī simbolisks noslēgums, jo šeit viņa sāka savu karjeru. Pēc diviem gadiem, 2000.gadā, Artmane beidza aktrises karjeru. Veselību neuzlaboja pat atgriešanās mīļajās sienās. Viņa jauca tekstu, uznāca nevietā, reizēm nebija atrodama pirms uznāciena. Neilgi pirms karjeras beigām valsts Artmanei piešķīra mūža prēmiju - 100 latu. Pagājušajā gadā Kultūras ministrija apmaksāja divus rehabilitācijas kursus Jūrmalas sanatorijās. Dažādus pakalpojumus apmaksājusi arī Teātra savienība un Dailes teātris. Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Lolita Cauka pēc aktrises nāves izteica bažas par 500 latu likteni, ko savienība iedeva Artmanes ārstēšanai. Kaspars Dimiters stāsta, ka nauda samaksāta Andras Manfeldes mammai par Omītes kopšanu, kas šo faktu Dienai arī apstiprināja. Artmanes dēls uzskata, ka nekā no šīs palīdzības nebūtu bijis, ja viņi paši nekaunīgi nebūtu prasījuši. "Radziņas radi tā nevaimanāja. Arī Pāvula radiņi ne. Pacietās savas tēvzemes kopējo moku menedžmenta vārdā. A man pofiks par pārejošām lietām un attieksmēm. Mani paziņas, kas reizēm sponsorē pa kādam albumam, grāmatai, deputātus bīda kā šaha figūriņas, gozējas glamūra spozmē, kamēr mūs vairāk kā bomžus un nabagus (jo naudas ne tikai nav, bet tūkstoškārt vairāk kā nav) mammas zīmē joprojām apliek," elektroniskajā vēstulē raksta Kaspars Dimiters. PIEMINEKLI CELS Izskatās, ka kaislības ap Artmanes vārdu nenorims arī pēc viņas nāves. Ejot gar Pareizticīgo katedrāli neilgi pēc Omītes bērēm, Līga Dimitere domājusi par to, ka aktrisei jāuzliek piemineklis, un acīs iekritusi vieta, kur kādreiz stāvējis Ļeņina piemineklis. Kad pēc dažām dienām viņai piezvanīja žurnālists no Telegraf "un man konkrēti paprasīja, kur Omītei būs piemineklis, tā arī teicu - kur kādreiz stāvēja Ļeņins." Kārtējais skandāls. Mēs ar Līgu tiekamies decembra sākumā pie Artmanes kapa, kad viņa apspriežas ar tēlnieku Graivu Avetjanu par pieminekļa izskatu. Līga mudina Graivu strādāt pie divu pieminekļu koncepcijas. Vienu, ko uzlikt kapos, otru - pilsētas centrā. "Kad būs gatavs makets, tad arī lemsim, vai tas iederas bijušā Ļeņina vietā vai ne," iedrošina Līga. Viņa iesaka arī Graivam padomāt par to, lai vienu pieminekli par godu Artmanei varētu uzstādīt arī viņa dzimtenē Armēnijā. Līga neuzskata, ka ar saviem gājieniem provocētu sabiedrību. Katrā ziņā tas neesot pašmērķis. "Es esmu tikai svečturis," uzskata Līga.