Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Pastāvīgu metamorfožu vieta. Saruna ar fotogrāfu Marko Anelli

Šeit ir sastopama gan maniakāla kārtība, gan apokaliptisks haoss. Fotogrāfs Marko Anelli sniedz ieskatu Ņujorkā strādājošu mākslinieku darbnīcās, kurās iekļūt nemaz nav tik viegli

Mākslinieku iemūžināšana viņu darba vidē pati par sevi ir žanra klasika un tradīcija, kas ir attīstījusies gadsimtiem ilgi. Kopš renesanses savu darbnīcu ir gleznojuši daudzi meistari, savukārt mākslinieku darba telpas fotografēšana ir nesaraujami saistīta ar fotogrāfijas vēsturi kopš XIX gadsimta 30. gadiem. Apgāds Damiani, kura specializācija ir laikmetīgās mākslas izdevumi, tikko laidis klajā fotogrāfa Marko Anelli grāmatu Mākslinieku darbnīcas Ņujorkā/Artist Studios New York. No 2011. līdz 2019. gadam Marko Anelli ir viesojies četrdesmit mākslinieku darbnīcās. Tie ir nozīmīgi autori, kuri par savu dzīves un darba vietu ir izvēlējušies galveno mākslas metropoli – Ņujorku.

Mākslas dievu ballīte

Grāmatas varoņi ir veiksmīgi, citādi nevarētu atļauties tādas telpas, kādas redzam grāmatā. Vieni strādā Ņujorkas klasiskajās, plašajās industriālajās telpās. Citiem darbnīca ir iekārtota kā intīma paradīze, konceptuāls patvērums un vientuļa sala. Dažu mākslas pirmrindnieku darba vide līdzinās galerijai, muzejam, baznīcai, rūpnīcai vai kādas korporācijas birojam. Šeit ir sastopama gan maniakāla kārtība, gan apokaliptisks, karnevālisks haoss.

Lūk, tēlnieka un režisora Metjū Bārnija milzīgais angārs un autoservisam līdzīgais ražošanas cehs Longailendsitijā Kvīnsā. Performances mākslinieces Marinas Abramovičas meditatīvais minimālisms, pie sienas – pašas portreti ar čūsku kaklarotas vietā. Ar tekstu strādājošā leģendārā konceptuālista Lorensa Veinera kabinets un krāsu palete uz galda. Fotogrāfes, videomākslinieces un režisores Širinas Nešatas elegantais interjers, ko paspilgtina balta orhideja un uz galdiņa dusošs kaķis. Totāls melnbalts askētisms instalāciju mākslinieka, arhitekta, fotogrāfa un režisora Alfredo Džāra birojā. Avangarda režisora un dzejnieka Jona Meka gulta ir iespiesta starp grāmatplauktiem; uz viņa darbagalda virtuvē – rakstāmmašīna, videokamera, palielināmie stikli un vēl daudz visa kā. Dzejnieka un performances mākslinieka Džona Džorno darbnīcas sienas rotā plakāti ar uzrakstiem: "Dzīve ir slepkava" un "Mēs sarīkojām ballīti dieviem, un dievi atnāca".

Marko Anelli ieved skatītājus vēl daudzu citu mākslinieku – Aleksa Kaca, Enas Koljeres, Entonija Makola, Džoisas Pensato, Ugo Rondinones, Džūlijas Meretu, Sesilijas Braunas, Roberta Longo, Danas Šucas, Roba Prūita, T. Dž. Vilkoksa, Tonija Aurslera, Roba Vinna, Mikalenas Tomasas, Neita Loumena, Kiki Smitas, Petas Steiras, Terensa Ko, Benksa Vaioleta, Džoanas Džonasas, Frančesko Klementes, Džordana Volfsona, Raiena Salivena, Džūljena Šnābela, Rirkrita Tiravanižas, Mariko Mori, Rašida Džonsona, Merilinas Minteres, Džeka Pīrsona, Elizabetes Peitones, Vika Munisa, Veras Luteres, Ursa Fišera, Dena Kolena un Glenna Ligona – pasaulē. Bonusā – Viljama Berouza privāto telpu fotogrāfijas.

Marko Anelli dokumentē darbnīcas kopskatu un detaļas, kā arī iemūžina katras studijas saimnieku. Viņš ir smalks cilvēku un telpu portretists. Marko Anelli uzņēmumi fascinē ar savu cieņpilno vienkāršību, gudrību un inteliģenci, viņa fotogrāfijas nekad nav kliedzošas un provokatīvas. Fotomateriālu papildina Ņujorkas Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja laikmetīgās mākslas sadaļas kuratores Krisijas Ailsas un Ņujorkas pilsētas muzeja fotogrāfijas sadaļas kuratora Šona Korkorana saturīgās esejas. Šons Korkorans norāda, ka Marko Anelli savā darbā izzina veidu, kādā cilvēki dzīvo, strādā un mijiedarbojas gan savā starpā, gan ar vidi, kurā atrodas.

Telpa iegūst jēgu

"Kad sāc strādāt, darbnīcā ir viss – pagātne, tavi draugi, ienaidnieki, mākslas pasaule un pāri visam – tavas idejas. Kad turpini gleznot, cits pēc cita viņi dodas prom un tu paliec vienatnē. Pēc tam, ja tev laimējas, arī pats dodies prom." Šis komponista, mūzikas teorētiķa, mākslinieka un filosofa Džona Keidža citāts ievada kritiķes un kuratores Krisijas Ailsas eseju Marko Anelli grāmatā. Viņa akcentē mākslinieka darbnīcas nozīmīgumu Ņujorkas kontekstā un parāda saikni starp mākslinieku un fotogrāfu, kurš ienāk mākslinieka privātajā vidē. "Tas nav mākslinieks, kurš interesē Marko Anelli, tā nav mākslinieka apdzīvotā telpa, kas viņu interesē, bet tas neredzamais veids, kādā šī privātā telpa iegūst jēgu," raksta Krisija Ailsa.

Viņa uzsver, ka grāmatā ir pārstāvēti četri mākslinieki – Džoana Džonasa, Džons Džorno, Jons Meks un Entonijs Makols –, kuri ir spēlējuši visbūtiskāko lomu jēdziena "Ņujorkas darbnīca" formulēšanā postmodernajā mākslas praksē. Šie autori pārstāv netradicionālos medijus – performanci, kino, dzeju, video un instalāciju. Sākot no XX gadsimta 60. gadiem, Ņujorkas darbnīcas jēdziens ietver visas formas, kādas tam jebkad ir bijušas raksturīgas, – studija, meistardarbnīca, laboratorija, mācību, eksperimentu, performanču, sociālo un starpdiscplināro norišu vieta utt. Krisija Ailsa uzsver arī darbnīcu nozīmi sieviešu un afroamerikāņu mākslinieku daiļrades attīstībā Ņujorkā.

Mirklis top gadiem ilgi

1968. gadā Romā dzimušais Marko Anelli dzīvo un strādā Ņujorkā kopš 2009. gada. Viņš sāka savu karjeru 1986. gadā kā fotožurnālists – iemūžināja autosacīkstes. 1992. gadā devās uz Parīzi, lai specializētos melnbaltajā fotogrāfijā, sadarbojās ar aģentūru Presse Sport/L’Equipe. Vēlāk pats pasniedza fotogrāfijas kursu Romas Mākslas akadēmijā.

Savu laiku viņš velta sērijām, kuras rūpīgi veido gadiem ilgi. Katrā projektā Marko Anelli izvirza dažādus mērķus – gan tehniskus, gan mākslinieciskus. Svētā Pētera bazilikā Vatikānā tapušajā melnbaltajā sērijā (1996–1998) viņš pievērsās gaismēnām tukšā dievnama telpā un fotogrāfijas formālajām iespējām. Nākamajā ciklā Marko Anelli Itālijas stadionos pētīja futbola spēles vizuālo enerģiju un mirkļa svarīgumu (2000–2002). Viņš ir cītīgi dokumentējis Milānas Doma baznīcas renovāciju (2003–2009), iemūžinājis arhitekta Renco Piano projektētās Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja jaunās ēkas celtniecību Manhetenas lejasdaļā (2011– 2015), kā arī bijušās datoru ražotnes pārveidi par itāļu mākslas fonda Magazzino izstāžu telpu Koldspringā Ņujorkas štatā (2014–2017). Viņš ir fotografējis izcilāko mūziķu mēģinājumus Romas Svētās Cecīlijas Nacionālajā akadēmijā – šie uzņēmumi veido ciklu Dvēseles kustības (2005– 2011).

Marinas rētu pētnieks

Kopš 2007. gada Marko Anelli cieši sadarbojas ar performances mākslinieci Marinu Abramoviču. Viņi iepazinās, kad fotogrāfs veidoja projektu, kas bija veltīts cilvēka ķermenim. Ādas sadaļā Marko Anelli pētīja Marinas Abramovičas rētas.

Daudzi performances prīmas attēli – portreti, darbu dokumentācija, viņas oficiālo un privāto dzīves mirkļu fiksācija – ir Marko Anelli uzņemti. 2010. gadā Marko Anelli iemūžināja Marinas Abramovičas slavenākās performances Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present gaitu Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Viņš uzņēma visu trīs mēnešus ilgušās akcijas līdzdalībnieku portretus – tie ir 1545 cilvēki, kuri muzeja ātrijā apsēdās pretī Marinai Abramovičai un ieskatījās viņai acīs. Fotogrāfijas ir apkopotas Damiani izdotajā grāmatā Portreti Marinas Abramovičas klātbūtnē/Portraits in the Presence of Marina Abramović (2012; pati izdevniecība visu tirāžu ir pārdevusi, bet grāmatnīcās un citviet šo raritāti vēl var meklēt). 2013. gadā fotogrāfs devās līdzi Marinai Abramovičai Brazīlijas ceļojumā.

Marko Anelli ir arī svaigākās Marinas Abramovičas grāmatas fotogrāfiju autors – tā iepazīstina ar mākslas dīvas jaundarba – operas, videomākslas un performances hibrīdprojekta Marijas Kallasas septiņas nāves/7 Deaths of Maria Callas (2020) – tapšanu.

Kopš 2018. gada Marko Anelli turpina sēriju Pirmais amerikāņu portrets – viņš fotografē dažādas etniskās izcelsmes cilvēkus, kuri tikko ir nodevuši zvērestu un kļuvuši par ASV pilsoņiem. Šajā ciklā Marko Anelli mērķis ir nofotografēt cilvēkus, kuri ir ieradušies Amerikā no visām valstīm pasaulē. Ar visām iepriekšminētajām sērijām var iepazīties Marko Anelli mājaslapā. Daudzi cikli ir bijuši eksponēti izstādēs un apkopoti grāmatās.

Par savu jauno izdevumu Mākslinieku darbnīcas Ņujorkā Marko Anelli stāsta sarunā ar KDi.

Vai var teikt, ka esat grāmatā iekļauto mākslinieku cienītājs un jums ir bijusi personīga interese ielūkoties viņu darbnīcās notiekošajā?

Mani vienmēr ir fascinējis radošais process, mākslas pasaule un tās varoņi. Taču katru reizi, kad sāku jaunu projektu, tehniskā pieeja dominē pār manām personīgajām interesēm un gaumi. Mākslinieki tika izvēlēti tā, lai sniegtu visaptverošu ieskatu mediju daudzveidībā neatkarīgi no manām personīgajām vēlmēm. Šajā projektā var iepazīt dažādu disciplīnu pārstāvjus – gleznotājus, tēlniekus, videomākslas autorus, performances māksliniekus un citus. Tie ir dažādu paaudžu mākslinieki, un katram ir bijis savs karjeras ceļš. Vēlējos parādīt pēc iespējas plašāku darbnīcu spektru.

Vai darbnīca joprojām ir uzskatāma par privātu telpu? Vai kāds mākslinieks atteicās piedalīties projektā, jo nevēlējās publiski rādīt savu darba vidi?

Veidojot šo sēriju, pārliecinājos, ka ikkatram māksliniekam darbnīca nozīmē kaut ko pavisam citu un atšķirīgu un tai var būt daudz funkciju. Dažiem tā ir sabiedriska, sociāla vieta, kur mākslinieki uzaicina kritiķus, kuratorus un kolekcionārus, lai izrādītu darbus. Visām darbnīcām kopīgs ir tas, ka tā ir arī noslēgtības vieta, kas ļauj koncentrēties un rast iedvesmu. Darbnīca ir privāta telpa, kurai nav viegli piekļūt.

Vissarežģītākais bija atrast veidu, kā sazināties ar māksliniekiem un saņemt viņu piekrišanu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc bija nepieciešami apmēram deviņi gadi, lai pabeigtu šo ciklu. Saprotu dažus māksliniekus, kuri izvēlējās nepiedalīties projektā, jo viņiem nepatika doma par fotogrāfa iekļūšanu viņu radošajā telpā.

Pie kuriem māksliniekiem pavadījāt visvairāk laika? Kuru darbnīcu bija visgrūtāk iemūžināt?

Fotografējot un veidojot kādu fotoprojektu, laiks allaž ir izšķirošais faktors. Iespēja uzturēties telpā ilgāku laiku, atgriezties tajā un fotografēt to atkārtoti man ļāva padziļināti analizēt darbnīcas raksturu.

Katrā darbnīcā vispirms pavadīju laiku, staigādams pa telpu, vērodams detaļas un īpatnības. Jo vairāk laika man bija, jo labāk varēju notvert un apkopot visas mazās nianses. Kad apmeklēju mākslinieku otru reizi, vienmēr bija jūtamas pārmaiņas, jo darbnīca mēdz būt pastāvīgu metamorfožu vieta. Katrā konkrētajā brīdī tā iemieso noteiktu mākslinieka personīgās un profesionālās dzīves fāzi.

Man bija iespēja divas reizes uzņemt Dena Kolena darbnīcu: pirmo reizi Manhetenas rajonā Tribekā 2011. gadā, kad viņš bija radošā procesa vidū un kopā ar palīgiem veidoja jaunas gleznas. Pēc tam trīs gadus vēlāk fotografēju viņa darbnīcā Redhukā Bruklinā pilnīgi citos apstākļos. Darbnīca bija atvērta galeristiem un kritiķiem un izskatījās citādi nekā agrāk.

Visgrūtāk bija iemūžināt tās darbnīcas, kurās man bija maz laika. Pie gleznotāja Aleksa Kaca man bija trīsdesmit minūšu, lai iepazītos ar telpu un nofotografētu to.

Kurš bija pirmais mākslinieks, pie kura viesojāties projekta ietvaros?

Pirmā bija Neita Loumena darbnīca, kuru fotografēju 2011. gadā, kad viņš gatavoja lielu izstādi. Lai īstenotu šo darbu, viņš bija noīrējis papildu platību Čainataunā. Sākotnējais posms bija īpaši svarīgs: es zināju – ja izdosies iekļaut projektā Ņujorkā pazīstamus autorus, vēlāk tas atvērs durvis uz citu mākslinieku darbnīcām. Mani atbalstīja kritiķe un kuratore Krisija Ailsa, kura palīdzēja sazināties ar dažiem no šiem būtiskajiem māksliniekiem.

Kura mākslinieka darbnīca jūs pārsteidza visvairāk?

Katra grāmatā iekļautā telpa ir aizraujoša dažādu iemeslu dēļ. Mani pārsteidza dažu gleznotāju darbnīcas. Piemēram, Džoisas Pensato darba vide pilnībā atspoguļo viņas personību – pati darbnīca ir mākslas darbs. Reiz izstādē Džoisa Pensato demonstrēja savas darbnīcas daļu. Tikpat fascinējoša ir Danas Šucas darbnīca ar tajā valdošo nekārtību un Benksa Vaioleta darbnīca, kuras grīdu tik biezā kārtā klāja dažādi priekšmeti, objekti un rīki, ka bija gandrīz neiespējami uz kaut kā neuzkāpt. Ja runājam par citādu estētiku, mani apbur Terensa Ko darbnīcas minimālisms – tā ir sniegbalta telpa, kuru viņš tikai vienreiz ir atvēris apmeklētājiem.

Vai Ņujorkas darbnīcām ir raksturīgs kas īpašs, ko neesat sastapis mākslinieku darba telpās Eiropā vai citur?

Man nav pietiekami daudz informācijas par darbnīcām Eiropā, jo mans pētīafiša jums ir veltīts Ņujorkai. Tā ir pilsēta, kurai savas vēstures un arhitektūras dēļ ir unikāla loma tāda fenomena kā mākslinieka darbnīca vēsturē. Pēc Otrā pasaules kara daudzas industriālās telpas Manhetenas nozīmīgajās vietās, piemēram, Soho, tika pamestas un kļuva par mākslinieku galamērķi. Viņi šeit ieradās no visas Amerikas un no citām valstīm. Industriālās telpas bija lieliski piemērotas māksliniekiem, jo tās bija plašas un gaišas, ar augstiem griestiem. Vēlāk intensīvas nekustamā īpašuma attīstības un ģentrifikācijas dēļ mākslinieki no Soho pārcēlās uz Tribeku, pēc tam uz Viljamsburgu un Bušviku Bruklinā.

Kurš ir sarežģītāks uzdevums – uzņemt cilvēka vai viņa privātās telpas portretu? Kāda ir lielākā atšķirība starp cilvēka un vietas fotografēšanu?

Cilvēka portreta uzņemšana ir sarežģīta. Tas prasa mijiedarbību starp fotogrāfu un viņa subjektu, un ir neskaitāmi faktori, kas ietekmē šo procesu, – fotografējamā un fotogrāfa personība, raksturs un noskaņojums fotografēšanas brīdī. Es nemaz nerunāju par attēlojamās personas atrašanās vietu, gaismu un apģērbu. Visiem šiem elementiem ir jāsakrīt, jāsasniedz harmonijas stāvoklis, lai iegūtu vislabāko iespējamo portretu.

Telpas fotografēšana var būt savā ziņā vienkāršāka, taču šie attēli ir īpaši svarīgi tādā projektā kā šis. Fotografējot darbnīcu, mēbeles, kārtību vai nekārtību, priekšmetus un to izvietojumu telpā, var piekļūt ievērojamam informācijas apjomam par mākslinieku. Tas rada pilnīgu, detalizētu viņa personības un daiļrades tēlu. Šo ideju var attiecināt uz ikviena indivīda darba telpu vai mājām, jo interjers daudz pastāsta par cilvēku. Darbnīca un tās izskats var atklāt kādu agrāk neredzētu, nezināmu personības šķautni, ko ne vienmēr var uztvert mākslinieka darbos un izstādēs.

Informācija: marcoanelli.com, instagram.com/marco_anelli_studio

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Iznācis Lindas Leen jaunākais singls Blue Monday(2)

Pirmdien, 18. janvārī, klajā nāk mūziķes Lindas Leen jaunākais singls Blue Monday. Pēcsvētku melanholija un kopā būšana, kas spēj dziedēt, ir gaiši pilnskanīgās dziesmas galvenais motīvs. Vārdu un ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja