Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Otrdiena, 5. marts
Aurora, Austra

Putekļu drāma. Kādu lomu spēlē izšuvumi Ievas Iltneres jaunākajā izstādē?

Mākslinieces Ievas Iltneres jaunās izstādes Izšūtais selfijs adatas smaile trāpa tieši feminisma dzīvajā artērijā

Galerijā Māksla XO ir atklāta skatītāju iemīļotās gleznotājas Ievas Iltneres izstāde Izšūtais selfijs. Ieejot izstādē, apmeklētājs tūlīt pat uz staba ierauga nelielu tumši drūmu audeklu ar šķībi greizi izšūtu uzrakstu "Putekļu drāma". Burtu "m" Ieva Iltnere ir pāršuvusi no burta "n", piesakot žanru un iedodot zelta atslēdziņu, ar kuru pavērt durvis uz kādu pasakainu valstību. No pasakām zināms, ka varoņa pirmais pārdabiskais uzdevums ir dzīves telpas attīrīšana no kaitniekiem, mošķiem un citiem ļauniem gariem. Un tas nebūt nav tikai godīgas mātesmeitas ziņā. Atcerēsimies sengrieķu Hēraklu un latviešu stiprinieku Kurbadu.

Stingri ņemot, arī ar izšūšanu nodarbojās gan vīrieši, gan sievietes, jo īpaši viduslaiku Anglijā, līdz darba dalīšana pēc dzimuma devalvēja šī mākslas veida nozīmi. Arods, marginalizēts un mazapmaksāts, kļuva par sieviešu vēstures neatņemamu sastāvdaļu. Mākslas zinātniece feministe Rozika Pārkere savā grāmatā Apvērstais dūriens. Izšūšana un sievišķības veidošana/The Subversive Stitch. Embroidery and the Making of the Feminine, 1984), kurā pēta izšuvumu vēsturi, ietverot arī laikmetīgo mākslu, raksta: "Izšuvēja tur rokās vienotu objektu, kurš eksistē gan ārpasaulē, gan viņas prātā." Sievietes izšuva tēlus, vārdus un sentences. Atrodot formu domām un jūtām, viņas apzinājās savu iekšējo bagātību un sekmēja tās attīstību. Ievas Iltneres izstādes adatas smaile trāpa tieši feminisma dzīvajā artērijā.

Zilo rūķu laikmets

Pirms dažiem gadiem Ieva Iltnere Valdemāra ielas antikvariātā Rīgā ieraudzīja kādu izšuvumu, iedomājās, ka varētu to ierāmēt un novietot lauku mājās Zosēnos. Nopirka vienu, tad vēl vienu, kamēr radās tāda kā kolekcija: uz linu vai kokvilnas audumiem ar ziliem vai retāk sarkaniem diegiem izšūtas "bildes". Lai kā Latvijas starpkaru posmā Ansis Cīrulis un Arvīds Dzērvītis iestājās par labu gaumi, sniedzot atdarināšanas cienīgus paraugus, lai kā Jūlijs Madernieks nenoguris rosināja uz asiem šaurleņķu ornamentiem, tomēr latvju zeltenes labprātāk izvēlējās importa preci ar mīlīgiem svešzemju motīviem. Tie bija ziedi, ainavas ar vējdzirnavām,  pasaku tēli Ansītis un Grietiņa koka tupelēs, Sarkangalvīte un vilks vai darbīgi rūķi. Daudz rūķu. Paraugu jeb musturu izcelsmes zemēs indigo zilie vai vaboļu sarkanie izšuvumi sasaucās ar apgleznoto porcelānu un podiņu krāsnīm. Šādi XX gadsimta 30. gadu rokdarbi, kurus lietoja ikdienā līdz pat 70. gadiem, patlaban ir skatāmi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Malnavas koledžas bibliotēkā. Atliek tikai piekrist Dr. phil. Igoram Šuvajevam, kurš grāmatā Prelūdijas (1998) raksta: "Mājturība lielākā mērā ir nevis saimniekošanas māka, bet gan māksla uzturēt pasauli un atrast tajā savu vietu, ņemt vērā kārtību un samēroties ar to."

Latvijas laukos izšuvumi jeb brudieri apliecināja kādu teiksmainu labklājību, kurā ēdiena ir pārpārēm, visu apņem siltums, tīrība un kārtība un vieno viena vienīga mīlestība.

Mājas svētība

Ar mājturības skaistumu dzīvei nav gana. Daile glabāja slepeno sastāvdaļu – maģisko aizsardzību pret ārpasaules ļaunajiem tīkojumiem – un nodrošināja ģimenes laimi. Par mājas svētību gādāja katoļu un pareizticīgo svētbildes, tās "ielogoja" rotāti dvieļi. Kā mistiski dvēseļu līdzinieki un dzimtas vienotāji dvieļi veidoja tekstila visnozīmīgāko daļu, kalpojot gan kāzu un bēru rituālos, gan sadzīvē. Svētību sargāja arī izšūtas "bildes". Vislabāk nepārkāpjamās robežas sargāja krustdūrienu klājiens – tik daudz krustu! Bet arī citi – kātu un ķēžu – dūrieni bija labi. Izšuvumu izvietojums akcentēja slēgtās, privātās telpas nozīmīgākās daļas. Centru noteica pavards, savukārt iekšpasaules un ārpasaules nošķīrumu iezīmēja slieksnis, durvis, skurstenis un logi. Visiem logiem vajadzēja aizkarus. Aizsargus. Tajos rotājās tas, ko namamāte vēlējās iekļaut no āra. Tāpat "iezīmēja" galda un gultas vietu, un ūdens vietu.

Ko ar šo mantojumu, kurā staro un mirdz tīra ticība, naivums, vientiesība un šabloniskums, dara Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā un jo īpaši Rīgas Lietišķās mākslas skolas Dekoratoru nodaļā izsmalcinātā estēte Ieva Iltnere?

Ieva Iltnere turpina ģimenes tradīciju. Viņas rokraksts ir līdzīgs tēva Latvijas Mākslas akadēmijas rektora gleznotāja Edgara Iltnera rokrakstam, tēva tēvs Kārlis Iltners bija Dzērves pagasta skrīveris, prata glīti rakstīt. Mamma Ērika Iltnere, būdama ražošanas apvienības Rīgas audums māksliniece, izdomāja audumu apdrukas, un viņas tēvs Eduards Kunstbergs bija vīriešu drēbnieks, šuva mēteļus Talsu rajona Upītēs.

Ieva atlasa jau sastindzinātas formas, gatavus objektus, savā darbnīcā mērcē un krāso baltos audumus monohromos toņos, ļoti delikātos, atdarinot pelēšanas un pūšanas vai citādus vecināšanas un netīrības efektus. Iegūtās iluzorās faktūras dabiski ieguļas Ievas Iltneres gleznu virtenē. Viņa visu dara ar prieku un patikšanu, ar baudu, īstenojot to, ko citi, dzenoties pēc putām un čagām, ir aizmirsuši, – strādā lēni, ilgi un pacietīgi. Nelielie, bet būtiskie papildinājumi – izšuvumi ar pieskaņota biezuma diegu – audumos ievieš mūsdienu zīmes un formulas. Apliekot izšuvumus uz kreiso pusi, māksliniece izceļ mezglus, pārstaipus un diegu galus. Rokdarba tehnikas redzamība aizkavē skatienu un bremzē ieraudzīt to, kas tad šeit ir pats galvenais. Saglabājot anonīmo izšuvēju ieceri, ar adatas maigumu Ieva iesvārsta dubultā vēstījuma amplitūdu. Viņa izmanto arī ārdījumus. Noņemot diegu štrihus, paliek caurumu štihi. Pliki dūrieni. Tie skaidri izceļas, ja audeklu nogruntē. Adata ir ierocis, kas "pretojas sievišķības ierobežojumiem" (Rozika Parkere).

Iekārtojot izstādi, Ieva Iltnere no pāris audeklu melnuma "izvelk" īstu diegu līnijas. Līnija – vienādu punktu rinda, skaidro ģeometrija. Viens no šādiem galerijas telpai piešūtiem darbiem ir Pingo, ergo sum/Gleznoju. Tātad esmu. Māksliniece izšuj pārfrāzētu franču filosofa Renē Dekarta slaveno sentenci, atgriežoties pie savas 2002. gada gleznas. Dubults neplīst.

Eņģelis

Kritiķis Vilnis Vējš reiz bija secinājis, ka Ieva neglezno vīriešus. Izstādē Izšūtais selfijs ir acīmredzams vīrieškārtas būtņu skaitliskais pārsvars. Sarkandiegu gleznā ar izšūtiem buramvārdiem "Fiskekaker… Pinnekjott… Rokelaks... Rommegrot" kāds rūķis skalda malku. Viņa domu atšifrējumu Ieva izlasījusi norvēģu vārdnīcā: "Zivju kotletes… Žāvētas jēra ribiņas… Kūpināts lasis… Skābkrējuma putra." Gleznā Ūdens divi rūķi rosās ap pumpi tā, ka ūdens noplūdinājis gandrīz visu taisnstūra laukumu. Košajā vecrozā gleznā pie plīts stāvoša jaunkundze ar bantīti matos maisa kādu virumu. No otra katliņa veļas tvaiku un smaržu mākonis. Noreibis skursteņslauķis (skaidrs, ka sodrējiem maskējies princis) ar dūmvada slauķīšiem sastingst, pieliecies cieņpilnā sveicienā: cilindrs rokā, bet galvas vairs nav. Intelekts izslēdzies. Gleznas paraksts skaidro: "Mīļā, es pazaudēju galvu." Jā, ir tādas meitenes vēl kaut kur sastopamas. Varbūt Malnavā?

Ja man būtu jābalso par savu favorīti, es piesauktu tumši krāsoto gleznu Eņģelis ar uzrakstu: "Nāc mazgājies, no ūdens nebaidies." Te ir tik daudz visādu sapņu: četri pazemes ūdens rūķi un tautietis, kas ar nēšiem nes ūdeni. Pie mutes bļodas nolaidies dievišķais eņģelis ar izšūtiem baltiem spārniem. Mazgājas no ļaunas acs. Nomazgāt seju ir pirmais, kas jādara, atgriežoties mājās. Tīrība nebūt nav tikai balta. Tā var būt arī melna kā gulbis. Kas var būt skaistāks par melnu gulbi? Divi melni gulbji, kas peld gleznas centrā. Uz viņsauli dvēseles velk. Pēdējais piliens emociju jūrā, kas satriec līdz asarām acīs, ir gleznas izpuķotās sānu maliņas. Ah my art, mīli savus dārgumiņus!

"Tu mana dvēsle"

Sentimentālisms ir labi aizmirsts XVIII gadsimta mākslas un literatūras virziens, ekstrēms savā pārspīlējumā, jo visu arsenālu liek uz jūtām. Tas mēdz atgriezties, kad pasaules vadībā nonāk racionālisms. Sentimentālisms ieņem sevī vērstu un savrupu, lai arī nepasludinātu, tomēr opozīciju.

Pēc Otrā pasaules kara sagrautajā Vācijā leģendārā modes žurnāla dibinātāja Enne Burda par sava izdevuma ideālu izvēlējās Tāravas Anniņu. Saldā dziesmiņa Anke von Tharau ieskanas filmā Enne Burda. Ekonomiskā brīnuma kundze/Aenne Burda: Die Wirtschaftswunderfrau. XVII gadsimtā dzejnieks Simons Dahs bija veltījis Annas Neanderes un mācītāja Johannesa Portatiusa kāzām sirdsšķīstu mīlas dzejoli, kuru komponējis Frīdrihs Zilhers. Dzejoli no Mēmeles lejasvācu dialekta augšvācu valodā pārtulkoja filosofs un dzejnieks Johans Gotfrīds Herders. Mīlas dziesma folklorizējās. To dziedāja un joprojām dzied vācieši, un "ar jušanu" reiz dziedāja arī latvieši. "Tāravas Anniņ, mans prieks iemīļots,/tu mana dvēsle, manta un gods," sirsnīgu tulkojumu lasām Jāņa Cimzes sakārtotajā un Leipcigā "driķētajā" nošu izdevumā Dziesmu rota jaunekļiem un vīriešiem (1872). No nākamajiem nošu krājumiem mūzikas snobi šo dziesmiņu, kas iesēžas trīs vācu K – Kinder, Küche, Kirche – kombinācijā, izskauda. 3K dziļumu novērtē tad, kad viss ir zaudēts.

Sentimentalitāte kara tuvumā parāda savu īpašo dabu. Tā izceļ vissvarīgāko, kas cilvēkam pieder, – dvēseli, kas mīt asinīs. Dzīvību.

Nelielo tumšo darbu Brāļu kapi Ieva Iltnere izšuvusi uz drellī austa dvieļa pēc savas 2002. gadā tapušās gleznas. Dvēseļu dārzā gaišu punktu rindas uzliesmo tumšās sērās. Punktam neesot izmēru, atkal skaidro ģeometrija. Arī dvēselei izmēra nav. Savukārt gleznā Summit pie ugunsplīts trīs bārdaini vīreļi vāra virumu, kamēr pār galvu lidojošie bumbvedēji ritmiskās kārtās izmet bumbas. Iznīcinoša virilitāte. Līdzās sprādzienam ugunsgrēka dzēšanai nolikts skārda spainis ūdenim. Agresoru vārdi mainās, savukārt trauslais mājas manifests paliek.

Mans baltais nams

Visapjomīgāko tekstu saistītā glītrakstā Ieva Iltnere uzgleznojusi Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas jaunajā piebūvē, kuru pēc arhitekta Jura Gertnera projekta pabeidza 2001. gada nogalē. Toreizējam direktoram Andrejam Žagaram bija iepatikusies Ievas Iltneres glezna Lāstekas rakstekas (2002), kas interpretē Josifa Brodska dzejoli, un direktors gribēja redzēt uz operas sienas ko līdzīgu. Ieva izvēlējās fragmentu no operdziedātāja Marisa Vētras priekā dzirkstošajiem un maiguma pilnajiem memuāriem Mans baltais nams. Punktoja vārdus ar akrilu kā sudrabrasu veselu mēnesi.

Tagad izstādē ieraugām gleznas, kurās ir palicis tikai viens vārds. Savulaik daudzi izšuvumi norādīja, kam priekšmeti ir paredzēti: sērkociņiem, sīpoliem, ķiplokiem vai knaģiem. Ievai antikvariātā patrāpījās tuneļveida avīžu turētājs ar vārdu "Papīrs". Tas iedvesmoja materialitātei veltītu gleznu Ogle, kas redzama galerijas pirmajā telpā. Bet kupola zālē notiek lēciens augstākajā līgā. Koronavīrusa perioda uzraksts pārtapis sudrabainā gleznā Tikai/Only. Izvēle ir tikai viena. Kāds mācītājs Valtaiķu baznīcā teica: kurā pusē nostāsies sieviete, tā puse pastāvēs.

Ieva Iltnere
Izstāde Izšūtais selfijs
Galerijā Māksla XO līdz 11.VI

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja