Mēness mirdzumā viņa ieraudzīja... nav gluži pirmā izstāde, bet ir pirmā muzejā notiekošā mākslinieces Katerinas Geidukas personālizstāde, zīmīgs notikums katras jaunas mākslinieces profesionālajā un radošajā ceļā. Māksliniece vairāk nekā gadu ir īpaši strādājusi pie šīs izstādes darbiem, lai Rīgas Porcelāna muzejā uz diviem mēnešiem uzburtu maģisku pasauli, sava veida porcelāna pasaku. Tajā augs nesaprotami porcelāna augi un slēpsies jokainas radības; tajā manīsim pasakainus un ne tik pasakainus kustoņus, zīmes un atribūtus, kuru nozīmes svārstās starp nepārprotamu mūsdienu realitāti un intuitīvām pārlaicīgām nojausmām.
Personālizstādes impulsu Katerina Geiduka ir radusi tautu pasaku motīvos, īpaši izceļot itāļu pasaku Meitene bez rokām. Kā ikvienai pasakai, arī šai ir tumšā puse. Tas ir stāsts par traumu, trimdu un transformāciju jeb metafora mākslinieces pašas pieredzei, piedzīvojot traģiskus notikumus personiskajā dzīvē. “Es atgriežos pie sieviešu arhetipiem kā sena koda, lai caur tiem izprastu pati savu pieredzi un vēsturi,” saka māksliniece.
Arhetipiskais sižets kļūst par pamatu instalācijai. Tajā skatītājs nonāk maģiskā telpā: mežā ar metāla kokiem un porcelāna augļiem, kas pildīti ar jaunas dzīvības sēklām. Katerina Geiduka stāsta: “Caur divu dažādu materiālu saskari es izsaku spriedzi, kas saistīta ar ķermenisko atmiņu, ievainojamību un vēlmi pēc atjaunošanās. Izpētot porcelāna bagātīgo vēsturi, tā saistību ar varu, tradīcijām un gaumi, es izmantoju materiāla trauslumu un plastiskumu, lai runātu par ķermenisko ievainojamību un sievietes pieredzi.” Grotesks apavu pāris kļūst par ceļa smaguma simbolu: tajos ir grūti iet. Šie apavi berž, atstāj pēdas, prasa piepūli – kā pieaugšana, dziedināšana un atgriešanās pie sevis. Instalācijā ir tīkls un zirneklis. Tāpat kā zirneklis, arī māksliniece konstruē savu telpu, savu identitāti kustībā – starp valstīm un valodām, nāvi un dzīvību. “Šis pavediens – gandrīz neredzams, bet noturīgs – savieno atmiņu, traumu, māju sajūtu un vēlmi pēc brīvības. Tas saglabā savu formu pat tad, kad viss apkārt mainās,” stāsta māksliniece. Keramikas puķes ir kā klusi liecinieki, kas vēro šo pārvērtību procesu. “Savās instalācijās es cenšos izraisīt kontemplatīvu līdzdalību – iekšēju reakciju, kurā skatītājs kļūst par liecinieku un dalībnieku transformācijas procesā,” rezumē māksliniece.
Katerina Geiduka ir māksliniece, kuras prakse ir cieši saistīta ar keramiku un tās dažādajiem materiāliem. Absolvējusi Baltkrievijas Valsts Mākslas akadēmiju, Dizaina un dekoratīvās amatniecības nodaļu, Keramikas apakšnozari (2018), papildinājusi zināšanas Batkrievijas porcelāna un keramikas rūpnīcās. Pēc pārcelšanās uz Latviju kopā ar keramiķi Kasparu Geiduku (1988-2021) darbojusies abu kopējos cepļos Kokneses novada Bebru pagastā. 2023. gadā ieguvusi maģistra grādu, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozari ar starpdisciplināru instalāciju Melanholija, kurā apskatīja, kā modernās tehnoloģijas veido izpratni par apkārtējo pasauli un cilvēka sasaisti ar dabu. Ja sākotnējā keramikas pieredze Katerinai Geidukai saistās ar rūpniecisko mākslu, visai drīz un vēl joprojām viņas mākslinieciskā un profesionālā trajektorija iet laikmetīgās mākslas virzienā. Viņa ir piedalījusies konkursizstādēs, simpozijos un rezidencēs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Polijā, Rumānijā, Ungārijā, Vācijā, Lielbritānijā, Turcijā, Ķīnā un Korejā; kopš 2024. gada viņa ir viena no piecām māksliniecēm, kura pārstāv Latviju Starptautiskajā Keramikas akadēmijā (Ženēva, Šveice).