Levons Agadžanjans ir 368. lapaspuses biezs izdevums un sastāv no divām lielām daļām – pirmā ir veltīta Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieka Levona Agadžanjana (1944–1999) biogrāfijai, profesionālajai un radošajai darbībai. Pievēršot uzmanību attiecīgā laikmeta aktualitātēm un paralēlajām norisēm mākslā un dizainā, tiek apskatīta mākslinieka radošā izaugsme un padziļināti pētīti viņa veidotie rūpnieciskā dizaina paraugi porcelānā un fajansā, kā arī citos keramiskajos materiālos radītie individuālie mākslas darbi. Otrā grāmatas daļa vēsta par divdesmit divām Rīgas Porcelāna rūpnīcas māksliniecēm, kuras strādāja pie dekora risinājumiem Agadžanjana radītajām formām, kā arī apskata citas, ar Agadžanjana radītajiem dizainiem saistītas mākslas izpausmes un dizaina parādības.
Armēņu izcelsmes mākslinieka Levona Agadžanjana radošā darbība aptver periodu no pagājušā gadsimta 60. līdz 90. gadiem. Pēc keramikas un modelēšanas studiju beigšanas Sanktpēterburgā (tolaik – Ļeņingradā) jauno speciālistu norīkoja darbā uz Rīgas Porcelāna un fajansa fabriku, – vēlākās Rīgas Porcelāna rūpnīcas 1. iecirkni, kur viņš strādāja līdz pat 90. gadiem. Agadžanjanam rūpnīcā tika uzticēta jaunu formu izstrāde ražošanai – garajos darba gados viņš ir radījis lielu skaitu tējas, kafijas un pusdienu servīžu, dažādu trauku komplektu, individuālu priekšmetu un sīkplastikas dizainu, kļūstot par vienu no ražīgākajiem autoriem visā rūpnīcas vēsturē līdzās Zinai Ulstei (1928–2006) un Taisijai Poluikēvičai (1937–2002). Lai gan Agadžanjana un viņa rūpnīcas kolēģu vārdi bieži vien ir zināmi tikai jomas interesentiem, viņa veidotās formas, tādas kā servīzes Ārija (1981), Rīga (1984), Diāna (1986) un Viktorija (1988) mūsdienās joprojām ir ikdienā sastopamas un plašā sabiedrībā pazīstamas, savukārt agrāku periodu dizaini nu jau ir ieguvuši antikvāras vērtības statusu.
Paralēli rūpnīcas darba pienākumiem Agadžanjans pievērsās individuālai radošai darbībai, veidojot unikālus autordarbus dažādos keramikas materiālos. Mākslinieks ir bijis LPSR Mākslas fonda radošās keramikas studijas Logs biedrs. Studija darbojās LPSR Mākslas fonda Keramikas fabrikas telpās, bijušajā Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas, vai vēl agrāk – AS M. S. Kuzņecovs porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrikas Keramikas cehā. Tur tapa abstraktas skulptūras un lielformāta tēlnieciskas kompozīcijas – dekoratīvi noformējumi veikalu interjeriem, kā arī dārza keramika – sava laika fenomens keramikā. Mākslinieks aktīvi piedalījās vietēja mēroga un starptautiskās izstādēs un guva atpazīstamību kā viens no Latvijas profesionālo keramiķu loka pārstāvjiem.
Izdevuma Levons Agadžanjans otrā daļa RPR mākslinieces un citi... ir tapusi kā papildinājums tā pamatā esošajam autora biogrāfijas un radošās darbības pētījumam. Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieciskā štata specifika noteica mākslinieču specializāciju divās kategorijās – skulptores jeb formu autores un dekoru autores. Tādēļ vienam rūpnīcas produktam bieži vien bija divas dizaina autores – formas dizainere un vizuālā noformējuma autore. Tā kā Levons Agadžajans pamatā veidoja tikai formu dizainus, vien retu reizi pats piedāvājot arī dekora dizainu, tad viņa devums rūpnieciskās mākslas laukā lielākoties ir iepazīstams ar rūpnīcas citu mākslinieču pastarpinājumu.
Grāmatā ir iekļauta informācija par divdesmit divām Rīgas Porcelāna rūpnīcas māksliniecēm no abiem ražotnes iecirkņiem, kuras ar Agadžanjana formām ir strādājušas un tām dažādu grupu dekorus radījušas laikā no 20. gs. 60. līdz 90. gadiem: RPR 1. iecirkņa mākslinieces Gajana Agadžanjana, Iveta Aigare, Valentīna Aksjonova, Dace Blūma, Valija Dimante, Māra Genere, Mirdza Jurča, Rūta Kārkliņa, Tikla Kupča, Natālija Laminska, Larisa Maksimenkova, Tamāra Meija-Bukovska, Sarmīte Munde, Aija Mūrniece, Antoņina Paškēviča, Ilona Priedkalne, Ingrīda Sproģe, Maija Zagrebajeva, Vija Zaļeškeviča; RPR 2. iecirkņa mākslinieces Ilga Dreiblate, Beatrise Kārkliņa un Zina Ulste.
Par katru autori izdevumā ir atrodamas biogrāfiskas ziņas un ilustratīvu materiālu klāsts: fotogrāfijas ar porcelāna un fajansa priekšmetiem, kuru noformējumu māksliniece veidojusi, dekoru meti, dekolu piegrieztnes, krāsu varianti, ainas no rūpnīcas dzīves u.c. Apskatāmi ir gan akceptēti, gan noraidīti ražošanas piedāvājumi, kā arī unikāli apgleznojumi, kas tapuši kā radošie vai pasūtījuma darbi. Šīs nodaļas noslēgumā iekļauta informācija – īss ieskats arī citās parādībās, kurās klātesoši ir Levona Agadžanjana radītie dizaini, piemēram, RPR sadarbība ar Vakuuma pārklājumu specializēto konstruktoru biroju Rīgā, Tallinas Mākslas produktu kombināta Porcelāna apgleznošanas darbnīcu Igaunijā, iepirkumiem no Lielbritānijas dekolu ražotāja Matthey, kā arī Latvijas laikmetīgo keramiķu un citu mākslinieku radošajiem meklējumiem un izpausmēm starptautiskajos simpozijos Dzintaros, Jūrmalā, kā arī privātajās studijās un darbnīcās, tai skaitā mūsdienās. Tādējādi monogrāfijas otrā daļa kļūst par visai plašu un daudzveidīgu ieskatu Rīgas porcelāna rūpnieciskā dizaina vēsturē.
Lielākā daļa izdevuma ilustrāciju ir pirmpublicējumi – tās iepazīstina ar Rīgas Porcelāna muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Jūrmalas muzeja, Igaunijas Lietišķās mākslas un dizaina muzeja, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra, LNA Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva krājuma materiāliem, kā arī privātkolekcijās – Zuzānu, Vitālija Ruskuļa, Vitālija Moločko u.c. – un mākslinieku un viņu ģimeņu, īpaši Levona Agadžanjana un Lendrika Agadžanjana mantinieku īpašumā esošajiem mākslas un dizaina priekšmetiem, grafiskajiem un dokumentārajiem materiāliem. Grāmatas tapšanā nozīmīgu lomu spēlēja sabiedrības iesaiste – pateicība jāizsaka vairākiem desmitiem privātpersonu. Kopumā grāmata ir vērtīgs izziņas avots gan rūpnieciskā dizaina, porcelāna un keramikas jomas interesentiem, gan arī ikvienam, kas vēlas plašāk iepazīt Latvijas rūpnieciskās kultūras mantojumu.
Izdevums ir tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas valstspilsētas pašvaldības finansiālu atbalstu. Izdevuma pamatā ir mākslas vēsturnieces Dzintras Spradzenko veikts pētījums, Latvijas Mākslas akadēmijas studiju un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas projekta CARD (Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai) ietvaros.