Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 25. februāris
Alma, Annemarija

Ar rudzu un tabakas lauku. Saruna ar dzejnieku un mūziķi Gunti Kursišu

Guntis Kursišs šonedēļ prezentē savu pirmo dzejas krājumu Sāpes un ziedi un 9. jūnijā ar savu blekmetāla grupu Uguns atklās smagās mūzikas festivālu Zobens un lemess

Koncerts klausītājiem kļūst par piedzīvojumu, kad viņi ne vien izbauda mūziku ar ausīm, bet arī vēro, ar kādu aizrautību, pat mežonīgu apsēstību mūziķis uz skatuves plosās. Tā, it kā darītu to pēdējoreiz, šķiet, aizmirstot, kur atrodas, un tikai starp dziesmām pārtraucot savu lidojumu, lai paskatītos uz publiku un varbūt pateiktu kādu vārdu. Pirmoreiz bija iespēja redzēt un dzirdēt Uguni jeb Gunti Kursišu uzstājamies vēl divvientulībā ar melnu ģitāru pagājušā gada sākumā aģentūras Diskultur rīkotajā panku un metālistu saietā Humanicide Valgā. Nekādas fonogrammas vai bungmašīnas, programmētu skaņu vai efektu pedāļu apjomīgākam skanējumam: visu Valkas rokkluba telpu Uguns priekšnesuma laikā aizpildīja tikai viena ģitāra un priekšplānā izcelta balss – skaņa neierasta, bet Guntim tas izdevās tik pārliecinoši un jaudīgi, ka turpmāk viņa koncertus izlaist liktos grēks.

 

Braucam pazemē 

Divdesmit septiņus gadus vecajam Guntim Kursišam ir vairāku gadu basģitārista – turklāt tik atraktīva kā reti kurš – pieredze Siguldas blūzroka grupā So Lucid Electric Feel, ko savā paspārnē, dodot mūziķiem bezmaksas telpas mēģinājumiem, ņēmis ilggadējais latviešu jauno blūza talantu audzinātājs Dailes Zigis, kurš ir ļoti prasīgs. Tātad muzikālais pamats ielikts stabils, lai tagadējā izvēle par labu blekmetālam (black metal) būtu likumsakarīgs turpinājums jaunā ampluā – ar metālistu iecienītās stūrainās formas ģitāru, garā, tādā kā sludinātāja apmetnī, kas apjozts ar vairākām patronu jostām, un noteikti šajā brīdī vissvarīgāko tekstu melodisku izkliegšanu mikrofonā ar izbolītām debeszilām acīm melnos toņos apgleznotā sejā, garajiem blondajiem matiem ejot pa gaisu kā tādam vikingam un dažādu zīdītāju galvaskausu kolekcijai uz skatuves augot ar katru uzstāšanās reizi, kad kāds atkal kaut ko mežā atrastu atnes un uzdāvina.

Kādu laiku Guntis turpināja uzstāties vienatnē, bet nu jau Uguns ir roka trio ar bundzinieku Artūru Jurjānu (Pilnmēness, ex-Skyforger) un basģitāristu Mārtiņu Skuju (Deodium), tāpēc tagad, kad var sniegt pilna spektra audiovēstījumu, visas iepriekšminētās ārišķības esot mazsvarīgas: "Man tas viss pašam nepatika, bet likās, ka vajag, lai būtu vēl kāda odziņa. Tagad viss ir tikai skanējumā un nav vairs svarīgi, kā izskaties, – tikai jāspēlē!" ar pārliecību apgalvo Guntis, kad tiekamies uz sarunu Valtera Dakšas izdevniecībā, kur viņš ikdienā strādā. Nobraucam ar spocīgu liftu, kam ir tikai grīda, bet nav sienu, pazemē jeb ellīgi vēsā pagrabā, kas šai sarunai ļoti piestāv, un iekārtojamies starp vecu grāmatu kalniem, jo papildus izdevniecības darbam boss Valters Dakša rūpējas par vērtīgu grāmatu nenokļūšanu atkritumos un Guntis piedalās gan izbraukumos tām pakaļ pa visu Latviju, gan to pārdošanā apgāda veikalā Brīvības ielā, gan telpu labiekārtošanā, un nu viņš ir kļuvis arī par izdevniecības autoru – šomēnes iznāk Gunta Kursiša pirmais dzejas krājums Sāpes un ziedi.

Vēl viens šīs nozīmīgās nedēļas notikums – ar grupas Uguns koncertu piektdien, 9. jūnijā, tiks atklāts ikgadējais mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls Zobens un lemess Bauskas pilskalna parkā, kas noslēgsies ar Skyforger koncertu sestdienas naktī.

 

Sakne, no kuras augu 

Guntis ir audzis Siguldā, un, kā jau bērnam, daudz kas no piedzīvotā licies traumatisks. "Tāpēc esmu izvēlējies radošo darbību, lai transformētu visas tās sekas un dusmas par kaut ko skaistu. Man bērnībā nebija draugu, kas sauktu ārā un gribētu ar mani spēlēties, diezgan lielā vienpatībā uzaugu, bet tas ir ļoti labi, jo nevis ar kaut kādu huligānismu nodarbojos, bet sēdēju mājās un attīstīju savas radošās spējas gan muzikāli, gan poētiski," stāsta Guntis, kurš mūzikas skolā sākumā spēlējis trompeti, bet tad skolotājs teicis, ka zēnam ir gana biezas lūpas, lai spēlētu "uz lielāka munštuka", un Guntis pabeidzis mūzikas skolu Baltajā flīģelī Siguldā eifonija klasē pie diriģenta Andra Muižnieka.

Guntis vairākus gadus strādājis Vācijā, kur lodējis vadus. Tas nav nekāds sirdsdarbs, toties varējis labi nopelnīt – nevis lai notriektu izklaidēs, bet lai sūtītu mammai naudu un palīdzētu sakrāt zemes pleķim, kur celt māju. Nu jau esot noskatīts gabals Ķiborgas netālu no Siguldas, un Guntis arī pats sev nopircis dzīvokli. Mūsu tikšanās laikā viņš arī sazvanās ar mammu un runā par kādu etnisko tērpu, kas nonācis Valtera Dakšas veikalā. "Mana māte ir viens no radošākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu pazinis. Ļoti prasmīga meistare latviešu rokdarbos. Viņa veido Lielvārdes jostas un tautastērpus, auž tos uz stellēm, tagad viņa ir arī Valdorfa bērnudārza direktore, visas lellītes pati taisa. Savukārt par rokenrolu esmu pateicīgs tēvam, kurš no septiņu gadu vecuma mani iepazīstināja ar AC/DC un Black Sabbath, sakot man: dēls, šī ir īsta mūzika! Vēlāk pat reizēm simulēju, ka esmu slims, un, kad vecāki devās uz darbu un es paliku viens mājās, uzreiz liku AC/DC un Black Sabbath koncertu video, skatījos pa apli, hipnotizējos no tā un dabūju labu sēklu savai radošajai darbībai. Tā joprojām ir sakne, no kuras es augu," stāsta Guntis skaļā balsī, kaut atrodamies tuvu. Balsī ir viņa spēks – to nevajag slāpēt.

 

Tagad čakra ir vaļā

Pašmācībā Guntis ir apguvis ģitārspēli. No saviem pasaules apceļojumiem, kuros spēlējis uz ielas, atgriezies siguldietis Uvis Gailis, labs Gunta brāļa draugs, un meklējis savai blūza grupai basģitāristu. Guntis tolaik jau bija iepazinis arī blūzu, bet nevienam vēl nebija to atklājis. "Tad vienā dienā es teicu – hei, es spēlēju ģitāru, varbūt varu pamēģināt pie jums basu spēlēt? Uvis teica: labi! Nākamajā dienā samainīju savu ģitāru pret basu, un tajā pašā vakarā mēs jau spēlējām jam session, kaut es nekad pirms tam basu nebiju spēlējis. Četrus gadus kārtīgi nostrādājām un sasniedzām diezgan labus muzikālos rezultātus," atceras Guntis. Pēc tam viņš no grupas aizgāja, jo sākās Vācijas posms, kura laikā daudz kas viņa muzikālajā domāšanā mainījās.

"Biju turp pārcēlies ar draudzeni, un tur viņa mani atstāja. Salauzta sirds, absolūta depresija un viss slikti – ne ar vecākiem, ne draugiem nerunāju mēnešiem, biju superizolējies, absolūti sagrauts, bez jebkādas cerības un praktiski nespēlēju mūziku, jo nebija motivācijas un vēlmes. Tad vienā mirklī man vienkārši randomā slejā pie recommended videos parādījās Bathory (zviedru blekmetāla grupa, 1983–2004 – U. R.). Es uzspiedu, un – nepārspīlējot – pirmajās sekundēs no tās mūzikas viss biju zosādā, likās, ka mani piemeklē nervu sabrukums, iziet elektrība cauri mugurkaulam līdz pat pirkstgaliem, it kā elektrošoks būtu ķēris. Divdesmit trīs gadu vecumā pirmo reizi tīri fiziski apjautu, kas ir blekmetāls. Tapa skaidrs viss manas dzīves mērķis, kāpēc es esmu, – tas ir blekmetāls, kam dzīvošu visu mūžu, un joprojām es tā jūtos. Kopš tā mirkļa sāku smaidīt, sāku nodarboties ar vokālu, kaut nekad mūžā nebiju dziedājis, tikai spēlējis basu pavadošajos sastāvos vai arī ģitāru pats savā nodabā. Nekad nebiju arī sarakstījis nevienu dziesmu, bet, izdzirdot blekmetālu, uzreiz sāku rakstīt mūziku, vārdus un dziedāt. Tas bija viss – man atvērās čakra no Bathory pirmā albuma. Tagad tā čakra ir vaļā, bet tur apakšā ir salauzta sirds, depresija, dzīves bezjēdzība."

 

Klasiķi ar lejkannām

Dzejoļus Guntis sācis rakstīt aptuveni piecpadsmit gadu vecumā. "Pats uz savu galvu kaut ko mājās vecāku bibliotēkā skatījos. Atradu Imanta Ziedoņa Taureņu uzbrukumu – tā bija grāmata, ar kuru viss sākās. Atvēru, sāku lasīt, mani tas tiešām aizrāva, un sapratu, cik gan interesanta var būt dzejas pasaule. Pirms tam nebiju dzeju lasījis, tik vien kā dažus dzejolīšus literatūras stundās, bet tas man neko nenozīmēja, jo dzeja tomēr ir jālasa vienatnē, kad patiešām saproti, ka esi pilnīgi viens. Izlasījis Taureņu uzbrukumu, sāku rakāties tālāk, atradu Veidenbaumu un Vācieti. Nepagāja pārāk ilgs laiks – tikai izlasīju tās trīs grāmatiņas –, un jau sāku rakstīt pats. Pilnīgi ārpus jebkā, ko šie dzejnieki rakstījuši, gluži vienkārši man tas viss sāka nākt. Kad biju jau izlasījis to triju autoru grāmatiņas un, vecāku bibliotēku izšķirstot, neko tik aizraujošu vairs neatradu, gāju ar savu kabatas naudiņu uz Siguldas Jāņa Rozes grāmatnīcu, kas joprojām vēl tur cēli stāv. Tā bija pirmā reize, kad gāju pirkt grāmatu, bet nezināju, ko pirkšu. Pašķirstīju grāmatas un jutu, ka jāpērk Knuta Skujenieka Kā ozola saknei pēc ūdens – tas bija tāds atmiņā paliekošs mirklis! Tā bija vēl viena man ļoti nozīmīga grāmata tajos pašos piecpadsmit gados. Rakstīju savu dzeju, bet loģiski, ka nebija neviena, ar ko padalīties, – tajā vecumā puiši vēlas ar vandalismu nodarboties vai pa skeitparkiem dzīvoties, bet es savā vienatnē būros. No četriem minētajiem autoriem tā tieši neietekmējos – drīzāk viņi mani vienkārši kā tādu ziedu aplēja, un es sāku augt pats. Man ir vēl viens dzejnieks, par kuru nevaru teikt, ka viņš ir pamudinājis mani uz rakstīšanu, bet viņš ir dzejnieks, ar kuru esmu apsēsts. Es lasu viņa dzejoļus un nespēju noticēt, cik kodolīgi, skaisti un sapņaini viņš spēj izteikties, un, ja ir kāds, par ko es fanoju kā tāda maza meitenīte, – tas ir Klāvs Elsbergs, kurš dzejā man ir kā Black Sabbath mūzikā – tā ir maģija, ko neviens nevar aizstāt," saka Guntis.

Noteikti ir jādzird, kā Guntis pats lasa savus dzejoļus. Vairākums autoru to dara diezgan askētiski, bet Gunta Kursiša lasījumi vienmēr ir šovs – viņam ir ne vien ļoti skaļa balss, lai pat bez mikrofona varētu iztikt, bet arī rīkles dziedāšanas prasmes, ko reiz dzirdēju, kad viņš skandēja kādu tautasdziesmu. Pēc kāda lasījuma Jāņa baznīcā dzejnieks un kritiķis Ivars Šteinbergs teica, ka Guntis Kursišs pat dzeju lasa kā metālists. Tas drīzāk bija kompliments, nevis pārmetums, ka viņš ir sajaucis abas savas izpausmes formas, bet no sevis jau nekur neaizbēgsi – agri vai vēlu tam jānotiek.

"Es parasti nedomāju, kad rakstu. Gluži kā tad, kad spēlēju ģitāras rifus, ir sajūta, ka man galvas augšdaļa ir vaļā un tur birst kaut kāda informācija, ko pierakstu bez jebkādas "es" apziņas. Sēžu, ir tukšs, akls skatiens, neesmu mirkšķinājis acis trīs minūtes un vienkārši rifoju. Tad ieslēdzas apziņa – OK, šis ir labi, šo paņemam –, bet nekad iepriekš nedomāju, ka būs tāda nots vai citāda, tāpat par vārdiem es nedomāju – hei, būs tagad tāds un tāds teikums. Es neko neizdomāju – dzejoļi un dziesmas jau tajā visumā ir, es vienkārši tās paņemu un izrakstu no debesīm," uzsver Guntis.

Nobeigumā kaut kas no gandrīz jau uzveiktā raksta varoņa – Latviskā dzīvesziņa (49. lpp.): "Ar maizes šķēli un cigareti varu nodzīvot vienu dienu, ar maizes klaipu un cigarešu paku – vienu nedēļu, ar maizes kasti un cigarešu bloku – vienu mēnesi, ar rudzu un tabakas lauku – visu mūžu. Bet viss, ko man vajag, ir rudzu stiebrs, ko pretim man nes." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja