Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Andra Nelsona un Leipcigas Gewandhaus orķestra koncertu recenzija. Muzikāli tā bija pati pilnība

Andra Nelsona un Leipcigas Gewandhaus orķestra vieskoncerti diriģenta dzimtenē – neaizmirstams, iedvesmojošs mūzikas piedzīvojums

Gandrīz neticami, bet fakts: lai gan Rīgā šādiem notikumiem atbilstoša līmeņa koncertzāles joprojām nav, esam šogad šeit sagaidījuši gan Maestro Marisu Jansonu ar viņa vadīto Bavārijas Radio simfonisko orķestri, gan viņa talantīgo skolnieku un sekotāju mākslas ideāliem Andri Nelsonu. Viņš tikko dzimtajā Rīgā un pēc tam arī Liepājā muzicēja ar pasaulslaveno Leipcigas Gewandhaus simfonisko orķestri (Gewandhausorchester), kura mākslinieciskais vadītājs ir kopš šā gada februāra.

Tikai atgādināšu, ka Andris Nelsons un Leipcigas Gewandhaus orķestris Latviju bija iekļāvis savā Eiropas koncertturnejā, kas veda uz Londonu, Stokholmu, Malmi un noslēgsies Dortmundē. Šai turnejai mākslinieki bija sagatavojuši divas atšķirīgas programmas, vienā muzicējot kopā ar mūsu spožo operzvaigzni Kristīni Opolais, otrā – ar pasaulslaveno zviedru trompetistu un Andra Nelsona radošo domubiedru Hokanu Hardenbergeru. Koncerti Rīgā un Liepājā notika Latvijas simtgadei veltītajā ciklā Dzimuši Latvijā. Koncertus Latvijas Nacionālajā operā organizēja Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds, savukārt uzstāšanos Liepājā koncertzālē Lielais dzintars – Inta Dāldera koncertaģentūra Laba mūzika.

 

Mālera skaņu pasaule

Koncertu vienojošais mugurkauls bija Andrim Nelsonam īpaši tuvā ievērojamā austriešu komponista Gustava Mālera vērienīgās, krāšņās simfonijas (Pirmā vai Piektā). Savukārt mums īpaši nozīmīgs ir fakts, ka visās orķestra turnejas pieturās klausītāju vērtējumam tika piedāvāts Andra Dzenīša jaundarbs Māra – kopīgs Gewandhaus orķestra un Bostonas simfoniskā orķestra pasūtījums, kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja šī mēneša sākumā Leipcigā. Sākšu tomēr ar Māleru, jo tieši saviļņojošais, ārkārtīgi emocionālais, krāšņi tēlainais un patiesi aizraujošais abu simfoniju lasījums bija abu koncertu īpašā virsvērtība. Atļaušos apgalvot, ka tā vienlīdz pārliecināja un ievilka mūzikas piedzīvojumā gan zinātājus, kurus jau grūti ar kaut ko pārsteigt, gan "svētdienas publiku", kura pirmajā koncertā uzstājīgi un skaļi aplaudēja starp Mālera 1. simfonijas daļām.

Andris Nelsons, kurš Gustava Mālera simfonismā iedziļinājies jau ļoti agrā jaunībā, kad viņš Mālera simfonijas interpretēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos, ir sasniedzis tādu meistarību, māksliniecisku briedumu un brīvību, kas viņam ļauj šajā skaistajā, bet arī ļoti sarežģītajā simfoniskajā bagātībā vienkārši dzīvot. Tā ir viņa pasaule. Muzikāli – pati pilnība, kurā skan gan Alpu kalnu daba, gan suminājums Dievam, gan viss cilvēka mūžs no saknēm austriešu tautasdziesmās un zemnieciski smagnējā lendlerā līdz izsmalcināti gaisīgam vai kaismīgam valsim, sēru maršam, nostalģiskām atmiņu ainām un vitālai ebreju klezmeru spēlei. Pat vizuāli bija redzams, ar kādu baudu un sajūsmu Andris Nelsons diriģēja šo mūziku – eleganti, pārliecināti, nešaubīgi, vienlaikus smalki niansēti un spēcīgi, taču bez ārišķīgi teatrāliem žestiem. Ar tādu pašu prieku un pašatdevi viņam atsaucās orķestris – gan sulīgos tutti, gan brīnišķīgos mežraga, obojas, trompetes vai klarnetes solo un ansambļos. Ja pēc tādas pašatdeves kāds vēl gribēja sagaidīt ierastos piedevu "nieciņus", tie būtu vienkārši nevietā. Īsti vietā toties bija vētrainās, nebeidzami ilgās stāvovācijas, kurām turpinoties tik lielas atsaucības nedaudz samulsinātais Andris Nelsons daudzas reizes vēl un vēl spieda orķestra koncertmeistara roku. Jo ikviena mūsu mūzikas zvaigzne zina, ka visgrūtāk ir uzstāties tieši dzimtenē.

 

Ekstravertais un introvertais

Šis jēdzienu pretmetu pāris laikam visprecīzāk raksturo koncertu solistu būtību. Kristīne Opolais publiku aizrāva ar savu temperamentu un aktrises spēku. Ar drosmi pārspīlēt. Abas Pētera Čaikovska operu varones – Liza (ariozo no operas Pīķa dāma) un Tatjana (vēstules skatā no operas Jevgeņijs Oņegins) – viņas interpretācijā ir galvenokārt ļoti kaislīgas sievietes. Līdz pašiznīcinošam neprātam kaislīgas. Mākslinieces dziedājumā skanēja efektīgi, sirdi plosoši kontrasti, taču šoreiz bija mazāk nianšu, mazāk vokālo krāsu. Bet varbūt tieši tāpēc tik uzrunājoša bija klusā kulminācija Tatjanas vēstules skatā?

Hokans Hardenbergers ar savu neparasti niansēto trompetes spēli darīja aizraujošu un burtiski atdzīvināja vācu avangardista Bernda Aloiza Cimmermaņa sarežģīto koncertu Nobody knows the trouble I see. Nemitīgi mainot vairākas surdīnes un atklājot lielu spēles paņēmienu dažādību, viņš spēja radīt dzīvas mākslas virsvērtību, kas stāv pāri mūzikas izteiksmības un dzirdes vingrinājumiem. Daudzkārt arī popmūzikā izmantotais mūziklu karaļa Ričarda Rodžersa slavenais hits My Funny Valentine Hardenbergera solo piedevā bija visizsmalcinātākais, vispoētiskākais laikmetīgā džeza opuss, kas izskanēja uz klusuma robežas, kā no telpas un laika tālienes.

 

XXI gadsimta Māra

Andris Dzenītis savā jaundarbā vēlējies "reflektēt par latviešu zemes, dzīvības un materiālās pasaules dievības Māras izpausmēm gan mitoloģiskā, gan grafiskā veidā, skaņās izstaigājot Māras zīmju līkločus", vienlaikus uzsverot, ka "mūsu mitoloģija dzīves ziņā un rituālos ir padzisusi, tomēr joprojām ir pārpilna milzīgas labestības un dzīvības smaržas". Komponists arī brīdina, ka šī ir ļoti personiska latviskuma identitātes izpratne mūzikā. Tātad to nevajadzētu pielaikot kādai universālai latviskās identitātes izpratnei vai izjūtai. Partitūra ir ļoti profesionāli uzrakstīta, prasmīgi un mūsdienīgi izmantojot lielā simfoniskā orķestra izteiksmes iespēju arsenālu.

Nav šaubu – orķestra drēbi komponists zina, skaņdarbs ir teju vai orķestra instrumentu un to saspēles arsenāla enciklopēdiskā vārdnīca. Tomēr vai šoreiz nav pārcenties? Iespējams, to sekmējusi smagā atbildības nasta, zinot, cik izciliem un daudz pieredzējušiem orķestriem viņš raksta. Māra šajos skaņurakstos ir paslēpusies. Tur, kur, iespējams, domāta latviešu tautas šūpuļdziesmas pasaule (intonācijas tercas robežās), spilgtāk sevi atgādina lietuviešu sutartīņu polifoniskais, ostinētais minimālisms. Trūkst tieši siltās dzīvības smaržas un tās pārliecinošās tēlainības, kāda uzrunā Dzenīša iepriekšējos simfoniskajos opusos, it īpaši Postlūdijā Ledus un Langsam. Īsti spilgti, kā izteiksmīga kadence skaņdarbā izceļas vien basklarnetes solo.

Top komentāri

Un atrodas muļķi,
U
kam muļķības ir sava veida sakarība un loģika.
Visi viedokļi ir TIKAI VIENS
V
VIEDOKLIS; desmitkārt tiražēts ar vienas dirsas smaku, un ar VIENAS pakaļas SMĪNU.
Kas gan tavas muļķības lai
K
lasītu, Skaile? Bet ja tavas muļķības dzēstu, un tev liegtu komentēt, sabiedrība no tā tikai iegūtu, jo kam gan kādu labumu var nest kādas maukas melnā, sagandētā un degradētā dvēsele?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja