Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Andra Zeibota stāstu krājuma recenzija. Krāšņi drudža murgi

Andra Zeibota jaunā stāstu krājuma teksts dārd kā sirreāla kakofonija, kuru diriģē autora avatārs ar melnā plēvē ievākotu kladīti rokās

Nudien nezinu, vai pašlaik no skolēniem kas tāds vēl tiek prasīts, bet atceros, ka pamatskolas gadu literatūras stundās līdzās visu turpmāko radošo darbu stūrakmenim sacerējumam gozējās arī tāds baiss žanrs kā "atstāstījums". Laikā, kad domraksta jēdziens bija daļēji aizslīdējis pagātnē un vēl tikai gaidīja savu renesansi, bet par esejām neviens vēl pat nesapņoja, trešklasnieki, ceturtklasnieki un piektklasnieki mocījās kā velns ar krustu, pūloties sakarīgā tekstā izvērsti atstāstīt, kāds tad bijis viena vai otra lasāmgabala saturs. Šī literārā vingrinājuma dziļākā jēga man joprojām ir slēpta, jo daža laba padomju prozas lielmeistara darbu sižetus sakarīgi atstāstīt nespēja pat skolotāja.

 

Šausmu kvintesence

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Šī ievada atkāpe bija nepieciešama ne jau, lai sūrotos par skaudro padomju bērnību. Ar to vēlējos paskaidrot, ka ir dažas grāmatas, kuras "atstāstīt" ne tikai nevajag, bet arī nav iespējams. Piemēram, ja to autors ir Andris Zeibots. Jau rakstnieka iepriekšējais darbs – par fantastisku romānu nodēvētais Okeāniskais es – lasītāja smadzenes savērpa glītā kodaļā un no tās pataisīja tādus "raibus cimdus vakarā", ka nabaga upuris, proti, lasītājs, vairs nesaprata ne rīta, ne vakara, ne to, kur savu galvu licis. Taču ar tikko izdoto stāstu krājumu Plēve Andris Zeibots, šķiet, pārspējis pats sevi. Jebkurš, kurš mēģinātu kaut aptuveni raksturot, par ko vēsta krājums, cietīs fiasko – nevis tāpēc, ka atbildes nav, bet tāpēc, ka atbilžu ir pārāk daudz un visas kā tādas Šrēdingera kaķa mēmās vaimanas vienlaikus ir gan patiesas, gan nepatiesas.

Vai Plēves stāsti ir filigrānas šausmu mistērijas, asprātīgi iedēstītas mūsdienu vidē un situācijās, kurās ikdienišķais un pat nedaudz garlaicīgais – naksnīga degvielas uzpildes stacija, bankomāts pie veikala durvīm, ģimenes mājas remonts, šķietami nevainīga datorspēle vai pat tāds sīkums kā nepareizi novietotas čības – piepeši apmet kūleni un kļūst par murgu? Jā gan. Vai tās ir psihedēliskas virāžas, kurās autors nemitīgi velk lasītāju pāri robežai, aiz kuras tas sāk šaubīties, vai prātā sajukuši ir stāstu personāži, to radītājs vai beigu beigās vēl viņš pats? Visnotaļ tā.

Varbūt stāsti būtu raksturojami kā autora erudīcijas spēlītes, eksperimenti žanru prozas smilškastē vai vieglprātīga absurda bumbas ripināšana pa rindiņā kārtīgi saliktiem realitātes ķegļiem? Protams, arī tas. Taču vienlaikus neviena no šīm atbildēm nesniedz pilnīgu priekšstatu par to, kas Plēve ir.

Plēve ir krājumu caurvijošais tēls, šausmu kvintesence, kas dažādos veidolos ceļo no stāsta uz stāstu – te kā melnā atkritumu maisa plēve, kurā stāsta Cisterna varonis, psihoneiroloģiskās slimnīcas pacients, nosmacē sanitāru, te kā fantasmagoriska melnas eļļas plēve, kas titulstāsta datorspēles ekrānā ceļas no pikseļjūras dzīlēm un saplosa gabalos spēlētāja avatāru (bet vai tikai to?), te kā žņaudzoša melna placenta, kuru gaidītā pēcnācēja vietā dzemdē datorspēļu atkarīgā vīrieša sieva, te kā plēves vāki kladei, kurā tēli iemūžina savas eksistences šūpošanos pāri bezdibeņa malai, un, visbeidzot, kā visuresoša dēmonu apsēsta cilvēciskā saprāta mutācija, kas no neapvaldītas iztēles tēlu augsnes rieš maniakāli leknus šausmu un neprāta asnus.

Tomēr vienlaikus tā ir milzīga jauda, ko fantastisku krāsu lavas straumēs izverd nedabiskās formās samežģījies intelekts, tā ir aizrautīga un teju tādu pašu atkarību, kāda piemīt titulstāsta varonim, radoša nāvīga spēle, kurā gribas mesties ar galvu pa priekšu, jo autora iztēles vizualizācijas ir valdzinošas kā krāšņi drudža murgi, no kuriem it kā gribam pamosties un tomēr tā īsti vis negribam. 

 

Viena šķība nots

Andra Zeibota stāsti nebūs viegla lasāmviela pirms gulētiešanas vai laika īsināšanai sabiedriskajā transportā. Lai cik pļāpīgi dažubrīd nebūtu stāstu garīgi nelīdzsvarotie tipāži, to saspringtos monologus ir vērts lasīt ar neatlaidīgu uzmanību, jo autors tekstu, kā jau radis, piesātina ar sīkiem mājieniem un detaļām, kas var izrādīties nozīmīgas vēlāk, tas ir, ja vispār vēlamies notiekošo uztvert kā sižetisku veselumu, nevis tikai baudīt tēlu plūsmu apziņā. Andris Zeibots bez ceremonijām ielaužas nevesela, taču bieži ģeniāla saprāta un arhetipisku tēlu pārpludinātas zemapziņas dzīlēs un nojauc robežu starp ārējo un iekšējo: taustāmais ik mirkli plūstoši pārtop metaforiskajā tāpat, kā izzūd kaimiņu dzīvokli atdalošā siena stāstā Kompromisu cilvēks, atsedzot nekādiem loģikas likumiem nepakļauto paralēlo realitāti aiz tās. Dažādie līmeņi, kādos iespējams šos stāstus uztvert, līdz ar to nevis atklājas pakāpeniski, bet gan bombardē lasītāja smadzenes visi vienlaikus, tādējādi izraisot vieglu intelektuālo vertigo: jebkura reālistiska detaļa var maldināt, jebkas var izrādīties par ko citu. Autors būvē tekstu kā fantasmagorisku labirintu, kurā rodams nevis viens pareizais ceļš, bet gan tikai bezgalīgs daudzums strupceļu: laiks un telpa ir nestabili, realitāte ir apšaubāma, vēstītājs neuzticams, un velti meklēt kādu pieturas punktu, aiz kura šai brīvajā lidojumā aizķerties, līdz ar to tas visbiežāk beidzas bezapziņas tukšumā. Taču Plēves stāstus nelasa sižetiskā atrisinājuma dēļ (tādā gadījumā grāmatu izlasīt līdz galam, visticamāk, neizdosies), bet gan autora piedāvātās spēles dēļ, riska dēļ – nu, pastaigāsimies pa bezdibeņa malu, nu, ielūkosimies divos pretnostatītos spoguļos! Nu, ko tu redzi – mūžību vai tukšumu? Un kas aiz tā?

Liela daļa stāstu strukturāli ir būvēti saskaņā ar klasiska šausmu stāsta principiem, sākotnēji tiek ieskicēta šķietama normalitāte, tad ikdienišķajā meldiņā ievīta, kā teiktu Stīvens Kings, viena šķība nots – tikai viena, ko varam arī nepamanīt, bet kas rada tālu apjausmu "kaut kas te nav īsti kārtībā" –, tad otra, tad šķērsām nospēlē jau visa stīgu grupa, tad nevietā pa šķīvjiem uzbliež bundzinieks, un beigās jau viss teksts dārd kā sirreāla kakofonija, kuru laimīgs diriģē autora avatārs ar melnā plēvē ievākotu kladīti rokās. Un lasītājs kā sapnī, no kura it kā gribētu pamosties, bet tā īsti tomēr ne, dejo tās mūzikas pavadībā, kura laikam taču dziļākajā līmenī nemitīgi dancina mūs visus.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 448

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Postpadomju refleksijas Berlīnē

Režisora Milo Raua izrāde Ļeņins pārliecina ar blīvo vadoņa pirmsnāves atmosfēru, savukārt Berija Koska iestudētā Dmitrija Šostakoviča opera Deguns ļauj fantāzijai vaļu, liekot degunu bariņam de...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja