Jaunas izrādes vienmēr ir noslēpums. Tāpat iepriekš piedzīvotais mākslas pasaulē, uztvērējam dabiski mainoties, sevī var nest gluži citādus iespaidus.
Pavisam nesen vēlreiz noskatījos filmu Process pēc Franca Kafkas romāna motīviem. Atklāsmes jautas filmas plūsmā rādījās visdziļāk izprotamas tieši šajos laikos: manipulēšana un aizdomu raisīšana, informācijas ierobežojumu uzturēšana ir varas sabiedriskās ietekmēšanas rīki. Tie iznīcina cilvēkus, kurus tieši vai netieši apsūdz. Agrāk, lasot un pārlasot Kafkas romānu, minētā jēga man nebija atklājusies tik skaidri.
Mūsu dabu ver laika maiņas. Attālināti raugoties, neko atšķirīgu arī citos mākslas darbos nevaram pamanīt. Pietuvojoties nāksies atklāt iespējas ieraudzīt un sajust jauno un gaismojošo, agrāk citādi apjēgto.
1. oktobrī biju uzaicināts uz ārkārtīgi interesantu pasākumu Sarunas 79. lapaspusē. Šā cikla vadītāja Liene Jankava jau ir organizējusi vairākas šādas tikšanās ar kādu noteiktu žanru apdzīvojušiem autoriem. Tagad bija kārta šausmu literatūrai, kuru nereti pieskaita izklaidējošam žanram, ņemot vērā, ka dažāda veida bailes ir viegli ierosināt, ja kaut vai iztēles jaudām vien aizskar kādus noteiktus gēnus, straumēm no senčiem pārnestus, tātad dabas dotus, apziņas dzīļu programmējumus. Bailes no nāves, bailes no nezināmā, kā no rēgiem un spokiem, bailes no vajāšanas. Psihes pētniekiem ir zināmas daudzas gan smagāk, gan vieglāk traumētas iekšējās pasaules nelaimes. Arī es, rakstot šausmu stāstus, patiesībā vēlējos vismaz nojaust, ko varētu piedzīvot cilvēki, kuriem spoku parādīšanās (šizofrēnija), ļaundaru vajāšanas (paranoja) un citas slimības radītie iespaidi pieder pie viņu dienišķās pasaules.
Vai līdzīga pašsajūta nepieder pie vajāta cilvēka realitātes? Tā ikdienas standartu piekritējs savus domājumu uzstādījumus nereti cenšas uzspiest ar pienākuma iedomām, ar viņam piemītošo ierobežoto varu vai vismaz tās ilūziju.
Saprāta robežās būtu jāatzīst, ka neparedzamais pastāv vienmēr, un tas būtu jāpieņem. Citādi mūsu izpratne par reālo kļūst šaura, ielogota un spriedzes pārņemta: "Lāsts visam, kas neder shēmai!" Vai kaut kas slimīgs nerādās arī trauksmainas sāncensības un varas histērijā, verdošā tiklab šaurā ļaužu lokā (piemēram, ģimenē), kā dažkārt arī pasaules mērogos.
Ja nu uztverē jāiespējo ne tikai pieredzes agrāk apgūtas zinības, piemērotas ticības viedokļiem, bet arī pieļāvumi, ka, grozoties pasaules kārtībai, mainās tās jēgas saturs? Tad sākam aptvert, ka relatīvi saprastas informācijas izvērtēšana un izmaiņu paredzēšana ir būtisks esošā uztveres plāns. Noticot būtu jāpieļauj mainīgo apstākļu iespaids un kopējā domājuma negaidītas izslīdējuma iespējas.
Gan autoru centieni, gan līdzjutēju tuvošanās mākslas plūsmai ir mēģinājumi sazināties ar vētru pasaules nestajām nozīmēm.