Dzejas dienas gaidot, būtu jāpiemin daudzie literārie pasākumi, kuru intensitāte šomēnes ir gājusi vilnī augšup, un reizēm tie iekļāvušies arī citās radošo izpausmju norisēs. Gaidāmo uzskaitījumu sākšu ar ārvalstīs dzīvojošo latviešu teātra spēkiem kopīgi izveidoto pasākumu Dāvana Latvijai, kas nelielā PLATS (Pasaules Latviešu amatieru teātru savienība) festivāla ietvaros jau tiecās stabilizēties par tradīciju. Šajā apskatā pievēršoties tieši literatūras notikumiem, būtu jāpiemin Sandras Bondarevskas vēsturiski dokumentālā pētījuma parādīšanās uz skatuves. Literāra izdevuma veidolā šis darbs atklājas grāmatā Pētersoni Īrijā, kas izdota 2019. gadā.
Varenu jaudu ieguvis literārās darbības veicināšanas pilnas dienas pasākums Rakstivāls, kura idejas autore ir Inga Žolude. Šogad tas atkal norisinājies Līgatnes radošajā kvartālā Zeit. Tiek meklēti arvien oriģinālāki veidi, kā radoši daudzveidoties mākslas izpausmēs.
Izdota, manuprāt, svarīga Ilzes Jansones grāmata Pasaules troksnis. Sižetiski autore mums rāda, kā mērķtiecīgs cilvēks vēlas panākt ieceri iekļauties un ar kādām grūtībām apjauš ceļa smagumu, līdz beidzot viņš tomēr atrod sev vietu reliģiski domājošo kopienā. Šis teksts ir arī vērtīgs pētījums, kā cilvēka dzīvē darbojas mūsu garīgās dabas dzīlēs ģenētiski pārmantotā bezapziņas enerģija, šeit dabiskās ticības veidošanās vilkmes raisītāja. No savas puses gribu pieminēt, ka ticības vilkmes trauksme nav mazāka arī citās sfērās, ne tikai reliģiskajā. Piemēram, ticīgie materiālisti mēdz izpausties fanātiskās iedomās, ka visu esošo aptver tikai materiālo daļiņu un enerģijas rosība. Viņu uztverē cilvēka garīgā daba arī ir fiziskās pasaules ražojums.
Iesācēju rakstnieku zinību krāšanai un papildināšanai jau ilgus gadus ir veltīts pasākums Aicinājums. Šogad tas atkal noticis Akuratera muzejā. Tā veidotāja, kā pēdējā laikā gadu pēc gada esam pieredzējuši, ir Sandra Ratniece. Viņa ārpus spēju attīstīšanai veltītā darba kopā ar citiem tekstu autoriem no radošo talantu grupas Tekstūra sestdien, 23. augustā, lasīs dzeju un prozu Kandavā.
Mūžīgais jautājums par cilvēka dabu, par cilvēces ikdienas skrejā valdošo uzskatu sadursmēm un salīdzināšanās mēģinājumiem šobrīd, šķiet, vilnī ceļas autoritārisma un līdz ar to totalitārisma spēku dominējošo slazdu uzstādījumu prasībās un tādējādi agresijas virzienā.
Protams, tās ir tikai nojausmas. Nekas nav zudis. Progress, sabiedriskās kārtības formulējumi vēl netiek meklēti standartizētas, stereotipizētas uzskatu līnijas cilpā. Cita un citādā atzīšana vēl aizvien meklē savietošanos. Tomēr ir manāms, ka jaunas atziņas parādīšanās saskares laukā šobrīd var viegli izraisīt naida uzplaiksnījumus, tiešu agresiju, arī pieslēptas dusmas.
Iedomāsimies – ja nebūtu literatūras un citu radošo spēku vilkmes, droši vien pašpazaudēšanās un savstarpēja iznīcināšanās trauksme pasaulē iegūtu arvien pieaugošu intensitāti.