Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 2. februāris
Spīdola, Sonora

Atvērties, gaidīt, pieņemt un dot. Dž. Dž. Džilindžera izrādes Jaunā līgava recenzija

Jaunas tēmas režisora Dž. Dž. Džilindžera daiļradē laikam vēl nav pamata gaidīt – arī Liepājas teātrī tapušais iestudējums Jaunā līgava ir par to, ka vērtīgākā cilvēka dzīves pieredze joprojām slēpjas kājstarpē.

Alesandro Bariko ir populārs un pašlaik arī Latvijā daudz tulkots un lasīts mūsdienu itāļu rakstnieks, daudzu romānu autors. Romānu Jaunā līgava tulkojusi Dace Meiere, 2019. gadā tas iznācis apgādā Zvaigzne ABC, savukārt 2021. gada sākumā ar paša veidotu šī romāna dramatizējumu Liepājas teātrī pēc pāris gadu pārtraukuma atgriezās režisors Dž. Dž. Džilindžers. Pandēmijas ietekmē pie skatītājiem izrāde gan nonākusi tikai gandrīz gadu vēlāk.

Iniciācijas ceļš

Bariko romāna valdzinošākā daļa ir atmosfēra un valoda apbrīnojamā Daces Meieres latviskojumā – sena, sastinguša nama noskaņa tiek uzburta sintaktiski un leksiski bezgala greznos, dažbrīd paradoksālos un viegli ironiskos teikumos. Sižetiski un dramaturģiski Bariko radītais stāsts atgādina melodramatisku Federiko Garsijas Lorkas lielo Andalūzijas traģēdiju uzlējumu, kad strikti reglamentētā pasaulē satiekas depersonalizēti varoņi ar vardarbības un incesta deformētu, tumšu noslēpumu pilnu pagātni, kurus baida nakts un plosa nerealizējusies seksualitāte. Pirms laba laika saderētā līgavaiņa namā no tālienes ierodas Jaunā līgava, lai kļūtu par Dēla sievu. Bet Dēls ir prom, un viņa ģimene – Māte, Tēvs, Meita (Dēla māsa) un Tēvocis – ļauj Jaunajai līgavai palikt un gaidīt.

Liepājas teātra izrādē lielās līnijās saglabāts kopējais pirmavota naratīvs, būtiski gan īsinot informāciju par vairāku varoņu pagātni, kā arī atsakoties no romāna stāstījuma polifonijas, kurā nemitīgi mainās vēstītājs. Rezultātā izrādes centrā pēc būtības ir monoloģisks stāsts, kurā Madaras Kalnas Jaunā līgava iziet savdabīgu, pārsvarā seksuālas iniciācijas ceļu. Viņa piedzīvo pašapmierināšanas prieku kopā ar jaunās ģimenes Meitu un gūst negaidītu seksuālo pieredzi ar sava saderētā līgavaiņa Māti, ne bez līgavaiņa Tēva līdzdalības piedzīvo sveša Vīrieša seksuālo uzmākšanos, brīvprātīgi ielaižas izmisīgā sakarā ar Tēvoci un pieņem lēmumu turpināt gaidīt savu līgavaini bordelī.

Madara Kalna savā pirmajā teātra sezonā un uzreiz galvenajā lomā vairāk nekā trīs stundu izrādē turas ļoti labi – aktrises dabiskā pievilcība, jaunība un skatuviskais patiesīgums ideāli der Jaunās līgavas aizraušanās un vilšanās ceļam un patīkami kontrastē ar sastingušo pasauli, kurā spiesta izdzīvot viņas varone.

Režisora manifests

Pārējās lomās Liepājas teātra pieredzējušos aktierus režisors izkārtojis atšķirīgas nozīmības dekoratīvu epizožu virknē, kur katrs sev atvēlēto funkciju profesionāli godprātīgi izpilda. Psiholoģiskā ticamība te nav vajadzīga, bet idejiskās vadlīnijas nolasīt var: Ilzes Trukšānes (šajā lomā arī Signe Dancīte) Meitai tikusi romantisko ilgu līnija, Edgara Pujāta Tēvam – pragmatiskās un sakārtotās dzīves realitātes un pagātnes skeletu sargāšana, Kaspara Goda Tēvocim jāiemieso noslēpumainība un zudušo ilūziju skumjas.

Ārpus visai mehāniskās izrādes tēlu shēmas izlaužas Inese Kučinska Mātes lomā, izvērsto epizodi, kurā viņas varone skolo Jauno līgavu vīriešu iepriecināšanas mākslā, nospēlēdama kā bezgala šarmantu Antona Čehova Arkadinas un Raņevskas un Somerseta Moema Džūlijas Lambertes esenci. Arī Bariko romānā Mātes raksturojamam veltīti ārkārtīgi izteiksmīgi vārdi ("Viņā brīnišķīgs bija viss, taču, ja runājam par décolleté vai pat par to, kas visnotaļ atbilda décolleté izteiktajiem apsolījumiem, proti, ja runājam par krūtīm, tad mums ir jāpaceļas līdz grūti definējamam līmenim, ja vien nevēlamies izmantot tādus terminus kā burvestība"). Džilindžers viņai vēl papildus pielāgo garu, Bariko romānā balstītu, bet šoreiz tieši publikai adresētu monologu par sievietes uzdevumiem, ko neiespējami neuztvert kā paša režisora manifestu.

Leona Leščinska Komandīni, Mārtiņa Kalitas (šajā lomā arī Edgars Ozoliņš) Vīrietim un Karīnas Tatarinovas Sievietei atvēlēts pa vienai sižetu tikai daļēji virzošai ainai. Savukārt pagātnes atmiņu tēlu, piemēram, sirmā parūkā iepakotās Ineses Kučinskas Vecāsmātes, "uzbraukšana" no pazemes ir tik neticami ilustratīvs un arhaisks režijas paņēmiens, ka būtu bijis jauki to neredzēt.

Vienīgais, kam romānā un izrādē dots vārds, ir vecais kalpotājs Modesto, kurā gribas saskatīt Čehova Ķiršu dārza Firsa pārlaicīgos vaibstus. Turklāt Modesto ir vienīgais, kura attiecībās ar Jauno līgavu nav erotiskas konotācijas, jo romānā viņš šajā namā ir kalpojis 59 gadus un viņam ir pašam sava slepena privātā dzīve. Izrādē tomēr plašāku vispārinājumu šim tēlam režisors nepiešķir, un Egons Dombrovskis aizkustinoši lēnā rūpībā no izrādes pirmās līdz pēdējai minūtei pārbīda mēbeles un ielīksmo publiku ar negaidītu atzīšanos sava varoņa grēcīgumā.

Polonēze, nevis tango

Kopumā Džilindžera izrāde lielākoties izskatās un izklausās ļoti skaisti. To nodrošina vairāki faktori. Nama sadzīve un varoņu erotiskās rotaļas ir horeogrāfes Lindas Kalniņas neuzkrītoši, bet tomēr nepārprotami iestudētas. Mārtiņa Vilkārša dekorācija ir grezna un aizraujoša – ar gaismas putnus ieslodzījušiem putnu būrīšiem un lielu transformējamu zelta kupolu, kas paredzami nolaidīsies un ieslodzīs arī galveno varoni. Arta Dzērves un Mārtiņa Feldmaņa projekciju un gaismu spēles rada teiksmainu noskaņu. Marinas Medvedevas veidoto kostīmu fasoni, krāsas (zilganpelēks, sarkans, balts, melns, rozā) un materiāli (samts, atlass, zīds, adījums, tills) ir daiļrunīgi – Jaunā līgava ierodas rupja adījuma bezformīgā džemperkleitā, bet, varonei pamazām piedzīvojot seksuālu atmodu, viņas apģērbs kļūst caurspīdīgs, sārtu podziņu virtenes prasās atpogājamas un sarkani cimdi – uzvelkami.

Neapšaubāmi pašpietiekama kvalitāte ir Andra Vilcāna oriģinālmūzika – brīnišķīgs, noslēpumains, juteklisks tango ritmos ieturēts mūzikas stāsts. Tango motīvi ir arī Bariko romānā, un interesanti, ka ne tikai izrādes mūzikā, bet arī Justīnes Grinbergas un Mārtiņa Vilkārša fotogrāfijās jutekliskuma ir daudz vairāk nekā realitātē uz skatuves. Paliekot dejas līdzībās, Džilindžera izrādē tango ir maz, drīzāk tā atgādina polonēzi – lēnu procesuālu slīdēšanu, kuras laikā partneri nekad neatrodas ar seju viens pret otru, bet tikai, sadevušies rokās, iet apkārt telpai, ik pa brīdim ritmiski paklanoties partnerim vai citam pārim.

Labi, ka Džilindžers ir atteicies no dažus gadus agrāk saprotama aizvainojuma karstumā izteiktā apgalvojuma, ka nekad vairs ar teātri nenodarbosies, viņa krāsu latviešu teātrim pietrūkst. Bet jaunas tēmas gan laikam vēl nav pamata gaidīt – arī Jaunā līgava ir par to, ka vērtīgākā cilvēka dzīves pieredze joprojām slēpjas kājstarpē un sievietes galvenais uzdevums ir atvērties, gaidīt, pieņemt un dot. Visās daudzveidīgajās šo darbības vārdu nozīmēs. Bet, pārfrāzējot kādas grāmatu blogeres asprātīgo secinājumu, ka "lasīt Bariko erotiskās ainas tramvajā tomēr izskatās inteliģentāk nekā izvilkt no somas Račko", – taisīt glītas un no stereotipiem šķietami brīvas izrādes par seksu tomēr izskatās inteliģentāk nekā savā jūtubkanālā ar rūdīta profesionāļa pārākuma apziņu detalizēti apšaubīt sešu erotisko dižpārdokļu autores Karīnas Račko seksuālo pieredzi.

Jaunā līgava
Liepājas teātrī 27.II plkst. 18, 2., 23.III, 27.IV, 18.V, 3.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 6–18

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja