Ukraiņu režisoru Vladislavu Troicki Latvijas skatītājs iepazina pērnvasar, kad Dailes teātra repertuārā uz dažām izrādēm parādījās frīku kabarē Stulbā dzīve. Tas bija starptautisks projekts, kurā priekšnesuma struktūru lielā mērā noteica atšķirīgie izpildītāji, kuri gan brīžiem arī mijiedarbojās. Tagad, veidojot absurdo šovu Karalis Ibī un citi monstri Latvijas Nacionālajā teātrī, Vladislavs Troickis izmantojis vietējos aktierus, taču arī šis uzvedums pēc struktūras ir politiskais kabarē ar vairākām saturiski un estētiski atšķirīgām daļām. Tas, kas varēja kļūt par iestudējuma trumpi, izrādās klupšanas akmens.
Cerīgs sākums
Par izrādes autoriem uzrādīti trīs: pats Vladislavs Troickis, Alfrēds Žarī un Elza Marta Ruža. Izrādes programmā minētas piecas daļas ar satura pārstāstu, ironiski piebilstot – kā operā. Vienojošais elements ir Gundara Grasberga konferansjē iznācieni, kuros viņš stāsta anekdotes, bet drīzāk jau līdzības par cilvēka attiecībām ar Dievu. Aktieris nedaudz koķetē ar publiku, taču saglabā zināmu distanci. Izrādes pirmās divas daļas ir cerīgas: vispirms absurda komēdijas estētikā tiek izstāstīts stāsts par cilvēku, kurš tiek virzīts uz varas augstienēm diskutablā kompānijā, tāpēc spiests uzdoties par cilvēkēdāju. Nākamā daļa ir nosaukta par kameroperu pēc Žarī lugas Karalis Ibī motīviem. Abas šīs daļas paradoksālā veidā pēta varas mehānismus, abās Nacionālā teātra aktieri demonstrē gan atsvešinājuma, gan pašironijas spējas, turklāt arī atgādina par labām vokālajām dotībām.
Ja šāds muzikāli absurds Karaļa Ibī lasījums ar Mārci Maņjakovu, Mariju Bērziņu, Aleksandru Brici un citiem aktieriem būtu pilna apjoma izrāde, tas pilnīgi noteikti būtu notikums teātra kopainā. Aleksandra Tomasa Matjussona muzikālajiem citātiem piesātinātā partitūra un Vladislava Troicka vizuālās koncepcijas realizācija, piedaloties scenogrāfei Marijai Ulmanei, kostīmu māksliniecei Annemarijai Ščegoļevai, videomāksliniekam Tomam Zeļģim un gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam, piešķir inscenējumam vērienu un krāsainību.
Piesakot otro daļu kā parodiju par Viljama Šekspīra Makbetu, tiek precizēta un tomēr zināmā mērā sašaurināta interpretācijas iespēja, bet kopumā tas ir vērtīgākais pienesums izrādes saturam. Tā ir koša un baisa pasaule, kurā pie varas piecīnās viduvējība. Gan pirmās, gan otrās daļas nobeigums neizbēgami piesauc karu kā izvēlētu risinājumu tālākai cīņai par varu.
Publicistiskais kailums
Pēc visnotaļ aizraujošā izrādes sākuma notiek piezemēšanās visai sadzīviskā (kaut pēc ieceres, iespējams, vispārcilvēciskā) tematikā, vienlaikus tiek mēģināts runāt gan par mediju ietekmi uz cilvēka prātu, gan par to, kas mudina cilvēkus iesaistīties emocionālā ekshibicionismā. Daļa, kas iecerēta kā parafrāze par televīzijas šovu, kombinē motīvus no vairākiem atpazīstamiem TV produktiem: tur ir gan sievietes – dzīves pabērni –, gan ideālais vīrietis ar rozi. Tomēr, izspēlējot raksturus un situācijas, nekādas citas pievienotās vērtības šai epizodei nav, un iestājas tāds kā samulsums un neērtības sajūta. Vladislava Troicka izrādes vēstījumam par mediju ietekmi nepalīdz arī konteksts, jo šajā sezonā šī tēma nesalīdzināmi jaudīgāk un izvērstāk analizēta režisora Matīsa Kažas izrādē Nacionālais kanāls. Brīdī, kad Rūdolfa Sprukuļa varonis ekrānā sāk multiplicēties un jaunie kloni savā starpā strīdēties, pārņem izmisīga sajūta, ka kaut ko ļoti līdzīgu esmu redzējis, tikai kur?
Diemžēl vēl lielākā interpretācijas piezemētībā aizrit izrādes ceturtā daļa – politiķu TV debašu atainojums, kas īsti pat nav nosaucams par parodiju. Atkal jāteic: pats uzstādījums ir skaidrs, ir trīs tipāži – politiķi, kuru retorika ir atpazīstama, divi no viņiem izrādās savstarpēji pat ļoti saistīti –, taču arī šajā gadījumā ainu iegāž tieši dramaturģiskā neizstrādātība, respektīvi, tēma tiek pieteikta, bet netiek attīstīta tā, lai būtu kas vairāk par samērā blāvu ikdienā ekrānos redzamo diskusiju atblāzmu (izrāde pie skatītājiem nonāca tieši politisko debašu augstākajā punktā īsi pirms vēlēšanām). Tādējādi abas mūsdienu Latvijai adresētās izrādes daļas ne tuvu nesasniedz sākumā uzņemto intensitāti un ar savu plakātismu iegāž arī visumā godprātīgos aktierus, kuri šajās ainās iesaistīti.
Emocionāls izlīdzinājums
Iestudējuma piektā daļa Laimīgas beigas jeb Kāzas rada nākamo stilistisko pavērsienu, proti, tā veidota kā folkloras uzvedums, kurā eksperta un dalībnieka statusā iesaistīts Edgars Lipors, savukārt horeogrāfe un arī dalībniece ir Lilija Lipora. Kā priekšnesumam pašam par sevi šai daļai piemīt daudz pievilcīgu īpašību: dziedošo aktieru balsu skanīgums, ļaujoties tautasdziesmu un rituālu dabiskajai maģijai, vizuālā tēla pārdomātība, brīžiem operējot ar jau citur redzētiem, tomēr gana iedarbīgiem paņēmieniem. Lieka šajā kompozīcijā izrādās no Raiņa sapņu apcirkņiem izceltā dzejnieka galva, kas, iespējams, gribēta kā pastiprinājums tautiskumam, tomēr rada uz skatuves citu, konkrētajai norisei nevajadzīgu naratīvu. Norises vidū esošais jaunais pāris ir salīdzinoši statisks, te svarīgākais ir rituāls kā tāds, iekļaujot arī nerātnās dziesmas, bet tālākajā gaitā aina izvēršas kā vispārinājums par cilvēka un tautas gājumu, kurā tiek arī pieļauts, ka ceļā gaida smagi pārbaudījumi.
Izrādes fināls emocionāli izlīdzina kopējo sajūtu, kas savā neviendabīgumā tomēr nav gluži bez mielēm, jo neatbild uz jautājumiem: kāpēc tieši šāda kompilācija, kāpēc šāda tematiskā izvēle, kas to ietekmējis. Izrādes programmā pieejamie papildu materiāli atbildi uz to īsti nesniedz. Te ir gan Vladislava Troicka sarakstītais manifests daudzskaitlī, kas liek domāt, vai runa ir par viņa domubiedriem dažādos projektos, kas norādīti īsajā biogrāfiskajā uzziņā, vai arī šie "mēs" ir konkrētās izrādes veidotāji. Taču tieši manifestā piesauktā kritiskā domāšana liedz jūsmot par izrādes rezultātu. Elzas Martas Ružas manifests ir vienskaitlī, vienlaikus viņas pretenzijas uzskatīt sevi par kāda "jaunā teātra" sastāvdaļu vismaz konkrētā projekta kontekstā šķiet diskutablas. Pieejami arī Žarī teksti, kas ir nozīmīgi paši par sevi, taču, tā kā konkrētais pirmavots ir marginalizēts un izrādē padarīts tikai par vienu no ainām, arī Žarī uzskati par teātri šajā gadījumā kļūst mazāk svarīgi. Kā impulss pārdomām Karalis Ibī un citi monstri var noderēt, taču pretenzijas uz jaunu, iepriekš neredzētu domāšanas veidu teātrī gan nevajadzētu izvirzīt.
KARALIS IBĪ UN CITI MONSTRI
Nacionālajā teātrī 9.XI plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–40