Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. oktobris
Daina, Dainida, Dainis

Es, pēc dabas nedzērājs. Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu romāna Straupes pilskungi recenzija

Lasot Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu romānu Straupes pilskungi, apziņā veidojas ticība, ka varbūt arī mūsu līkās līnijas kādreiz brīnumaini iztaisnosies

Kad feisbukā izlasu ziņu par tikko izdoto Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu grāmatu Straupes pilskungi, ievēroju, ka ziņu komentējis rakstnieks un kritiķis, viņš arī grāmatas redaktors, Guntis Berelis, atzīstoties savādā grēkā: saņēmis no izdevēja rediģējamo manuskriptu, viņš visupirms traucies izpētīt, kas tas Jānis Lejiņš tāds ir. Liekas pilnīgi neiespējami, ka Latvijas erudītākais literatūrkritiķis būtu piemirsis triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā un citu vērienīgu vēsturisku tekstu autoru, tāpēc nojaušu, ka te būs kāds āķis. Jā gan, izrādās, saņemtais romāna teksts bijis tik netipisks un atšķirīgs no līdzšinējās Jāņa Lejiņa daiļrades, ka redaktors mulsumā izdarījis loģisku secinājumu: acīmredzot eksistē vēl kāds otrs Jānis Lejiņš, kurš raksta pavisam citādi... 

Tomēr te nu jāsaka – šī, iespējams, ir draudzīga koķetēšana tiklab ar tekstu, kā autoru. Jo, kaut gan Jānis Lejiņš (tas pirmais, īstais un vienīgais) patiesi iemantoja atzinību ar pamatīgo, izsvērto, faktiem bagāto vēsturisko Zīmoga triloģiju, kā arī vienu no pirmajiem literārajiem vēstījumiem par Latvijas vācbaltiem Kamera obskura, taču gan šajos darbos, gan – vēl jo vairāk – 2017. gadā izdotajā romānā Vīrieša sirds līdztekus erudīcijai, intriģējoša stāstījuma talantam un plaša faktu materiāla pārzināšanai regulāri uzzibsnī arī sirsnīgs, vietumis vīrišķīgi melnīgsnējs, bet nenoliedzami gaumīgs humors. Un šķiet, ka darbā Straupes pilskungi autors beidzot šai savai talanta šķautnei ļāvis vairs nevis tipināt pa blakustaciņu, bet aulekšot pa ceļa vidu. 

Spēlītes būs!

Grāmatas pirmajā lapā ievietotais vēstījums ziņo, ka šis stāsts sākotnēji ticis iecerēts kā kinofilma – iecere, kuru nav izdevies realizēt. Kaut ko kinematogrāfisku liek gaidīt arī fakts, ka līdztekus rakstniekam Jānim Lejiņam autore ir arī televīzijas režisore, populārā TV seriāla Likteņa līdumnieki veidotāja Virdžīnija Lejiņa, kā arī romāna vāka attēls, kas atgādina maķenīt sirreālu Dalī stila fotouzņēmumu. Tajā pazīstamā arhitektūras pieminekļa – Straupes pils – kontūra izgaismota psihedēliski rožaini violetos toņos kā tāds festivāla Staro Rīga gaismas objekts, labajā malā ēka groteski izvijas vairāk animācijas filmu atgādinošā greizā perspektīvā, attēla lejasdaļa tonēta korekti dokumentāli melnbalta, savukārt apakšējā kreisajā stūrī lillīgs Po krauklis knābā tādu pašu sējumu, kādu šobrīd tur rokās lasītājs. Tātad spēlītes būs, un vēl kādas! 

Par to signalizē arī apstāklis, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vārdu savienojums "Straupes pils" neasociējas gluži ar muižniecības pagātni mūsu zemē, bet gan ar savulaik slaveno dziedinātavu alkohola atkarīgajiem, kas iekārtota pils telpās. Līdz ar to teiciens "braukt uz Straupi" sarunvalodā nepavisam vairs nenozīmē dzimtās zemes apceļošanu, tāpat kā ar romantisku brišanu pēc ūdensrozēm maz sakara labi zināmajai ballīšu dziesmai "Viens polšs ezerā/ apmēram ap vidu", kur pēc neskaitāmu polšu uzskaites pēdējais pantiņš sākas ar "Straupes pils ezerā", t. i., loģisko iznākumu iepriekšējai līksmošanai. Tas viss kopumā jau rada intrigu par Straupes pilskungiem kā par viltīgu, daudzslāņainu un asprātīgu tekstuālu mīklu, kas lasītājam būs jāatmin – un tieši tāds šis romāns arī izrādās. 

Notikumu orkāns

Sižetu atstāstīt ir pilnīgi neiespējami, un tas arī būtu lieki – pietiks pieminēt, ka jezgu aizsāk kāda noslēpumaina bojāeja, kas varbūt ir noziegums, bet varbūt arī nav. Aiz nelaimīgā gadījuma sāk stiepties vesela jaušību un nejaušību aste, kurā iekuļas viens izmeklētājs, trīs izdarīgi vīri ar tumšu biogrāfiju, divas sievietes ar liktenīgi līdzīgiem vārdiem, dzērājs automehāniķis ar zelta rokām un, pats galvenais – Straupes "pilskungi", visdažādākā vecuma «īstu veču» kompānija, kas ar atšķirīgām sekmēm mājīgajās arhitektūras pieminekļa telpās cenšas atbrīvoties no pārlieku tuvas draudzības ar zaļo pūķi. 

Taču tas, kas patiesi apvieno izbijušu skolotāju, juristu, šahistu, studentu un citus, ir kopīga pēdu dzīšana jau pieminētajam noziedzīgajam nodarījumam, par kura liecinieku pret savu gribu ir kļuvis viņu visu Straupes kolēģis, arī pieminētais zelta roku īpašnieks, diemžēl arī uzticams zaļā pūķa draugs Valdiņš. Naivais, godprātīgais, raksturā vājais vīriņš, kurš atrodas visa romāna raibo notikumu orkāna centrā, pēc dabas šķiet radniecīgs Lejiņa iepriekšējā romāna Vīrieša sirds centrālajam tēlam Ludim Šteinbergam: viņa labo un ne tik labo īpašību mikslis raksturā veido personāžu, kurš ir vienlaikus tieši tik cilvēcīgs un tieši tik kaitinošs, lai lasītājs, ne mirkli nešauboties (toties diezgan sirsnīgi pukojoties), allaž nostātos viņa pusē. 

Literārās adatas

Gan oficiālās izmeklēšanas, gan priecīgi satraukto alkoholiķu bariņa uz savu roku sākto meklējumu ceļi, cenšoties atrast noziedzīga grupējuma pēdas un, pats galvenais, neļaut izlikt no mājas vientuļu sievieti, kura (precētajam) Valdiņam ieķērusies sirdī kā dadzis, romānā risinās kinematogrāfiski strauji un balansē uz ticamības robežas.

Reālistiskas ainas un epizodes no šķūnīšiem, dzīvokļiem un "pilskambariem" krāšņo gan laupīšana, gan pakaļdzīšanās, gan gluži apbrīnojamas sakritības. Taču veiklība, ar kādu autori zibina literārās adatas, satamborējot no pirmā acu uzmetiena pilnīgi juceklīgu stāstījumu par vairākām loģiskām, paralēlām sižeta līnijām, neaizmirstot teju katram otrā plāna personāžam piešķirt arī gluži pieklājīgu dzīvesstāstu un beigās visas rindiņas glīti nobeidzot ar nedaudz pasakai līdzīgu, tomēr ļoti piemērotu "valnīti", ir tieši tas, ko mēs gaidām no šāda teksta (vai filmas), – amerikāņu kalniņu cienīga izšūpošana visādos augstumos, lai beigās atkal nostātos uz zemes un atgūtu smieklos gandrīz pazaudēto elpu. Jo, lai gan, rūpīgāk ieskatoties, Straupes pilskungi aiz komiskā auļojuma diezgan tieši skar vienu otru sabiedrībā aktuālu un nepavisam ne komisku problēmu, tomēr vieglums, ar kādu tas tiek darīts, neļauj realitātes smagumam tekstu "sazemēt". 

No cita aspekta raugoties, piemēram, kaut vai pats Straupes dziednīcas pastāvēšanas fakts un apstāklis, ka tajā ārstējas nebūt ne tikai personas bez noteiktas dzīvesvietas, bet arī neskaitāmu radošo profesiju un dažādu paaudžu pārstāvji, diezgan skaidri iekonturē alkoholisma problēmas grandiozumu, kam teksta pārklāto asprātību plīvuru ir viegli pavilkt nost. Taču ir labi, ka autori nemēģina romānā izteikti akcentēt sociālās problēmas, ekonomisko jucekli valstī vai vēsturisko netaisnību – kaut gan tas viss ir nojaušams. 

Pašos pamatos Straupes pilskungi vēsta par tām pašām neskaitāmās banālās izteikās apzelētajām un tomēr – par laimi – nemainīgajām cilvēciskajām attiecībām, kas glābj un balsta arī tad, ja ir savādas, samudžinātas un grūtas. "Dievs zīmē taisni ar līkām līnijām," – šis teikums romānā vārds vārdā ieceļojis no Vīrieša sirds Luda Šteinberga mutes. Beigu beigās no katra mudžekļa izveidojas loģisks zīmējums, un, lasot/vērojot autoru talantīgi mudžināto un atmudžināto stāstu, kaut kur tālu apziņā veidojas ticība, ka varbūt arī mūsu līkās līnijas kādreiz brīnumaini iztaisnosies.

Top komentāri

Nedzērājs vēl nav piedzimis.
N
Vismaz virs Zemes nē.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja