Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +7 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 22. septembris
Maigurs, Mārica, Māris

Es tikai skatos, nepieskaros. Izrādes Zemdegas recenzija

Spēlēt šaha partiju ar Regīnu Ezeru un godīgā cīņā zaudēt, lai vai kā, ir gods un turēšanās kvalitātes zonā

Izrāde Zemdegas Dailes teātrī noteikti ir uzmanības vērta. Inteliģenta. Vizuāli intriģējoša. Cilvēcīga. Noslēpumaina. Ar šarmantiem un ekstravagantiem, vairāk vai mazāk apjomīgiem un niansētiem aktierdarbiem. Nav vārdam vietas. Vai jūs patiesībā esat redzējuši kādu neizdevušos Dmitrija Petrenko izrādi, kuras apmeklējumu būtu ļoti nožēlojuši? Ne velti Liepājas teātris viņu jaunajā sezonā ir uzaicinājis būt par štata režisoru, un kurš gan par to šaubās, ka tas ir ļoti apsveicams lēmums. Režisora cilvēcība, smalkjūtība, humānais nehistēriskais skats uz vēstures konfliktiem un katru indivīdu atsevišķi Dmitriju Petrenko ar viņa izlīdzinošo, bet ne vienkāršojošo vidutāja skatu ir padarījis par ļoti, ļoti vajadzīgu balsi.

Aizkustina, ka Dmitrijs Petrenko ir iestudējis Latvijas Kultūras kanonā iekļauto Regīnas Ezeras prozas darbu Zemdegas. No laika, kad pats vēl nebija dzimis. Un tomēr kaut kā būtiska izrādē trūkst. Tā, šķiet, sanākusi nedaudz par inteliģentu, stilīgu, abstraktu. Vietumis – varbūt par liegu un elēģisku. Ir dziļums, bet nav to dzīļu, kādās bez bremzēm kopā ar savu lasītāju laižas pati Regīna Ezera.

Zemdegu konspekts

Ļoti reti lietoju šo vārdu, tomēr jāsaka, ka Regīna Ezera raksta ģeniāli. Viņas valoda, izlokot latviešu mēli neskaitāmās variācijās un niansēs, lejas baudīgā, visu uzmanību nolaupošā straumē, kur nav vietas nekādam radošam dialogam. Regīnas Ezeras rakstīšana ir apbrīnojama un neatkārtojama solo balss. Tāpēc ķerties klāt viņas darbiem ir mazdrusciņ pašnāvnieciski. Visu cieņu Dmitrijam Petrenko un dramaturģei Justīnei Kļavai, kuri to tomēr ir uzdrošinājušies darīt.

Regīnas Ezeras romāns Zemdegas (1977) ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā "reizē spilgts sava laikmeta dokumentējums, reizē pārlaicīgu tēmu un raksturu ietērpums krāšņā un vietumis īpatni sirreālā naratīvā". Vai pēc izrādes rodas priekšstats, kāpēc šis darbs ir tik augstu novērtēts? Manuprāt, nē.

Regīna Ezera Zemdegas sāk ar ainu, kurā mirst. Reāli, fizioloģiski. Nezinot, kā tas būs, viņa ir aprakstījusi sirds apstāšanos tā, ka cilvēkiem ar jūtīgiem nerviem un joņojošu iztēli labāk to nelasīt. Arī visi turpmāk aiz arkas virmojošā tukšumā satiktie paziņas un kaimiņi, par kuriem rakstniece turpmāk Zemdegās raksta, jau ir miruši. Savukārt beigās rakstniece izspēlē sarkasma un pašironijas pilnas ainas par rakstnieka vietu literatūrā, radīšanas grūtībām, attiecībām ar kritiķiem un literārā darba prototipiem utt. Justīne Kļava un Dmitrijs Petrenko ir izvēlējušies pilnībā atteikties no šīs sirreāli fantasmagoriskās zonas un nav nekā mēģinājuši to attiecināt uz sevi vai kā citādi interpretēt. Manuprāt, tas ir lielākais klupšanas akmens, jo šobrīd Zemdegas skatuvei ir pārtulkotas pamatā situatīvi un sižetiski, liedzot līdzdzīvot Ezeras apziņas un zemapziņas virāžu reibinošajiem līkumiem. Izņēmums ir Indras Briķes Melānijas un Jura Bartkeviča kuņģa slimnieka Hugo skaistā saspēle, kur aiz katra vārda, vēl – vairāk – klusuma pauzes patiešām slēpjas šīs Ezeras minētās "šekspīriskās kaislības", kuras rakstniece mudināja nebūt tik augstprātīgiem un meklēt arī mazā provinces vietiņā, kāda ir Mūrgale, – mazā melnā punktiņā kartē, kur upīte vasarā vardēm līdz padusēm. Lūst likteņi. Laiks apstājas. Vibrē gaiss. No dzīves trausluma un liktenīguma, un vientulības. Ko viens otram pateiks. Nepateiks… Briķe – Bartkevičs vispārliecinošāk arī piepilda scenogrāfijā gluži kā "izeja" nemainīgi mirgojošā uzraksta "otrā iespēja" jēgu, kas vairākumā gadījumu šķiet pārāk burtisks un uzmācīgs.

"Melodija" un kļošenes

Dailes teātra iestudējumam Zemdegas ir suģestējošas vizuālās aprises, ko radījušas jaunākās paaudzes mākslinieces – scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, video māksliniece Paulīne Kalniņa un gaismu mākslinieks Edijs Feldmanis. Neraugoties uz to, ka izrāde notiek Dailes teātra Lielajā zālē (tagad gan norobežotā un telpiski samazinātā), uz skatuves ir radīta it kā vēl viena skatuvīte, kas nodrošina kamerzāles atmosfēru. It kā pa atslēgas caurumu (medību bises tēmēkli? Arku uz Ezeras aizdzīves "parka tuksnesīgo tukšumu"?) vērojam mūrgaliešu kaislības un ciešanas, sākot no pirmās cigaretes un nevainīgas bučas – brīnišķīgi bikli vientuļi viens otram pieķērušies Anetes Krasovskas un Toma Veļičko pusaudži Lelde un Aigars – līdz toksiskajām, bet tomēr sava veida mīlestības pilnajām īstenām pieaugušo spazmām trijstūrī – Mārtiņa Upenieka mačo brīvsolī planējošā Pētera, Katrīnas Grigas Veldzes, kura daudz neprāto par savu pašlepnumu, un Lilitas Ozoliņas Pētera "muterīti" Mariannu, kura varbūt kādam var likties patraka, toties Pēteris uz savām brīvajām krūtīm uztetovē nevienas citas, kā vien viņas vārdu!

Vides maiņa atjautīgi ir atrisināta, "atslēgas caurumā" projicējot, piemēram, Melodijas plati, kotlešu bļodu izteiktā padomju dizaina traukā vai aļņa siluetu. Baibas Litiņas kostīmi šķiet tapuši, rūpīgi izstudējot, piemēram, Asnates Smelteres atmiņu albumu par Rīgas Modes laikiem. Precīza 70. gadu modes vēstures lappuses stilizācija. Pižiki, minisvārki, garie zābaki, bītlenes. Īpaši precīzi ar savu rūtaino kļošeņu bikškostīmu izdevies saaugt Ērikas Eglijas-Grāveles skolotājai Aurorai, kuras stūrainajā nervozi mierīgajā paštaisnumā aktrise paslēpusies līdz nepazīšanai, kļūstot nedaudz par krāšņu, ar pārējo ansambli ne pārāk saskaņotu solo numuru. Bet, protams, šis groteskais kariķējums – vīra nemīlētā pusmūža sieviete aiz savām mūžīgajām burtnīcu kaudzēm – ir ļoti precīzs, skumjš un, var teikt, ezerisks. Bail domāt, kā šī sieviete raud, kad iznāk no sava korektuma cietuma.

Centrālo mīlas trijstūri veido Kristīnes Nevarauskas pārdevēja Rasma, Daiņa Gaideļa vīrs Vilis un nelegālais pielūdzējs – Imanta Strada skolas direktors Askolds. Ir bauda piedzīvot uz skatuves mijiedarbojamies vīrieša un sievietes enerģiju, tomēr mazliet Rasmas un Askolda varoņa apjomu samazina izrādes autoru jaunības dēļ svītrotā, bet Ezerai tik būtiskā padomju laika hierarhijas konteksts – ko nozīmē būt direktoram, ko – ciema pārdevējai, ko – braukt ar volgu vai moskviču, ko nozīmē, ja mamma ir agronome, un kāpēc tā galu galā ir jājūsmo un jāatdod pēdējie iekrājumi par kaut kādu sarkanu zīda lupatu, kuras nosaukumu pat grūti izrunāt – peņuārs. Kristīnes Nevarauskas Ritma, glīti sapucēta sievišķīgā blūzē un svārkos, it nemaz nešķiet tā sieviete, kas guļ žurnāla Veselība ieteiktajā flaneļa naktskreklā un mokās mazvērtības kompleksos.

Vismazāk telpas dramaturģiski diemžēl ir atstāts Arta Robežnieka veterinārārstam Voicehovskim, kurš Ezeras darbā, gluži otrādi, iespējams, ir pats dzīļainākais varonis. Izņēmums ir dialogs ar jauniņo praktikanti Milēnas Miškēvičas Džemmu briesmīgajā naktī ar uzpūtušos aitu un pārsteidzīgo dunci saimnieces rokā, kad jaunā speciāliste viļas pilnīgi visā.

Komponists Jānis Šipkēvics kopā ar dzejnieku Martu Pujātu radījis mūziku no sērijas "pilnīgi viens", jo par ko gan citu Zemdegās runā Regīna Ezera, ja ne par to, ka paspert soli uz otro iespēju, pat ja tā tev mirgo degungalā, ir ļoti grūti. Visbiežāk – neiespējami. "Es tikai skatos – nepieskaros…" 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja