Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Festivāla Rīga Jūrmala recenzija. Pārsteigumi un jautājumi festivāla finišā

Pirmajam festivālam Rīga Jūrmala pielikts skanīgs, iedvesmojošs punkts. Patiesībā daudzpunkte. Vērosim, kā festivāls attīstīsies

Tik dažādi bija festivāla Rīga Jūrmala atvestie diriģenti. Pretstatā žestos apvaldīti atturīgajam Zubinam Metam, kurš nedēļu iepriekš turpat uz Dzintaru koncertzāles skatuves bez plašiem un dinamiskiem roku vēzieniem vadīja paša nu jau pusgadsimtu rūpīgi kopto Izraēlas filharmonijas orķestri, Džanandrea Nozeda pie Londonas simfoniskā orķestra diriģenta pults aizrāva ar itāliski dedzīgo, acīmredzamo, gandrīz vai hiperaktīvo pašatdevi, savu nenogurdināmo temperamentu īpaši efektīvi liekot lietā Pētera Čaikovska Piektās simfonijas spriegi emocionālajā lasījumā.

Tas ļāva visā pilnībā izbaudīt Čaikovska romantiskās pasaules mērogu no īsta dramatisma un tam kontrastā koka pūšaminstrumentu izteiksmīgi izceltās rotaļības (1. daļā) līdz sirsnības un gaišu ilgu caurstrāvotam mieram (2. daļā Andante cantabile) un simfonijas finālā (cikla 4. daļas) visā orķestrī enerģiski virmojošajam priekam. Čaikovska partitūras krāšņā, rūpīgi individualizētā instrumentācija ir kā radīta Londonas simfoniskā orķestra izcilajai koka pūšaminstrumentu grupai, kuras elegantā saspēle ir apbrīnas vērta, tāpat kā plaši un silti, un melanholiski plūstošais mežraga solo.

 

Virtuozitāte nav pašmērķis

Tas bija pat negaidīti, cik ļoti itāļu diriģentam un britu orķestrim izdevās krievu mūzika, kuras pārsvars valdīja abu vieskoncertu repertuārā. 30. augusta vakarā tā piepildīja visu programmu. Nikolaja Rimska-Korsakova spilgti tēlainajā simfoniskajā svītā no operas Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju diriģents un orķestris vispirms uzbūra teiksmaini skaistu un noslēpumainu dabas ainavu, kas ļāva dabu skatīt ar operas titulvarones, purvu un mežu jaunavas Fevronijas, acīm – kā svētnīcu, pēc tam pārliecinoši veda dzīvespriecīgi tautiskā līgavas kāzu gājienā, ko pārtrauca vētraini dramatiskās un liktenīgās kaujas spilgti kinematogrāfiskais tvērums skaņās un garīgumā starojošais fināls (atgādināšu, ka Rimska-Korsakova operas varoņu atkalsatikšanās notiek jau citā pasaulē).

Savukārt ārkārtīgi virtuozo Sergeja Prokofjeva Otro klavierkoncertu solists, jaunās paaudzes korejiešu pianists Sondžins Čo, kopā ar Džanandreas Nozedas vadīto orķestri cēla spēcīga un dziļa, asiem kontrastiem piepildīta simfoniskā vēstījuma līmenī, kas bez vārdiem daudz pateica par neziņas un priekšnojautu pilno skaņdarba tapšanas laikmetu (1917. gada revolūcija un pilsoņu karš Krievijā). Sondžina Čo virtuozitāte ir tiešām pārsteidzoša, taču tā nav pašmērķis. Turklāt pianista arsenālā ir arī izsmalcinātas nianses un brīnišķīgs tonis.

Pateicoties solista, diriģenta un orķestra absolūtajai pašatdevei, saskanīgajai mūzikas izjūtai un mērķtiecībai, konkrētajā programmā Prokofjeva mūzikas lasījums izrādījās pat grodāks un tēlaini pilnasinīgāks par sekojošo Dmitrija Šostakoviča Sestās simfonijas interpretāciju. No Maksa Bruha Vijoļkoncerta solista Vadima Repina 31. augustā gan gaidīju sulīgāku emocionālo piesātinājumu. Viņa sniegums bija korekts, akurāts un nenoliedzami ļoti virtuozs, taču Bruha romantisma eksaltētajam vērienam ar to nepietiek. To pienācīgi izdodas atvērt, aizrautīgi metoties iekšā šajā mūzikā un nebaidoties pārspīlēt. Taču teiktais nemaina faktu, ka Vadims Repins ir ļoti dziļš, jūtīgs, gudrs un patiess mākslinieks. Par to Latvijas publika pārliecinājās 2017. gada vasarā, kad viņš kopā ar Tatarstānas Republikas Valsts simfonisko orķestri un diriģentu Aleksandru Slatkovski festivāla Artissimo atklāšanā atskaņoja Sergeja Prokofjeva Otro vijoļkoncertu.

 

Ārpus visa materiālā

Laikam šādi varētu raksturot visu festivāla Rīga Jūrmala pienesumu, jo sagaidījām jau Latvijā iemīļotu solistu, diriģentu un orķestru atgriešanos un pirmoreiz tikāmies ar māksliniekiem no pasaulē strauji atzīto jauno talantu vidus. Jaunā ķīniešu dziedātāja Jina Fana man bija šīsvasaras festivāla lielais pārsteigums – māksliniece, kura, muzicējot kopā ar pianistu Kenu Nodu, savaldzināja gan ar dabas doto vieglo, dzidro un brīvi skanīgo soprānu, gan īpašo poētisko smalkumu, kas staroja no visa, kam vien pieskārās viņas sirds un balss.

Vispirms apliecinājusi vokālo tehniku un stila izjūtu Georga Frīdriha Hendeļa barokā, Volfganga Amadeja Mocarta klasicismā un Franča Šūberta līdzsvarotajā romantismā, Jina Fana burtiski uzplauka populārāko Žorža Bizē dziesmu (Aprīļa dziesma un Dievgosniņa) dzīvajā tēlainībā un Sergeja Rahmaņinova 38. opusa romanču pasaulē, kas gan vokāli, gan psiholoģiski ir ciets rieksts. Izcilu dziedātāju pasaulē netrūkst, taču tik apgarotas un dabiskas mākslinieciskās personības ir retums dimanta vērtībā.

Franču pianistu Likā Debargu vispirms iepazinām Hermaņa Brauna fonda rīkotajā solokoncertā Lielajā ģildē gadu pēc tam, kad 2015. gada jūnijā viņa dziļi personiskais mūzikas redzējums un vizuāli "nepareizā" spēles tehnika sacēla īstu vētru 15. Starptautiskajā Pētera Čaikovska konkursā Maskavā. Spilgtais un neparastais pianists neiederējās ierastajos konkursu standartos, tāpēc tika "noairēts" ceturtajā vietā, taču visās konkursa disciplīnās (vijole, čells, klavieres, vokālā māksla) bija vienīgais, kurš saņēma Maskavas mūzikas kritiķu balvu un izpelnījās publikas stāvovācijas, kas nerimās stundas ceturksni. Savukārt žūrijas viedokļu kaujas vēl ilgi atbalsojās starptautiskajā publiskajā telpā. Likā Debargs Latvijā jau ir atgriezies vairākkārt.

Atsaucoties vijolnieka Gidona Krēmera ielūgumam, viņš pašreiz – līdz ar mūsu pianistu Georgiju Osokinu – ir orķestra Kremerata Baltica rezidējošais solists. Festivāls Rīga Jūrmala piedāvāja Likā Debarga solokoncertu Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, tikai nedēļu pirms tur norisināsies ikgadējais Kremerata Baltica festivāls. Jau savā pirmajā vieskoncertā Latvijā toreiz, 2016. gadā, līdzīgi kā tikko 1. septembrī koncertā Dzintaros, Likā Debargs spēlēja itāļu vecklasiķa Domeniko Skarlati kompaktās, faktūrā filigrānās sonātes un savu īpaši iemīļoto Nikolaju Metneru, šoreiz izvēloties Piekto sonāti un programmu vainagojot ar Ferenca Lista vērienīgo lielopusu Pēc Dantes lasījuma ar žanra apzīmējumu Fantasia quasi Sonata.

Likā Debargam mūzika un skaņa ir vieta, kurā dzīvot un pa īstam just. Tāpēc ikviens skaņdarbs neatkarīgi no stila un žanra viņa priekšnesumā iegūst dziļi personisku lasījumu. Tāpēc tas ir tik ļoti uzrunājošs, neatvairāmi suģestējošs. Domeniko Skarlati sonātes viņš atslēdza ar izsmalcinātu "klavesīna" piesitienu, polifonisko vijumu caurredzamību un vienlaikus emocionālu tiešumu. Pianists mums parādīja Nikolaja Metnera atšķirīgo XX gadsimta romantismu un Lista "gandrīz sonātē" Pēc Dantes lasījuma caur virtuozi apžilbinošo elles šķīstītavu pārliecinoši aizveda uz paradīzi jau ārpus visa materiālā.

Edvarda Grīga miniatūra piedevās izskanēja kā skaista, sapņaina dzeja, savukārt Ferenca Lista Mefisto valsis aizrāva ar fantāzijas tēlu spilgtumu. Mākslinieks joprojām ir uzticīgs savam radošajam moto: atrast skaņās patiesību un spēlējot nemelot sev, pats galvenais ir nepārtraukt brīnīties par skaņdarba skaistumu. Tikai daži pianisti zina, kā savienot perfektu tehniku ar dvēseli un īsto skaņu. Likā Debargs ir viens no šiem dažiem. Viņa uzstāšanās bija lielisks festivāla noslēgums.

 

Nākotnes jautājumi

Raudzīsim, kā festivāls attīstīsies. Piemēram, vai tas savā programmā – solo vai sadarbībā ar izcilajiem orķestriem – iekļaus arī dzimtenē reti sastopamās klasiskās mūzikas megazvaigznes, piemēram, Elīnu Garanču un Andri Nelsonu, kuru ar Leipcigas Gewandhaus orķestri pērn bija pa spēkam atvest vien ar Latvijas simtgades finansējumu? Un vai festivāls vēlēsies izcelt arī spožākos jaunos talantus no Latvijas, piemēram, šovasar Verbjē festivāla konkursā triumfējušo 24 gadus veco pianistu Daumantu Liepiņu, kurš, starp citu, ir šīsvasaras festivālā Rīga Jūrmala prezentētā kanādiešu pianista Jana Ļisecka vienaudzis?

Ņemot vērā, ka publikas un kultūras notikumu atbalstītāju mums ir tik, cik ir, un šurp vēl negāžas kultūrtūristu pūļi, sīvā konkurence par katru klausītāju tikai palielināsies. Redzēsim, kas turpmāk notiks ar pārējiem mūsu vietējo producentu un kolektīvu rīkotajiem ikgadējiem festivāliem, kuriem jāiztiek ar ļoti ierobežotiem finanšu līdzekļiem. Bažīgu jau šovasar darīja Valsts akadēmiskā kora Latvija Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla un Hermaņa Brauna fonda festivāla Artissimo manāmi sarukušais, nepieredzēti kompaktais apjoms. Šķiet, pagājis brīnišķīgais laiks, kad simfonisko orķestru skanējumu Dzintaru koncertzālē vēl baudījām dzīvu, skaņas pastiprinājuma neskartu. Un kā simfoniskās mūzikas klausīšanos ietekmēs plānotā Dzintaru koncertzāles pārbūve un paplašināšana? Piemērotas koncertzāles akūto trūkumu Rīgā pat neiztirzāšu. Tikai paslavēšu Rīga Jūrmala rīkotājus par to, ka simfoniskajos koncertos nebija lielo ekrānu pēdējos gados teju vai obligātajai mākslinieku tuvplānu atrādīšanai.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja