Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Grāmatas Paradīzes putni recenzija. Iesākumā bija vista

Tēlu blīvums Māras Zālītes jaunākajā darbā Paradīzes putni ne mirkli neatgādina mākslīgu konstrukciju

Bērnības atmiņu grāmatu tradīcija ir starp tām tendencēm latviešu literatūrā, kas šķiet mūžīgas. Aizsākoties ar klasiskajām mazā Jaunsudrabiņu Janča un Akurateru Janča, mazās Rozenbergu Elzas un citām jau teju gadsimtu goda vietā liktām autobiogrāfijām, bērnības stāsti atkal un atkal atplaukst laikposmos, kad nācijai licies svarīgi uztaustīt savas identitātes sākumpunktus.

 

Laikmeta soģi

Pēdējos divdesmit gados latviešu rakstnieku bērnības atmiņas iemanto būtiski jaunu intonāciju, kas tiecas izraut jēdzienu "bērnība" no romantiskā oreola, "saules baltu bērnu dienu" koncepcijā ievijot skarbi reālistiskas notis, kas vedina lasītāju apdomāt, cik šokējoši nepastarpinātu redzējumu bērna perspektīva atklāj tiklab uz "lielo", valsts un tautas, kā "mazo", individuālo vēsturi. Šo redzējumu spoži manifestē gan Vizmas Belševicas Billes triloģija, gan Māras Zālītes romāns Pieci pirksti, kurš klajā nāca 2013. gadā un kuram nule izdots turpinājums Paradīzes putni.

Izmantojot to pašu paņēmienu, proti, distancējot savu varoni no sevis ar cita personvārda palīdzību un uzsverot, ka teksts uztverams galvenokārt kā autobiogrāfisks, bet ne simtprocentīgi, abas rakstnieces panākušas ģeniālu līdzsvaru starp teksta biogrāfiski precīzo un radoši brīvo aspektu: Bille un Laura ir īstas, dzīvīgas meitenes ar fantastisku ideju pilnu galvu, taču vienlaikus arī mazi, nesaudzīgi sava laikmeta soģi (un ne viena, ne otra šo savu misiju neapzinās).

Paradīzes putni aizsāk stāstu ar nelielu pārbīdi laikā no brīža, kad beidzas Pieci pirksti, – šeit Laura, būdama jau agrīnajos pusaudzes gados, izbauda padomju skolas falšā ideālisma vingrinājumus un realitātes indīgos pieskārienus. Līdzīgi kā atmodu pārdzīvojusī Latvija, Sibīrijā dzimušais "krievēns" vairs negrimst tīrā jūsmā par ideālo, izsapņoto dzimteni – pirmās grāmatas poētisko lidojumu neizbēgami aizēnojusi prozaisku ikdienas darbu virkne. Lauras skatījums kļuvis bagātīgāks, plašāks un juceklīgāks – tajā ir vieta gan platoniskai mīlai pret "bālo, vājiņo puisīti" žurnāla fotogrāfijā, vārdā Pavļiks Morozovs, gan bezgalīgām ilgām "kaut mamma vairāk būtu mājās un tētis beigtu dzert", gan alkām izpētīt pasauli ap sevi visos sīkumos – reālo, nevis izsapņoto.

 

Mītiskā cilpa

Grāmatas nosaukums, kā allaž Māras Zālītes darbos, satur būtisku simbolisku tēlu, sava veida mītisko kodu: tas ļauj atslēgt visu stāstījumu, ko citkārt varētu uzlūkot vienkārši kā citu aiz cita savirknētus te dramatiskus, te humoristiskus vēstījumus par padomju laika bērnu ikdienu. Paradīzes putni šķietami attiecas tikai uz vienu nodaļu, kurā Laura sastop brīvdomīgo (garmataino!) mākslinieku Ugu un tiek pie krāsojamās grāmatas ar krāšņu eksotisku putnu attēliem un zīmuļiem, kas atceļojuši no pašas Parīzes, kura meitenes apziņā kļuvusi par komplicētu brīvās pasaules metaforu. Taču uzmanīgāks lasītājs pamanīs, ka tekstu caurvij plašāka tēlu sistēma, kas putna veidolu ļauj uzlūkot gluži citā aspektā.

Pārņemta ar domu izzināt esības pirmsākumus, Laura uzplijas pieaugušajiem ar anekdotisko jautājumu: "Kas bija pirmais – vista vai ola?" Citā ainā meitene uzmanīgi vēro vistiņu, pūloties notvert dēšanas mirkli. Ciemā atvērta putnu fabrika, kurā piepalīdzot Laura un viņas vienaudži piedzīvo kapeņu stāstiņu cienīgas epizodes, kas iecērt krietnu robu meitenes idilliskajos priekšstatos par pasaules labdabīgumu. Un pat meiteņu dalīšanās slepenās atklāsmēs par vīrieša ķermeņa anatomisko uzbūvi – tas viss veido kopīgu jēdzienu loku "putns–ola–pirmsākums–dzīvība– radīšana", kas kā Urobors ieslēdzis tekstu gredzenā, turklāt autore šo mītisko cilpu stāstam apmetusi tik meistarīgi, ka tēlu blīvums ne mirkli nesāk atgādināt mākslīgu konstrukciju.

Daļēji šī koncepcija ir parodiska: vista kā gaļas un olu avots kļūst par "paradīzes putnu" padomju cilvēkam, bet īstie paradīzes putni sastopami vairs tikai uz papīra – tātad gleznā, tekstā, mākslā, miesu pretstatot garam. Taču putna/olas simbolika ir dziļāka: ar šo tēlu starpniecību Laura pietuvojas dzīvības un nāves noslēpumiem, mācās atvadīties no aizejošā un sagaidīt jaunatnākošo, izprast, jautāt un pieņemt, ka uz dažiem jautājumiem atbildes nav.

Vienlaikus Paradīzes putni noklāj lasītāja priekšā smalki izstrādātu reālistisku ainu, kuras vēsturiskais absurds brīžiem kļūst pat aizkustinošs. Piemēram, epizodē, kurā ciema iedzīvotāji, naktīs kopīgi «apgūstot» fabrikas labumus, telpas izgaismo ar svecītēm, jo arī elektrības piegāde ir lietderīgi pārtraukta, – tā radot savdabīgu Ziemassvētku parodiju. Daudzviet stāstījums kļūst psiholoģiski skarbs, detalizēti atklājot gan Lauras vecāku attiecību drāmu, gan citu līdzās mītošo cilvēku likteņus, kurus kā ledains Sibīrijas vējš līdz kauliem izpūtusi padomju realitāte un kuri meklē glābiņu kur nu kurais – pudelē, tortē, olu kastē, anekdotē, dzejolī, smīnā. Visam pa vidu aug Laura un ne tikai viņa – aug Rita, Stasis, Kārlis, citi. Par ko izaugs un kā – ļoti gribas cerēt, ka atbildi uz šo jautājumu sniegs vēl kāds stāsta turpinājums.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja