Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +20 °C
Skaidrs
Otrdiena, 7. aprīlis
Helmuts, Zina, Zinaīda

Izrādes Kāršu spēle recenzija. Divi pie kāršu galda

Dailes teātra jauniestudējuma Kāršu spēle galvenais ieguvums ir iespēja tuvplānā baudīt Lidijas Pupures un Jura Bartkeviča aktierspēli

Donaldu Lī Koburnu dēvē par vienas lugas rakstnieku, jo tikai Džina spēle, kas pie mums nosaukta nepārprotamāk – par Kāršu spēli –, ir guvusi panākumus, tiesa, pirms 40 gadiem, saņemot Pulicera prēmiju. Iemesls, kāpēc šādas lugas tiek iekļautas repertuārā, nav tālu jāmeklē – te ir iespēja nodarbināt lielās lomās divus vecākās paaudzes aktierus, ne velti Lidija Pupure un Juris Bartkevičs televīzijas sižetā priecājās, ka ir ko spēlēt.

Taču, no mūsdienu skatpunkta raugoties, neko īpaši jaunu luga neatklāj – tas, ka veco ļaužu namā ievietotie sirmgalvji jūtas pamesti un ir viegli ievainojami, nav pārsteigums. Tāpēc tas, vai skatītāju izrāde aizrauj, lielā mērā atkarīgs no aktierdarbiem.

 

Režisores vingrinājumi

Manuprāt, ar Kāršu spēli ir noticis kaut kas diezgan loģisks – jaunā režisore Laura Upeniece, kurai pēc Nacionālajā teātrī izrādītā diplomdarba Pēc kāzām sadzīs šis ir pirmais lielais solis profesionālajā teātrī, pašlaik vēl tikai vingrinās režijā, un jauniestudējumam trūkst jebkādu individuāla rokraksta pazīmju. Respektīvi, reizēm mēs par meistariem sakām, ka režisors nomiris aktieros, šajā gadījumā režisore vēl nav piedzimusi – tādā nozīmē, ka spētu atklāt skatītājam kaut ko savu, kas būtu vairāk nekā dramaturga teksts un sižets labu aktieru korektā izpildījumā. Pieļauju, ka no sadarbības lielākais ieguvums ir tieši Laurai Upeniecei, kura no pieredzes bagātajiem aktieriem varētu daudz ko iemācīties.

Inscenējuma ziņā režisore nav tikusi nez cik tālāk par darbošanos vai nu ar kaudzēs sakrautiem, vai izklaidus izvietotiem atpūtas krēsliem, kuri, lai arī izskatās ažūri, tomēr ir gana smagi, jo no metāla (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Gerda Šadurska). Šādi iezīmēta tāda kā veranda, kura atrodas nomaļus no mītnes galvenajām telpām un kurā no nicinātā pūļa slēpjas Jura Bartkeviča Vellers. Tur tad arī iemaldās Lidijas Pupures Fonsija, un izrāde var sākties. Īpaša nozīme izrādē piešķirta mazam tā dēvētā naudas koka stādiņam, kam, iespējams, atvēlēta Vellera un Fonsijas attiecību simbola nozīme.

Diezgan lielu daļu sākumā aizņem ekspozīcija, proti, konkrētās vietas apraksts, kam cauri jau no pirmā brīža jūtams Vellera protests – viņam liekas, ka visi pārējie iemītnieki ir truli, ar ikdienas bezjēdzību samierinājušies cilvēciņi, kuriem atlicis tikai nomirt. Velleram pašam gribas šai sajūtai pretoties, un viņš cer atrast sabiedroto Fonsijā, ievelkot viņu savā iemīļotajā nodarbē – džina spēlē.

 

Nesit man!

Koburna luga izliek režisoram lamatas, jo, kā esam piedzīvojuši ne vienā vien izrādē, kurā ir kāršu spēles ainas, tās var kļūt garlaicīgas, ja paliek tikai spēles imitācijas līmenī, – galu galā skatītājs taču neredz, kas notiek, un tic aktieriem uz vārda. Dailes teātra iestudējumā kopumā no šīs bīstamības ir izdevies izvairīties, kā svarīgākie izcelti attiecību asni, kas spēles laikā veidojas starp vīrieti un sievieti. Šīs tikšanās ir kas vairāk par spēles seansiem, par to liecina tas, ka Fonsija katru reizi ir citā tērpā. Viņai liekas interesants šis inteliģentais kungs un patīkams laiks, ko pavada ar viņu kopā. Tikai – un te parādās dramaturga dotā iespēja traģikomiskai spēlei – nelaime tā, ka Fonsija vienmēr kārtīs uzvar.

Koburna lugas raksturi ir sarežģīti, viņi melo citiem un sev, viens otru atmasko, pievelkas un atgrūžas. Velleram labi padodas Fonsijas atmaskošana, taču, atklājot to, ko sieviete grib slēpt, viņš samazina savas izredzes Fonsijas personā iegūt sev draugu. Tomēr, sajuzdams īgnumu par "cūceni", kas Fonsijai ļauj nemitīgi triumfējoši izsaukties "Džins!", viņš sajūt vēlmi ievainot.

Te iznirst nākamais autora izliktais zemūdens akmens, uz kura vismaz pirmizrādes vakarā aktieri uzskrēja pilnā gaitā, – satraukts par to, ka zaudē, Vellers kļūst agresīvs un nepatīkams. Viņa dusmu uzplūdi kļūst arvien eksplozīvāki, un pienāk brīdis, kad Jura Bartkeviča spēle bīstami tuvojas klīniskas diagnozes simptomu attēlojumam – vismaz man, skatoties, kā Vellers ar spieķi no visa spēka sit pa galdu un Fonsija, aizsargājoties izstiepusi pret viņu rokas, kliedz: "Nesit man, nesit man!", radās vēlēšanās iziet no Kamerzāles. Bet, ja šādi tiek zaudēts balanss un vecais kungs padarīts par faktiski bīstamu slimnieku, kuru pareizāk būtu hospitalizēt, sašķobās arī tālākās notikumu gaitas loģika, kurā notiek abu varoņu cīņa, reizē ar kārtīm aizstāvot arī sava nodzīvotā mūža vērtības.

Gribas novēlēt Laurai Upeniecei mazliet vairāk drosmes, iezīmējot skaidrāku pozīciju pret dramaturga atainotajiem notikumiem. Lai būtu iemesls iet uz teātri ne tikai aktieru, bet arī režisores dēļ.

 

Kāršu spēle

Dailes teātra Kamerzālē 22.XI, 6.XII plkst. 19, 5.I plkst. 18, 11.I plkst. 19, 26.I plkst. 18

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja