Izrādes Makbets recenzija. Mazā melnā vakarkleita un citas slepkavības

Slima suņa murgi, kam nav nekāda sakara ar Šekspīru, jo Karalis (lasi režisors) ir pliks...

ja kas , jautra recenzija. pilnīgi gribas noskatīties.

Izrāde, ko noteikti jāredz. Režisors, aktieri un pārējā komanda strādā tiešām pārsteidzoši labi. Viens no "citādajiem" teātra piedzīvojumiem Valmierā. Lai sokas!

Biju,redzēju.aktieri deg uz skatuves.bravo. Tikai skatītāju pamaz,vēl jāaug.cerams,ka valmierieši tā turpinās.

Cik man vēl atlicis, nezinu, bet postmodernā vietā vēl nāvīgi gribētos moderno. Ja man būtu iespēja detalizēti izrādīt Makbetu, kļūtu nevien režisors un kompozitors, bet noteikti arī lugas autors. "Valmieras teātra Makbets 2013 ir galvas tiesu pārāks un spēcīgāks mākslinieciskais izteikums par lietuviešu ģēnija Eimunta Nekrošus Makbeta versiju, kurā arī sižetu ne valna nevarēja saprast, ja kas." Šito gan vajadzēja teikt ar apdomu. Reiz kā tāda paklīdene mani sagūstīja teiksma, kurā viena profesore grasījās pievažot sevi pie staba, bet NN tika izraudzīts kā sviestmaižu nešļavnieks. Tagadiņ būtu nepieciešama atsprākleniska darbība, bet tas jau, lai arī saka, ka nekad nevajagot teikt nekad, manuprāt, nemūžam nenotiks. Kā jau pie 9. maija, kas savā ziņā ir svētku diena, gaidāms mainīgs mākoņu daudzums, iespējams, ka rūgs ( ar g ) pērkons un zibeņi šķilsies, lietus nelīs. Ārkārtīgi patika lēdijas Makbetas zumēšana: mēs esam vareni,mēs esam stipri. Prieks, ka, pat gadījumā kad makbešiem nav savu bērnu, NN ir priecājies kā bērns. Pat, ja nabadzība izstieps pēc manis visnetīrāko roku, viennozīmīgi braukšu uz Valmieru pēc gegiem ( mēlīšu salāti jau vairs nav tādi kā vecos laikos ), kā arī apskatīt šo brīnumdarbu. Vēlos arī novērtēt meitenes vīriešu ādā, jo DT- Auškāpiņa režijā jau atkal sola ( ak, vai! ) tēvaiņus brunčos. Esmu reiz godīgs, atzīstos slepeni sev un ( paziņojuma veidā ) savu biedru priekšā, ka pēdējā piecgadē šo sižetu esmu baudījis vien operā, bet tagad sadistiski- mazohistiskā rituālā iekļaušu attiecīgo traģēdiju/ jemšu cauri. Bet, lai neviens mani nemēģina cūkot, ka Vizmas Belševicas atdzejojums ir tāls no oriģināla, ka mākslinieka Aleksandra Stankeviča bildes ir bezgaumīgas vai banālas (Liesma. 1981. ), vai vēl ko aizskarošu sacīt. P. S. Lai gan NN recenzija man patika pilnīgi un galīgi no visiem skata punktiem, tomēr jāatzīst, ka līdz zinātniskajam referātam tā nevelk. Nav un cauri.