Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Romeo un Džuljeta recenzija. Romāns klusē, Džuljeta klusē

Lempīga un sāpīga ir ienākšana pieaugušo pasaulē. Dāvida Džovanzanas Romeo un Džuljeta Leļļu teātrī ir skarbs un vizuāli skaists stāsts. Par spīti Zilā vaļa klātbūtnei, izrādē netrūkst arī komikas. Izrādās, tas ir iespējams

Šosezon Latvijas teātra iestudējumus esmu redzējusi visai fragmentāri, tāpēc būtu jāatturas no salīdzinājuma vai kāda izcelšanas. Un tomēr – Latvijā jau labi pazīstamā viesrežisora Dāvida Džovanzanas (Simbelīns, Latvia for Sale, Ričards III. Aklā zarna) iestudējums Romeo un Džuljeta pēc Šekspīra lugas motīviem (precīzāk būtu teikt – impulsiem) ir izņēmums. Nekādā ziņā nebūdama mērķauditorija, ar pārliecību varu teikt, ka izrādi šosezon pieskaitu pie saviem spilgtākajiem teātra iespaidiem. Džovanzana piedāvā gan dziļu trāpījumu tēmā, gan oriģinālu skatuves valodu un Latvijas teātrim neierasti tiešu un neizskaistinātu intonāciju.

Izrāde rekomendēta auditorijai no 16 gadiem, bet vissmagāk izrādi varētu būt skatīties pusaudžu vecākiem. Pavēroju pieaugušo sejas – viņi izskatījās satriekti par visiem sev tik ļoti pazīstamajiem strupceļiem. Dialogs ar savu bērnu neizdodas ne inteliģenti smalkjūtīgajai mammai gudri asprātīgajā Lienītes Osipovas tēlojumā, ne Baibas Vanagas dzīves dauzītajai, pārgurušajai pārmetējai, klusētājai un vīndzērājmammai. Abas svaidās nevienādā cīņā starp sava bērna reakcijām – "Runā ar mani" un "Liec mani mierā!".

Ja man būtu bērni pusaudži, pēc izrādes gribētos viņus sasegt ar mīkstu segu un uzvārīt kakao. Netirdot, nepamācot un neuztraucoties. Laikam naivi. Visticamāk, durvis nemaz neatvērtos, varētu ar visu savu kakao iet bekot. Un, protams, paliek arī jautājums, kurš uzvārīs kakao vecākiem. Vai viņi bezgalīgi var būt stiprākie, gudrākie, pacietīgākie, pretimnākošākie? Izrādes lielākā vērtība ir spēja nebūt neviena pusē. Savas empātijas spējas skatītājam ir taisnīgi jāsadala tieši uz pusēm.

 

Trauslais ledus

Izrāžu, ko skatīties tiem, kuri vairs nav ne Trīs sivēntiņu, ne Pelnrušķītes, ne daudz avangardiskākās un nešpetnākās Kakas un pavasara publika, nosacīti vecumā no divpadsmit līdz septiņpadsmit, Latvijas teātrī vienmēr ir trūcis. Tāda tradīcija. Ar bērnu izrādēm veicas pavisam labi, ir gan pasaules izzināšana, gan mīļums, gan dzīvesprieks, ne gluži tā – ar izrādēm pusaudžiem. Vai jums nešķiet, ka latviešu valodā jau pats vārds skan diezgan nelāgi? Pus-audži. Nu tādi – ne šis, ne tas, tādi, ar kuriem īsti nezina, ko iesākt un kā sarunāties.

Par spīti mulsumam, kā runāt ar pusaudzi nepamācot, bet arī nepielienot, laiku pa laikam ir tapuši ļoti veiksmīgi paraugi. Īpaši jāizceļ Jura Rijnieka ieguldījums, sākot no Jaunā Rīgas teātra studijas diplomdarba izrādes Pavasara atmoda 1994. gadā, kurā augoša cilvēka novilktas ādas stāvoklis tika atainots smeldzīgi poētiski. Starp citu, brīžiem, skatoties Dāvida Džovanzanas izrādi, rodas ķecerīga doma un jautājums – varbūt Franka Vēdekinda vientulības, seksualitātes un poēzijas pilnais iniciācijas stāsts būtu bijis pat piemērotāks nekā Šekspīra Romeo un Džuljeta, no kuras režisors atstājis tikai dažus notikumu mezgla punktus, piemēram, balli (izrādē – Helovīna ballīte skolā, kurā Romeo un Džuljeta – Romāns un Džuljeta – pirmo reizi ierauga viens otru). Veiksmīgi ar pusaudžiem teātrī sarunājušies arī Ivars Lūsis (Bērniņi), Gaļina Poļiščuka (Romeo un Džuljeta), Mārtiņš Eihe (Kauja pie Knipskas), Viesturs Roziņš (Dērbijas vergi) u. c.

Nelielajā vēsturiskajā atskatā īpaši jāizceļ Ansela Kaugera luga Artis klusē, Alise klusē Laura Gundara režijā 2005. gadā, kas piedzīvoja sevišķi veiksmīgu skatuves mūžu – trīs sezonas pusaudžu auditorijai domātai izrādei ir ļoti daudz. Ansels Kaugers saņēma Lielo literatūras balvu par gada ievērojamāko devumu latviešu dramaturģijā (žēl, ka viņa balss šobrīd teātrī vairs nav dzirdama), abi aktieri Ance Priede un Miķelis Žideļūns, kurš jaunajā Džovanzanas izrādē ir Romāns, tika nominēti par spilgtāko debiju. Noteikti jāpiemin arī iestudējums Minga rēgi (2013), kas, līdzīgi kā Artis klusē, Alise klusē (Rūdolfa Minga scenārija pārlikums teātrī Laura Gundara režijā), tika spēlēts klubā Depo. Bet tas bija sen. Tagad jāskatās Romeo un Džuljeta Leļļu teātrī un, protams, arī Savādais atgadījums ar suni naktī Nacionālajā teātrī ar Kārli Krūmiņu galvenajā lomā. Viņš Romeo un Džuljetā kā režisora asistents ir bijis delikāts starpnieks starp skolu jauniešiem un izrādi. Izrādē tiek izmantoti dokumentāli teksti. Var tikai minēt, kā panākta tik augsta uzticēšanās pakāpe.

 

Ekspresionisms apātijā

Izrāde sākas ar mūzikas stundu. Mušas un lampas it kā nesīc, bet skolēnu bezcerīgi garlaikotās pozas liek to dzirdēt. Slava tam, kurš izgudrojis hūdiju! Kapuce – pusaudža labākais draugs. Ģirta Šoļa skolotājs arī jau diezgan lielā nolemtībā mēģina ieinteresēt dažādās Romeo un Džuljetas interpretācijās. Nu lai Prokofjevs pats tiek galā – neinteresē viņus tas Džuljetas mīlas motīvs! Sagurusī kompānija mazliet pamostas un sāk sevi izklaidēt ar nelielu paņirgāšanos un provokācijas bumbiņu pamētāšanu, līdz skolotājs uzdod pavisam nopietnu uzdevumu – uzrakstīt, vai viņi kāda dēļ varētu atņemt sev dzīvību.

No Šekspīra režisors ir paņēmis konfliktu un spriedzi, pielāgojot to mūsdienu sabiedrībai un realitātei. Galvenais patoss likts uz to, cik mokoši ir izveidot kontaktu – vispirms jau pašam ar sevi, ar pasauli, kur nu vēl ar draugiem un vecākiem. Dramaturģijas īsti pat nav, bet tas šoreiz nav trūkums, drīzāk skatītājs tiek izvadāts pa ļoti precīzām situāciju – sajūtu – "stacijām". Ar šādu metodi, protams, ir liels risks atdurties pret klišejām. Manuprāt, tā nenotiek.

Džovanzana veido iespaidīgu kontrastu starp pusaudžu ārējo čaulu – uzsvērto apātiju un flegmatismu – un versmaino ekspresionismu, kas plosās iekšējās pasaules pārdzīvojumos. Šeit milzīgu lomu spēlē mākslinieces Austras Hauks sadarbība ar asistentēm Vitu Radziņu (kostīmi), Līgu Zepu (scenogrāfija) un Paulīni Kalniņu (video) un muzikālā noformējuma autoriem Tomu un Otto Auniņiem. Video izrādēs bieži tiek izmantots galēji formāli, šeit tā ir mērķtiecīga tēlainība, kas poētiskā veidā palīdz atrisināt visai riskantas naturālistiskas un fizioloģiskas norises. Video palīdz gan iezīmēt reālo darbības vidi – staciju, sliedes, skolas klasi, dzīvokli, jumtu –, gan plūstoši pāraug par telefona multividi vai Romāna un Džuljetas domu un dvēseles izplatījumu. Varbūt nedaudz pietrūkst psiholoģisku nianšu un dramaturģiska kāpinājuma tieši viņu attiecībās, tomēr Miķelis Žideļūns, un jo īpaši Dana Avotiņa-Lāce Džuljetas lomā, režisora dotajos apstākļos darbojas pārliecinoši. Jautājums, vai ticēt, ka XXI gadsimtā ir iespējama tāda naiva, drīzāk tīra meitene, kurai pirmās mēnešreizes liek apjukumā nogrūt pār galvu debesīm (video tēlainības spēks), – katra paša ziņā. Jā, laiks brīžiem ir cinisks un viszinīgs. Seksualitātes mokas un eksperimenti, vardarbība, izsmiešana internetā – Džovanzana nesaudzē skatītāju ilūzijas, ka tas viņu bērnus neskar. Pusaudži "spēlē" ne tikai baiso Zilo vali, bet arī klarneti un mežragu. Netīri tas liekas tikai skolotājam.

Beigās tik tikko saredzami paraustītie pleci uz skolotāja piedāvājumu palīdzēt mainīt skolu un parunāt ar vecākiem šķiet kaut kas ļoti cerīgs. Varbūt tomēr pieaugušajiem ir jāspēj bezgalīgi būt stiprākajiem, gudrākajiem, pacietīgākajiem, pretimnākošākajiem?…

 

Romeo un Džuljeta

Leļļu teātris 18. maijā, 14. jūnijā

www.lelluteatris.lv

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja