Laika ziņas
Šodien
Migla

Izrādes Zelta zirgs recenzija. Melnbaltās mātes rotaļas

Šoreiz tiešām jāsaka paldies Latvijas valsts simtgades kultūras programmas finansējumam, kas gluži pragmatiski Dudas Paivas personā ļāvis nopirkt neatsveramu, jaunu estētisku un profesionālu pieredzi

Izrāde Zelta zirgs Leļļu teātrī ir uzmanības vērts projekts daudzu nozīmīgu iemeslu dēļ. Vispirms jau izrādes galvenā autora, brazīliešu izcelsmes nīderlandiešu režisora, horeogrāfa un leļļu mākslinieka Dudas Paivas, dēļ, kura patiesais starptautiskais mērogs un autoritāte Latvijas teātra telpā līdz galam diez vai ir novērtēts. Būdams oriģinālas leļļu jeb cilvēka izmēra gumijas porolona dzīvo skulptūru un to vadīšanas tehnikas radītājs un virtuozs meistars, Zelta zirga režisors ir gaidīts jebkurā mūsdienu leļļu mākslas festivālā un pamatoti liekams blakus maģiskajam franču priekšmetu teātra sirreālistam Filipam Žantī. Šoreiz tiešām jāsaka paldies Latvijas valsts simtgades kultūras programmas finansējumam, kas gluži pragmatiski Dudas Paivas personā ļāvis nopirkt neatsveramu jaunu estētisko un profesionālo pieredzi gan aktieriem (mākslinieks vadīja arī meistarklases topošajiem leļļu aktieriem Latvijas Kultūras akadēmijā), gan tai Latvijas teātra skatītāju daļai, kas leļļu teātri uzskata tikai par pirmsskolas vecuma bērnu brīvā laika pavadīšanas veidu.

Nesekot Raiņa burtam

Zelta zirgs ir jaunākajā laikā visbiežāk un visekstrēmāk lietotā Raiņa luga. Skaudrajai, vairākus Raiņa tēlus patiesi novatoriski interpretējošajai Viestura Meikšāna un Reiņa Suhanova Valmieras teātra versijai (2009) sekoja primitīvi holivudizētā, starptautiska kopražojuma publicitātē glīti iepakotā Reiņa Kalnaeļļa animācijas filma (2014), kā arī lietuviešu jaunā režisora Gilda Aleksas un LKA aktiermākslas studentu izrāde – spēle No zirga līdz personībai (2015) par Raiņa Zelta zirga tēmām. Atceroties arī Sergeja Zemļanska bezvārdu Induli un Āriju (2014) un Kirila Serebreņņikova vizionāros Raiņa sapņus (2015), var droši apgalvot, ka nesekošana autora burtam skaitliski pieticīgajā pēdējās desmitgades latviešu teātra rainiānā nupat jau uzskatāma par tradīciju, nevis inovāciju.

Arī Leļļu teātra Zelta zirga komanda – kopā ar Dudu Paivu arī dramaturgs Matīss Gricmanis, komponists Rihards Zaļupe, scenogrāfs Andris Eglītis, kostīmu māksliniece Vita Radziņa, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, aktieri Druvis Anusāns, Baiba Vanaga, Lienīte Osipova, Anrijs Sirmais un Aleksandrs Jonovs – savam darbam devusi žanra apzīmējumu "variācijas par Raiņa tēmām". Saglabājot oriģinālo nosaukumu, gan neizbēgami jārēķinās, ka skatītājs no Raiņa konkrētās lugas konteksta nebūs brīvs. Izrādes jaunradītā dramaturģiskā struktūra ir visai irdena. Dudas Paivas un Matīsa Gricmaņa skatuves stāstā, no klasiska vēstījuma pozīcijām raugoties, pilnīgi skaidra ir tikai viena tēma – skatītājs 70 minūšu garumā ir liecinieks šaha spēlei starp melnajiem un baltajiem, ko ik pa brīdim pārtrauc Anrija Sirmā spēlētā Komentētāja uzruna publikai. Viss pārējais – kurš kuru un kāpēc ik pa brīdim novāc no laukuma un kāds tam visam sakars ar aizmigušu princesi ledus kalnā – tipiska postdramatiskā teātra garā ir atvēlēts katra atsevišķā skatītāja individuālajai iztēlei. Ieguvēji ir tie, kuriem galvā kaut vai elementāras Raiņa lugas sižeta aprises tomēr ir, jo tad izrādes tēlainība piedāvā ļoti ierosinošu veidu, kā paskatīties uz šķietami zināmo. Ja priekšzināšanu nav, pieļauju, ka Leļļu teātra Zelta zirgs var kļūt arī par totāli nesaprotamu jeb, tautas valodā runājot, murgainu skatīšanās pieredzi.

Precīzs trāpījums

Duda Paiva savas pasaules radīšanai izmanto divus konsekventus paņēmienus.

Pirmkārt, apzinātu Raiņa radītās sakrālās pasaules profanizāciju. Treju krāsu zirgi ir pārvērtušies par mazuļu skrejriteni, uz kura, līkumā saliecies, minas Druvja Anusāna žokejs Antiņš ar sudraba vai zelta aizsargcepuri galvā. Stikla kalna aukstuma uzturētāji ir vairāki balti ventilatori. Cīņa starp baltajiem un melnajiem izrādes pasaulē ir vienlaikus nežēlīga un smieklīga – ķermeņi tiek rauti, durti, plēsti, kārti, sasieti mezglā, lidināti pa gaisu, un šos procesus pavada Holivudas vampīrfilmām tipiski žļerkstoši krakšķošā skaņu partitūra. Izrādes fināls, Antiņam griežoties dejā ar Princesi, Edītes Piafas hrestomātiskās La Vie En Rose pavadījumā, atgādina romantiska mūzikla saldās beigas. Un tā joprojām.

Otrkārt, gan izrādes filozofijas, gan tehnoloģijas pamatā ir doma, ka melnais un baltais ir viens. Tie paši rada un nemitīgi nomaina viens otru. Un tas ir tik precīzs trāpījums Raiņa pasaulē, ka burtiski sajūsmina un liek piedot izrādei daudzās aptuvenības. Brīžos, kad Raiņa teksts savienojas ar Dudas Paivas radītajām maģiskajām būtnēm, notiek kaut kas tāds, ko Raiņa lugu iestudējumu pieredzē (vismaz atjaunotās Latvijas teātra vēsturē noteikti) gadījies piedzīvot ārkārtīgi reti. Raiņa teksta poētiskie, dažbrīd šķietami teorētiskie simboli tiešām atdzīvojas, kustas, elpo, transformējas, tie vienlaikus ir un nav reāli. Antiņa tēvs mirstot sadalās un viena no pusēm kļūst par Balto tēvu, kuru savukārt vada pats Antiņš; Melnais princis vispirms aizdod pamirušajai Princesei savas rokas un kājas, līdz visbeidzot izlobās no tās pilnībā un iznīcina to, savukārt pašu Melno princi burtiski apēd vizuāli fascinējošs radījums – Melnās mātes un Baltā tēva milzu homunkuls. Un tādu tēlu izrādē ir daudz.

Šausminošs un aizkustinošs

Aktieriem šī izrāde noteikti ir nepārvērtējama pieredze. Nepretendējot uz specifiski profesionālu leļļu vadīšanas meistarības vērtējumu, šķiet, ka tehniski visi tiek galā ļoti labi, ar pusi ķermeņa ielienot milzu lelles ādā, vienlaikus paliekot pašam un balsi pat dažkārt aizdodot vēl kādam citam. Visintriģējošāko tēlu izdevies radīt Aleksandram Jonovam. Viņa Melnais princis gandrīz nerunā, bet ir neapšaubāms līderis tumsas spēku nometnē. Piemēram, eleganti ironiska ir epizode, kad baltie spēlētāji pēkšņi atklāj, ka braši nodziedāts Nevis slinkojot un pūstot zemākā ranga melnos biedē un vienu bandinieku pat noved līdz pašnāvībai, bet jau pēc brīža Jonova Melnais princis brutāli ietriec dūri dziedātājai sejā un izrauj mēli. Arī izrādes kulminācija – Princeses pazemošanas (vai varbūt nogalināšanas?) skats kalna virsotnē, kurā aktieris vienlaikus ir pats – Melnais princis un lelle – Princese, – ir šausminošs un aizkustinošs vienlaikus, apliecinot, ka Stikla kalns un tur notiekošais nav fiziska vieta, bet primāri garīga pieredze.

Noslēgumā neiespējama vēlēšanās. Ļoti, ļoti, ļoti gribētos, lai Duda Paiva savā unikālajā skatuves valodā izlasītu kādu Raiņa lugu pilnībā, tā teikt, tā, kā rakstīts. Piemēram, Spēlēju, dancoju ar tās zemesvēzīti, miroņsvecīti un Trejgalvi.

Zelta zirgs

Režisors Duda Paiva. 11. janvārī plkst. 19

Latvijas leļļu teātra izrāde pieaugušajiem. 16+

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 156

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja