Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Pulkstenis tikšķ sirdspukstus. Izrādes Āda recenzija

Režisors Andrejs Jarovojs, kurš Ģertrūdes ielas teātrī iestudējis Ingas Gailes Ādu, to ir nopulējis līdz perfekcijai.Izrādes programmiņā rakstīts, ka dzejnieces Ingas Gailes Āda šajā novembrī piedzīvo divas pirmizrādes vienlaikus. Ģertrūdes ielas teātrī iespējams noskatīties režisora Andreja Jarovoja iestudējumu.

Apgāds Mansards izdevis «poētiskā valodā sarakstītu lugu par Ādamu un Ievu mūsdienu Rīgā». Man prieks, ka iepazinos ar abiem atšķirīgajiem darbiem. Atzīšos uzreiz: mans favorīts ir iestudējums, bet vīlušies nebūs arī tie, kas pazīšanos ar Ādu sāks «pareizajā» kārtībā - ar drukātā darba izlasīšanu. Varbūt tikai prieks būs cita rakstura.

Starp paradīzi un pilsētu

I. Gailes lugai/tekstam ir burvīga struktūra - nevis ainas, bet dziesmas, īsi dzejprozas monologi ar atsevišķiem dialogu iespraudumiem. Autore spēlējas ar Bībeles tēmām, ar popkultūras un laikmetīgās sadzīves tēliem. Dziesmas, nevis dziedājumi. Pilsēta, nevis pasaule. Āda visā tās bioloģiskajā krāšņumā - ar slāņiem, funkcijām, smaržu, nobrāzumiem -, nevis dzīve, domas vai jūtas. Runājot Vecās Derības tēliem, I. Gailes Āda sākas īsi pēc tam, kad Ādams, apguvis pasauli, kā kārtīgs grāmatvedis nosaucis visu un visus, kas jānosauc, atklāj, ka dzīve viņa paradīzes nostūrī ir vienmuļa. Kas no tā iznāk - zinām. Beidzas Āda apokaliptiski - ne tikai ar izdzīšanu no paradīzes, bet arī totālu apmaldīšanos, pazušanu un pazaudēšanos pilsētas sintētiskajos džungļos. Āda I. Gailei ir metafora cilvēka attiecībām ar vidi, kurā viņš iemests tiešā un pārnestā nozīmē. Teksts, par spīti dzejiskumam, ir ass, griezīgs. Arī intelektuāli piesātināts. To gribas analizēt, preparēt, izjaukt kā bērnībā ieinteresējušu mehānisko pulksteni un salikt atkal atpakaļ. Varbūt vienīgi ar atšķirību, ka pulksteni salikt nemācējām, bet tekstu - esam ietrenējušies.

A. Jarovoja un aktieru radītā Āda ir smalkāks mehānisms. Tam ar pinceti vai skrūvgriezi negribas uzbrukt. Gribas pasaudzēt, apmīļot, nolikt uz plaukta acu priekšā, lai priecē. Vismaz man bija tāda sajūta. Šķiet, arī nelielajai skatītāju kopai zālē, jo beigās smaidījām visi kopā, kā smaida, kad satiekas ar ko īstu un emocionāli tīru. Tā ir īpaša sajūta - personiskāka un dziļāka, nekā kolektīvi smejoties vai raudot.

Ādu spēlē ĢIT zālē, kas mākslinieces Ievas Veitas noformējumā pārtapusi intīmā iekšējā pasaulē. Spēles telpa iekārtota uz zāles grīdas, skatuves kārbu aizsedz melna širmju konstrukcija, kuras priekšā efektīgs melns paklājs (no mīkstajiem), pāris mēbeļu, dators, skaņu pults. A. Jarovojs ir rūpīgi strādājis ar I. Gailes tekstu - ar pietāti, bet arī konsekventi īsinot lieko. Paradoksālā kārtā, tekstam zaudējot konkrētību - bioloģiskas detaļas, telpu aprakstus, emociju izskaidrojumus -, teksts (izrādē) kļūst personiskāks, jo aktieri tagad to spēj piesātināt ar smalki izaustām psiholoģiskām raksturu un tipu niansēm. Caur šo konkrētību rodas sajūta, ka notiekošais ir likumsakarība, nevis atsevišķs, izolēts gadījums un attiecas uz visiem. I. Gailes poētiskā darba skaudrums izrādē tādējādi ieskanas maigs un glāsmains. Ja arī Ādā atrodams pa asarai, tad tāpēc, ka tāda ir, ir bijusi un būs dzīve, nevis tāpēc, ka šis būtu īpaši šausmīgs, no visiem aizgājušajiem un vēl tikai gaidāmajiem gadsimtiem būtiski atšķirīgs laiks.

Ar ādu un bez tās

Āda, kādu to izspēlē Anta Aizupe un Ivars Krasts, ir par mīlestību - tās rašanos, ietriekšanos dzīvē un dzīves pretsitienu. Zināmā mērā tā ir izrāde par sieviešu un vīriešu atšķirīgo skatījumu uz attiecībām, un kā tāda - arī ļoti asprātīga. Situācijas un teksti ir līdz sāpēm pazīstami, un aktieri izspēlējas uz nebēdu - sirsnīgi, godīgi, pašironiski, nelaižot garām iespēju demonstrēt vienas otras dzīvē tik traģiskas situācijas komismu mūžības priekšā. Tā ir izrāde par to, ko nozīmē dzīvot bez ādas, citiem vārdiem - bez barjeras starp tevi un pasauli -, ko nozīmē ādu uzaudzēt. Par to, ka rētas sūrst arī zem bezgaldaudziem ādas slāņiem. Par spīti brīnišķīgajām klišejām, ar kurām pārpildīta mūsu dzīve. «Kad cilvēks kaut ko ļoti vēlas, pasaule sadodas rokās, lai viņam palīdzētu,» saka I. Krasta Ādams, un zāle uzsprāgst smieklos.

A. Aizupei un I. Krastam šīs ir brīnišķīgas lomas. A. Jarovojs ar vieglu emocionālu uzsvaru maiņu ir panācis, ka skatītājam jau sākumā ir skaidrs - stāsts ir izjukušu attiecību, nenosargātas mīlestības retrospekcija. Aktieri smalki izspēlē sarežģītu emociju miksli - katrs monologs ir dialoga daļa, katra noticēšana mirkļa brīnumam slēpj sevī atziņu par tā zūdamību. Emocionālais ritms, ko viņi uzsit un spriegi notur visas izrādes laikā, aizrauj līdzi. Liela daļa teksta tiek deklamēta, izdziedāta, skandēta. Izrāde izmanto daudz atsvešinājuma tehniku - mikrofonus, spēles principa uzsvērumu, ritma maiņu. Gandarījumu raisa gan aktieru tehniskās spējas, gan īpaši - gandrīz vai izņēmuma kārtā Latvijas teātrī - režisora izpratne, ka izrādē šie elementi nav tikai triki, bet jēgas nesēji. A. Jarovojs Ādu nopulējis līdz perfekcijai. Pievienojiet mazliet dzejas brīnuma, kas ieskanas iestudējumā, un saprotams - izrāde kā tāds smalks pulkstentiņš tikšķ sirds ritmā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

FOTO: Filmas par Noru Bumbieri pirmizrāde(2)

Vakar, 19. aprīlī, kinoteātrī Splendid Palace aizvadīta Latvijas Televīzijas (LTV) veidotās dokumentālās filmas Nora pirmizrāde, informēja LTV pārstāve Krista Luīze Priedīte

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja