Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +13 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Pūtēju orķestris? Nekādu problēmu! Valmieras vasaras teātra festivāla izrāžu recenzija

Valmieras vasaras teātra festivāla mērķauditorijas amplitūda aptver gan bērnus no divu gadu vecuma, gan jauniešus un viņu vecākus. Iespēju izvēlēties bija daudz

Pirms divām nedēļām, ielūkojoties Valmieras vasara teātra festivāla četrās izrādēs, izdevās atrast līdzīgo. Savukārt, pievēršoties otrajam četriniekam, nākas secināt, ka tagad ir vērts runāt tieši par atšķirīgo. Festivāla programmas direktoram Jānim Znotiņam ir izdevies mērķtiecīgi sazarot gan formas, gan satura meklējumu rāmjus, un rezultāti ir ļoti interesanti.

Trijstūris ir kleita

Nedaudz paradoksāli ir konstatēt, ka izrādi pašiem mazākajiem skatītājiem no divu līdz piecu gadu vecumam festivāla rīkotāji bija nolēmuši rādīt vistālāk no Valmieras centra. Manā rīcībā nav pierādījumu, bet var gadīties, ka vēlme piedāvāt vienu izrādi Valmiermuižā katru gadu ir saistīta ar festivāla atbalstītāja – Valmiermuižas alus – atrašanās vietu. Šogad arī ļoti uzsvērti bija jūtams, ka publiku veidoja ģimenes ar privāto transportu: piecas minūtes pirms sākuma vēl daudz robu skatītāju rindās, bet tad atnāk bariņi pa četriem, pieciem, sešiem – viss, vietu nav.

Cēsu Mazā teātra producētā Lienas Šmukstes iestudējuma Figūras skatuves dzīve ar festivālu nebeidzas, bet tikai sākas – to būs iespēja redzēt arī iekštelpu versijā. Režisore precīzi trāpa tajā uztveres līmenī, kas piemīt mazuļiem, neveidojot garus dialogus, bet vairākas reizes atkārtojot vienus un tos pašus jēdzienus, pakāpeniski saturisko lauku paplašinot. Arta Jančevska atveidotais zēns uzvedas tieši tā kā bērni, kas pirmo reizi uzstājas publiski, – briesmīgi gribas, bet ir arī kauns, no satraukuma tā kā nāk smiekli, tā kā gribas visādi šķobīties un izrādīties. Puika ir iemācījies, kas ir trijstūris, aplis un kvadrāts, un šajās kategorijās arī domā. Sandijas Dovgānes meitenīte savukārt domā tēlu kategorijās, kurās trijstūri var uztvert kā kleitu, apli kā sauli un kvadrātu kā māju.

Rotaļājoties ar Bertas Vilipsones veidotajiem objektiem, abi aktieri nospēlē gan pakāpenisku fantāzijas atraisīšanos, gan divu mazu bērnu draudzības sākumu. Mikus Frišfelda dziesmiņām piemīt tas lipīgums, kas ļauj uzreiz dungot līdzi. Izrādes lakonisms, rēķināšanās ar vecumposma uztveres spējām un aizrautīgais optimisms ir atbruņojošs.

Ko tu domā šobrīd?

Skatāma un skaitāma mudžizrāde visai ģimenei – tāds ir iestudējuma Visi skaitās žanra apzīmējums. Režisore un horeogrāfe Kristīne Brīniņa dramaturģisko materiālu pēc Kristinas Rūšiftes grāmatas motīviem veidojusi kopā ar Klāvu Melli. Dramaturģiskā struktūra ir fragmentēta, arī šis ir iztēles ceļojums no kāzām uz bērēm, no lidojuma lidmašīnā līdz karnevālam. Katrā epizodē tiek izcelti atsevišķi cilvēki, kam ir savas domas par notiekošo, un daudzi no viņiem pat nenojauš, ka domā vienādi.

Kaleidoskopisko notikumu virkni režisore veido kā izteiktu kopienas teātra paraugu, padarot viena konkrēta pagalma iedzīvotājus par saviem domubiedriem. Brīžiem ir grūti atšķirt iestudētās situācijas no absolūtām kaimiņu improvizācijām, kad uz kāda balkona iznirst daži vīrieši un sauc: "Paldies, ka atnācāt!" (citās izrādēs nekas tāds neesot noticis). Viens no balkoniem gan ir izrotāts tieši izrādes vajadzībām, un ir iesaistīts arī turpat esošais veikaliņš.

Izrādes ansamblī ir tikai viena profesionāla aktrise – Klinta Reinholde –, ir arī speciāli meklēti dvīņu pāri. Brīžiem tiek iesaistīta publika, dažiem skatītājiem tiek lūgts piecelties un arī ļauts atbalstīt spontāni sarīkotas demonstrācijas saukļus. Režisore no azotes velk laukā pārsteigumus kā trusīšus. Spēlējot Anton, Anton, pa ielu aizsoļo Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības orķestris, tad pēkšņi ar auto ierodas līnijdeju grupa Wild Roses un metas dejā, par spīti lietum, beigās publika saplūst pagalmā (un tai tiešām ir vēlme kļūt par šādas kopienas locekli), un Maksima Šenteļeva skaņu rakstā iesaistās Valmieras kamerkoris Kaķi.

Visi skaitās ir izrāde process, un Kristīne Brīniņa šajā žanrā jūtas arvien pārliecinošāk. Vienu izrādi oktobrī vēl būs iespējams noskatīties Siguldā, kur pagalms, protams, būs cits, bet režisore ir pierādījusi prasmi adaptēt izrādes arī atšķirīgā vidē.

Intriģējošās miniatūras

Sākumā neplānoti Valmieras festivāla programmā iekļuva Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas kursa studentu kopdarbs Ceļā, ar kuru tika aizstāta igauņu režisores slimības dēļ atceltā izrāde Pilsēta, esi mans mežs. Pašā pilsētas centrā, zāles laukumiņā starp Svētā Sīmaņa baznīcu un pilsdrupām, tika parādītas piecu jauno horeogrāfu miniatūras, kas bija izceltas it kā nost no aktīvās gājēju plūsmas, tomēr ļoti tuvu tai, ieskaitot kādā brīdī garām paejošu Valsts prezidenta svītu.

Gāju uz šo priekšnesumu bez īpašām priekšzināšanām, mēģinot uzminēt autoru ieceres, un varu atzīties, ka bieži vien mana fantāzija aizveda mani pavisam citās takās. Jau pašā pirmajā darbā, kurā Mārītes Supes horeogrāfiju izdejoja Anna Marija Puķe un Lauris Limbergs, gribējās minēt, vai tā ir viena mītiska būtne vai tomēr divas, taču miniatūras nosaukums Orpula (masaju cilts tradicionālā terapija) ieceri kaut kādā ziņā konkretizē un precizē. Anna Marija Puķe darbā Peldētājs izmanto arī pašas sacerētu dzeju, Imanta Ilgaža kompozīcija Nirt klusumā, vienam ļauj mijiedarboties talantīgajiem dejotājiem Laurim Limbergam un Rūdim Vilsonam. Anastasijas Čornajas darbs Pudelē – ja skatītājs nezina nosaukumu – arī rada paralēlas asociācijas ar kādu kūniņu vai pat embriju.

Horeogrāfu kopdarbs kulminē ar pašironiski jestro Poļinas Fiļipovas darbs Signāls SOS, kurā dejotāju grupa sūta sveicienu savai pedagoģei Olgai Žitluhinai, izmantojot arī viņas mēģinājumos izteiktās replikas, savukārt lietū samirkušā dejošanas laukuma dubļu kārtiņa klāj dejotāju pēdas un apģērbu.

Vai ar to pietiek?

Skaļākais pieteikums tēmas dēļ festivālā bija režisora Dmitrija Petrenko sadarbībā ar psihoterapeitu Nilu Saksu-Konstantinovu un Liepājas teātri radītais darbs Vairs nevienu. Pusaudžu pašnāvības tieksme, veidi, kā to atpazīt un novērst, ir iemesls nopietnai sarunai, un tāda pēc būtības arī notiek, miksējot izspēlētu sižetu ar diskusijām, kurās aktieri iznāk no lomām. Vienlaikus ir skaidrs, ka stundas laikā šo sarežģīto tēmu var tikai ieskicēt.

Scenogrāfs Mīnus Astoņi sakoncentrējis darbību Valmieras Valsts ģimnāzijas gaitenī, faktiski kāpņu galā, un skatītāji iejūtas skolēnu ādā, tiekoties ar klases audzinātājas uzaicināto psiholoģi, kas izrādās skolotājas bijusī audzēkne. Karīna Tatarinova nepārspīlēti un ticami iezīmē ikdienas rutīnas noplicinātu skolotāju, kurai neizdodas atrast kontaktu ar dēlu, kura lomā Valts Skuja akcentē sava varoņa noslēgtību, arī ievainojamību un grūto ceļu, lai uzticētos pieaugušajiem.

Citā atslēgā psiholoģi Anitu slēdz Kintija Stūre. Par to, ka mēs sastapsimies ar pārspīlētu karikatūru, liecina jau skolotājas telefonsaruna, kurā no klausules atskan nesakarīgi trokšņi, kādi rodas, kad ierakstu tin divreiz ātrāk. Kintijas Stūres varone uzvedas tā, lai nevienam nerastos šaubas, ka psihologu vienīgais mehānisms, kā reaģēt uz zīmīti par nodomu izdarīt pašnāvību, ir izdalīt lapiņas un iesaistīt klātesošos standartizētās darbībās pēc instrukcijas. Lai arī aktrise, izgājusi no lomas, pret savu spēles veidu izturas pašironiski, tomēr neatstāj sajūta, ka izrādes veidotāji iet samērā vieglu ceļu, pretstatot dumju un gudru nozares speciālistu. Šajā gadījumā gudrā psihoterapeita loma atvēlēta Nilam Saksam-Konstantinovam, kurš atveido pats sevi. Kamēr tiek izspēlēts sākotnējais sižets, viņš izskatās neveikls un pasīvs, taču, kļūstot par galveno vēstītāju, atraisās. Kā zināms, Nils Sakss-Konstantinovs kā pusaudžu problēmu eksperts ir ļoti populārs medijos un ļoti apstrīdēts citu speciālistu aprindās – to var izlasīt, iegūglējot viņa uzvārdu. Taču pašreizējā versijā izrāde izskatās pēc viņa PR projekta.

Ir labi, ka aktieri un speciālists iesaista publiku diskusijā, ļauj izmēģināt izspēlēt sarunas ar Valta Skujas varoni: tās gan ir neizbēgami bezpalīdzīgas, kaut labi domātas. Atļaujiet man arī šaubīties par to, vai jebko sakarīgu var panākt ar standartizētām anketām. Mani ļoti samulsināja epizode, kurā brīdī, kad puisis, kurš sevi ar grūtībām piedabūjis atgriezties pie psihoterapeita, tiek sagaidīts ar jautājumu: "Cik tev ir naudas?" Pedagoģisks žests, atgādinot, ka viss šai pasaulē maksā, vai tomēr savas varas demonstrēšana? Kopumā gribētos, lai uz šī vai cita stāsta bāzes izveidotos skolām piedāvājams iestudējums, kas radītu patiešām vērtīgu sarunu.

Nākamgad festivāls atgriezīsies pie "pieaugušo" formāta, un jau tagad ir pamats ticēt, ka tajā skartās tēmas un estētiskie meklējumi atkal izrādīsies rosinoši.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja