Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Siguldas Opermūzikas svētku recenzija. Pārbaudījums Opermūzikas svētkiem

Siguldas Opermūzikas svētku galvenie notikumi – Maijas Kovaļevskas debija Toskas lomā un Asmikas Grigorjanas sniegums galā koncertā

XVII Siguldas Opermūzikas svētki pagājušās nedēļas nogalē šoreiz nav zelta burtiem ierakstāmi šīs vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu koptās tradīcijas vēsturē, taču tie ļāva piedzīvot vēsturisku mūsu lieliskās operdīvas Maijas Kovaļevskas debiju Toskas lomā 27. jūlijā un izbaudīt pasaulslavenā lietuviešu soprāna Asmikas Grigorjanas īstas zvaigznes mirdzumu un bulgāru tenora Kamena Čaņeva vokālo vērienu galā koncertā 28. jūlijā. Šie opersvētki atmiņā paliks ar pēkšņajiem, skarbajiem pārbaudījumiem, kuri stājās ceļā ilgi auklētajām iecerēm.

 

Pārsteigumi nenokauj

Pirmais, vissatriecošākais pārbaudījums XXVII Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku dalībniekus un skatītājus pārsteidza jau pirmajā tenora iznācienā Džakomo Pučīni operas Toska iestudējumā, kura galvenais notikums bija ilgi gaidītā Maijas Kovaļevskas debija titullomā. Mario Kavaradosi atveidotājam Andrim Ludvigam vienkārši aizlūza un neskanēja balss. Dziedātāja balss saites un ķermenis pats ir mūzikas instruments, un, ja mākslinieks saslimst, ir naivi cerēt, ka glābs brīnums vai iepriekš gūtā skatuves pieredze, šo pašu lomu dziedot iestudējumos Latvijas un Igaunijas Nacionālajā operā.

Pats par sevi šāds gadījums nav nekas neparasts, opermākslas apritē tā mēdz gadīties itin bieži. Tādos gadījumos glābj aizstājējs, kurš gatavībā dežurē turpat tuvumā. Diemžēl dziedātāja, viņa skatuves partneru un klausītāju mocības turpinājās, jo rezervistu soliņš bija tukšs… Tā turpinājās līdz brīdim, kad Kavaradosi pirmsnāves āriju trešajā cēlienā varonīgi glāba Andris Lapiņš, dziedot no notīm, aiz pavērtām durvīm skatuves sienā. Viņš bija pa rokai, jo šajā izrādē darbojās nelielajā policijas aģenta, Skarpijas rokaspuiša Spoletas, lomā. Dziedātājam pašam tas noteikti bija īpašs brīdis. Viņš šo pārbaudījumu izturēja godam, un drāmas kulmināciju izdevās saglābt, kaut arī līdz mākslas virsotnei šis glābējpriekšnesums, protams, nesniedzās.

Nemanāmāka bija liksta, kas lika pēdējā brīdī ieviest izmaiņas galā koncerta programmā, kuras īpašā zvaigzne bija Latvijas publikai labi pazīstamais, nu jau pasaulslavenais lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana. Viņa, par laimi, palika savā vietā un bija spožā formā, ļaujot klausītājiem pilniem malkiem izbaudīt, ko nozīmē īstas pasaules zvaigznes balss, plašais vokālo krāsu spektrs, mākslinieciskā brīvība, emociju patiesums un dziļums. Tiem, kuri rūpīgi neizpētīja drukāto programmiņu un galā koncerta dalībnieku attēlu galerijā nepamanīja mūsu operprīmas Ingas Šļubovskas-Kancēvičas foto, tika aiztaupīts jautājums, kāpēc māksliniece tā arī neparādījās uz koncerta skatuves. Bet māksliniece iepriekšējā dienā bija traukusies ar skrejriteni un kritusi… Par laimi, viss beidzās bez nopietnām kaulu traumām, taču pietika, lai tuvākajās dienās nevarētu dziedāt… Starp citu, uzstāšanās galā koncertā būtu notikusi tieši Ingas Šļubovskas-Kancēvičas dzimšanas dienā, bet tā šoreiz pagāja citādi.

 

Vēlreiz par Tosku

Mēdz teikt, ka viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Tomēr tas, ka Maijai Kovaļevskai, debitējot ikoniskajā Toskas lomā, nācās vienai pašai (vai kopā ar tenora dziedājumu oktāvu zemākajā baritona tesitūrā) uz saviem pleciem iznest Toskas un Kavaradosi duetus, – šī papildslodze un stress traucēja pilnībā koncentrēties Toskas tēlam un ar to saistītajai primadonnas stājai.

Vērojot režisora Gunta Gailīša izstrādātās mizanscēnas, rodas arī zināmas šaubas, vai ievērojamās, likteņa nežēlotās operdīvas Florijas Toskas emocionālajai amplitūdai atrasti īstie, vispiemērotākie skatuves žesti. Tāpēc šoreiz abstrahējos no darbības uz skatuves un baudīju Maijas Kovaļevskas balss skaistumu un vokālo sniegumu – vispirms jau viegli liriskajā 1. cēliena ariozo, bet jo īpaši slavenajā, emocionāli galēji koncentrētajā 2. cēliena ārijā – lūgšanā Vissi d’arte. Jāpiebilst, ka mākslinieciski brīvi dziedātāja varēja justies tikai tajās ainās, kurās viņas tiešais skatuves partneris bija Skarpija – vokāli stabilais un artistiski pārliecinošais franču baritons Pjērs Īvs Privo, kuru Siguldas Opermūzikas svētku skatītāji atminas arī kā spilgtu Jago atveidotāju Džuzepes Verdi Otello un sieviešu izāzēto titulvaroni Verdi komiskajā operā Falstafs. Slepenpolicijas priekšnieks Skarpija viņa interpretācijā atklājās plašā spektrā, māksliniekam izceļot gan cinisku, nežēlīgu, brutālu, pašpārliecinātu un savas varas apreibinātu vīrieti, gan dzīves baudītāju ar ārēji aristokrātiskām manierēm.

Savā lomā pārliecinoši iejutās Krišjānis Norvelis (mācītājs), Kalvis Kalniņš (Čezāre Andželoti), Rinalds Kandalincevs (Skjarone), Andris Lapiņš (Spoleta) un Gatis Langenfelds (cietumsargs). Lielisks bija ganuzēna – Marisa Lakstīgalas – dziedājums. Neļaujoties stresa varai, izrādi pārliecinoši un niansēti diriģēja "ganuzēna" tēvs, iestudējuma muzikālais vadītājs Atvars Lakstīgala. Orķestris viņa vadībā izdzīvoja varoņu pārdzīvojumus un situācijas, tas elpoja atbilstoši Pučīni mūzikas garam. Lieliski bija arī Ievas Kundziņas veidotie Toskas tērpi.

Atgriežoties pie galvenā – balss siltuma, nianšu un spēka, precīzās intonācijas un Toskas lomai īpaši nepieciešamā vokālā apjoma un dramatisko nokrāsu Maijai Kovaļevskai netrūkst, tomēr viņas īsto, visos aspektos pilnasinīgo Tosku vēl turpināsim gaidīt.

 

Cilvēki laika zobratos

Vienā pusē republikāņi, otrā pusē monarhisti, kuri ar pašu karalieni centrā – ar kroni galvā, bet bez karaliskas stājas – svin iedomātu uzvaru. Šos abus 1800. gada vēsturiski politiskos spēkus, kuru sadursme saplosa Džakomo Pučīni operas Toska mīlētāju – operprīmas Florijas Toskas un gleznotāja Mario Kavaradosi – dzīvi, režisors Guntis Gailītis darījis acīmredzamus. Cits jautājums, vai abpus Siguldas pilsdrupu estrādei izvietotie, no visām skatītāju rindām nebūt nepārredzamie masu skati Alunāna tautas teātra garā bija tā vērts? Tā visa vienkārši bija par daudz, lai spētu tam izsekot. Varbūt pietiktu ar to, ka koris, kurš, izvietots kreisajā flangā, kopā ar Floriju Tosku 2. cēliena sākumā dziedāja slavinošo kantāti, šoreiz tika darīts redzams? (Jo šī gan nebūt nav zemē metama ideja.) Negaidīti pavisam citā gultnē drāmu ievirzīja neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna, kas aizveda vienu no masu skatu dalībniekiem…

Opermūzikas svētki jau iepriekšējos gados ir pierādījuši, ka daudz efektīvāks par pārmērīgu, kustīgu raibumu reālajā telpā ir atbilstošs fona projekciju risinājums. Nevis sižetiskas filmiņas, kas novērš uzmanību no galvenā, bet atbilstoši ornamentāls, simbolisks fons, kāds šoreiz bija scenogrāfa Aigara Ozoliņa redzējums ar itāļu arhitektūras, tēlniecības un glezniecības darbiem – vienlaikus zobratiem laika un likteņa dzirnavās. Savukārt režija ieturēta citā, "reālistiskā»"skatuviskā estētikā, bet tas liek ievērot un piesieties tam, ka Skarpija (vēlāk arī Kavaradosi) raksta ar spalvu, kuru ne reizi neiemērc tintnīcā (tāda rekvizīta uz skatuves vispār nav). Lieka šķiet arī grēksūdze itāļu valodā, kuru Maija Kovaļevska nolasīja pirms izrādes sākuma.

 

Lietuviešu prīmas laiks

Asmika Grigorjana, kura ir labi zināma Latvijas publikai, Siguldas Opermūzikas svētkos dziedāja pirmo reizi. Pašlaik viņa ir īsta XXI gadsimta pasaules operzvaigzne. Šogad viņa ir ieguvusi Starptautisko operas balvu/International Opera Award kā gada labākā soliste. Šo balvu, kuru salīdzina ar Oskaru kino jomā, viņa ir saņēmusi par titullomu itāļu režisora Romeo Kastelluči veidotajā Riharda Štrausa Salomes iestudējumā 2018. gada Zalcburgas festivālā, kur viņa dziedāja jau otrajā iestudējumā (pirmais bija Albāna Berga Voceks 2017. gadā).

2018.–2019. gada sezonu lietuviešu dziedātāja noslēdza ar debiju Milānas operteātrī La Scala Marietas lomā Ēriha Volfganga Korngolda operā Mirusī pilsēta. Augustā viņa debitēs Edinburgas festivālā, kur Berlīnes Komiskā opera viesosies ar Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina iestudējumu.

Galā koncertā Siguldā Asmika Grigorjana uzbūra spilgtus un saviļņojošus opervaroņu tēlus, kurus viņa atklāja apbrīnas cienīgā soprāna vokālo krāsu dažādībā. Vispirms izvērstajā, neprātīgi uzticīgas mīlestības un ilgu piepildītajā Čo-Čo-sanas ārijā Un bel dì vedremo no Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly. Asmikas Grigorjanas dziedājumā līdz pašiem sirds dziļumiem atvērās Čo-Čo-sanas sievišķīgi maigā un vienlaikus mīlestībā stiprā dvēsele. Likteņa apzīmogotu, eksistenciālu emociju augstspriegums (robežšķirtnē starp dzīvi un nāvi) valdīja kopā ar Kamenu Čaņevu dziedātajā Manonas un de Grijē duetā no Džakomo Pučīni Manonas Lesko. Tā bija koncerta lielā, dramatiskā kulminācija.

Versmains, taču neuzspēlēts temperaments valdīja kopā ar baritonu Jāni Apeini dziedātajā Leonoras un grāfa di Lunas duetā no Džuzepes Verdi Trubadūra. Visbeidzot – Asmikas Grigorjanas izpildījumā kā neaprakstāmi skaists un smaržīgs jaunības zieds uzplauka maigi kaismīgā Lauretas ārija – Pučīni komiskās operas Džanni Skiki skaistais, liriskais hits.

Asmikas Grigorjanas meistarība un mākslinieciskais valdzinājums, kā arī tenora Kamena Čaņeva sniegums vēl jo vairāk izcēlās uz visu Vladimira Kiradžijeva diriģētā galā koncerta četrpadsmit dalībnieku fona. Salīdzinājums tik cieši blakus sniedza labu mācībstundu ikvienam, jo pilnīgi nepārprotami parādīja, kāda ir atšķirība starp atzīstamu, labu un pat teicamu mūsu vietējās operaprites ikdienas līmeni, kura virsotnē šajā reizē katrs savā ampluā bija soprāns Perīna Madefa, baritons Jānis Apeinis, tenors Mihails Čuļpajevs, mecosoprāns Ilona Bagele, soprāns Marlēna Keine (dzirkstošās koloratūras operešu repertuārā) un bass Krišjānis Norvelis, un visaugstāko pasaules klasi, ar kuru galā koncerta publiku apbūra un saviļņoja Asmika Grigorjana. Tieši viņas sniegums padarīja galā koncertu par notikumu, kas tik ātri nepagaisīs no atmiņas.

Top komentāri

Jābrīnās, ka
J
10 stundas dienā mēģinot, tikai Ludvigs sabeidza balsi. Dažās dienās uzcept operas jauniestudējumu - tāds ārprāts, kas irsastopams tikai dainīša privātajā biznesā. "Toska" - katastrofa, galā koncerts (atskaitot pieņemamo Grigorjanu, varbūt vel kādu) - nekas sevišķs.
Tik
T
nemaksliniecuskashalturas beidzit ir jaizbeidz, bet pensionetais (shvakais) d@kteris jasuta pilniga atputa.
mieru, tikai mieru
m
Kurš grib dzīvot tikai no pensijas? Kalns ir atradis veidus, kā piepelnīties. Viņš vēl māk izdiedelēt naudu "izcilai opermākslai", lai arī nopietni mūziķi viņa bodīti nopietni neuztver, un Lūsiņas ditirambus arī. Izskatās, ka šim tomēr naudu dod mazāk, jo solistu sastāvs ar katru gadu sanāk šķidrāks. Vai varbūt pašam kabata pietūkst? Gan nākamgad atkal kaut ko saceps. Ja arī ne, tas mani nesatrauc. Nav tas līmenis, par ko vērts pārdzīvot.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja