Spilgts uzrāviens Siguldā. Opermūzikas svētku izrāžu un koncertu recenzija

Daiņa Kalna rīkotajiem Opermūzikas svētkiem Siguldā savā trīsdesmit divus gadus ilgajā attīstības vēsturē ir klājies visādi, taču šovasar bija spilgts uzrāviens. Tas attiecas gan uz kvalitāti, gan vērienu. Pēc ilgāka laika Opermūzikas svētki atkal notika divas nedēļas nogales, no 25. jūlija līdz 3. augustam uz Siguldas pilsdrupu estrādes skatuves piedāvājot divas operizrādes un divus krāšņus galā koncertus diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Tas atsauc atmiņā vēsturisko Opermūzikas svētku rekordu 2000. gada vasarā, kad publikai Siguldas pilsdrupu estrādē tika piedāvāti trīs operu iestudējumi.

Svētku pirmajā sestdienā, 26. jūlijā, bija skatāms veiksmīgais pagājušās vasaras Opersvētku iestudējums – Džuzepes Verdi Traviata – tādā pašā izpildītāju sastāvā kā pirms gada. Savukārt pirmizrādi 2. augustā piedzīvoja Volfganga Amadeja Mocarta dziesmuspēles Burvju flauta iestudējums. Svētku rota bija arī abi galā koncerti, no kuriem pirmais (27. jūlijā) bija veltīts Latvijas Nacionālās operas baritona Jāņa Apeiņa piecdesmitajai jubilejai, savukārt otrajā (3. augustā) īpaša intriga līdzās argentīniešu tenoram Hosē Simeriljam-Romero bija mūsu talantīgo, daudzsološo izpildītāju balsis. 

Uzmanības vērti bija arī pārējie festivāla notikumi, it īpaši svētku uvertīra Siguldas Jaunās pils dārzā, kur varēja iepazīt jauno mākslinieku Lauras Kancānes un Daiņa Kalnača balsis nedēļu pirms viņu snieguma Burvju flautā. Tradicionālajā garīgās mūzikas koncertā klausītājus uzrunāja Sonora Vaice lieliskā vokālajā formā, vijolnieks Dainis Medjaņiks un ērģelniece Ingūna Grīnberga.

Saviļņojošā Traviata

Par pagājušā gada Traviatu nācies dzirdēt gana daudz cildinošu atsauksmju, un, to noskatoties, ir jāpiekrīt. Soprāns Maija Kovaļevska (Violeta), tenors Dmitro Popovs (Alfredo Žermons) un baritons Rinalds Kandalincevs (Žoržs Žermons) bija jaudīgs emocionālais dzinējspēks pazīstamā stāsta virzībā no dzīvespriecīgā ballē uzplaukstošas jaunu cilvēku mīlas līdz nolemti sirgstošās titulvarones vientulībai, tuvojoties nenovēršamajam. Pārliecināja gan visas trijotnes vokālais sniegums, gan dabiskā aktierspēle un pašatdeve, kā arī izrādes raitais temps, kuru savās rokās turēja diriģents Jānis Liepiņš. Jaunais, taču jau pamatīgi rūdītais diriģents, kuram šogad bija uzticēti abi iestudējumi un arī abi galā koncerti, ir vērtīgs Opermūzikas svētku ieguvums. To apliecināja ne tikai acumirkļa muzikālās īpašības, bet arī pārdomātais koncertprogrammu sakārtojums.

Precīzu orķestra spēles vadīšanu un elastīgu sekošanu līdzi solistu elpai Jānis Liepiņš apvieno ar aizrautību un brīvību. Šī visai retā kombinācija bija Traviatas dramaturģijas neatslābstošās spriedzes atslēga. Maijas Kovaļevskas balss iespējas vispilnīgāk atklājās otrajā un trešajā cēlienā – titulvarones dziļo pārdzīvojumu un personības cildenuma atklāsmē –, taču viņa bija atradusi arī veidu, kā slavenajā pirmā cēliena ārijā È strano! dabiski atspoguļot Violetas pretrunīgās izjūtas, neiekrītot superveiklo, augsto koloratūru perfekcionisma slazdā. Un vēl – izrādās, ka Violetas traģisko likteni ir iespējams ticami izdzīvot arī bez teju vai obligātās klepošanas.

Diriģentam Jānim Liepiņam šogad Siguldā bija uzticēts gan Traviatas un Burvju flautas iestudējums, gan divi galā koncerti. Foto – Ginta Zīverte

Brigitas Reisones dzidrais, labi skolotais soprāns darīja pamanāmu Anīnas (Violetas draudzenes) tēlu. Ballīšu bohēmu būtu grūti iztēloties bez grāfienes Floras Bervuā portretējuma Ilonas Bageles pilnasinīgajā mecosoprānā un staltajā gaitā.

Brīvdabas videi pieskaņots ir izrādes risinājums krāšņi ziedošā dārzā, Reiņa Su­hanova scenogrāfijā tiek uzsvērti savrupmājas dārza un lauku vides elementi. Trāpīga ir Annas Heinrihsones kostīmu krāsu režija: pirmajā ballē Violeta ir košsarkanā tērpā iepretim vasarīgi baltā tērptajiem viesiem, savukārt Floras rīkotajā masku ballē viņa ir vienīgais baltais tēls starp kaislīgi/ellīgi sarkanajiem. Režisoram Guntim Gailītim ir izdevies integrēt izrādē baleta un mimansa māksliniekus, ieplūdinot tos kora sabiedrībā un dažiem, piemēram, baleta dejotājiem Paulai Lieldidžai-Kolbinai un Eidenam Viljamam Konefrijam, uzticot pastāvīgas pavadošās lomas.

Organiski uz skatuves iederējās mākslinieks Aleksejs Naumovs, kurš vēro notiekošo un glezno. Mulsināja katoļu garīgā tēva komiskā darbošanās, sniedzot Violetai pēdējo svētību, bet īstu neizpratni raisīja pie galdiņiem skatuves abās ārmalās sēdošie baltā tērptie, atspirdzinošus dzērienus malkojošie ļaudis, kuri pēc izrādes devās arī uz skatuves paklanīties. Sponsori? VIP viesi? Izrādās – Dantes Aligjēri biedrības Latvijas nodaļas biedri, kuri iestudējumā bija domāti kā itāļu emigranti Parīzē. Tas nenolasījās un nudien bija pilnīgi lieki.

Jaunās balsis

Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautas iestudējums ar Jāni Liepiņu pie diriģenta pults bija pārsteigumiem bagāts. Tas atklāja klausītājiem latviešu jauno dziedātāju balsis, turklāt izrādē, kā jau pasakā, bija daudz vizuālu pārsteigumu. Spodrais, virtuozais koloratūrsoprāns Annija Ādamsone Nakts karalienes lomā kļuva par izrādes zvaigzni, pelnīti saņemot visskaļākās ovācijas. Nakts karalienes otrajā ārijā viņas balss rotaļīgi spēlējās ar augstajiem toņiem kā ar mirdzošām ledus pērlītēm. Neparasts bija arī tēla vizuālais risinājums kostīmu mākslinieces Madaras Botmanes radītajā gigantiskajā kleitā, valkātāju arī fiziski paceļot karaliskā augstumā pāri visiem. Annijai Ādamsonei šis bija liels izaicinājums, bet viņai piemīt jaunības avantūrisms un drosme.

Šovasar Siguldas Opermūzikas svētkos tapušajā Burvju flautas jauniestudējumā tika uzburta teiksmaina pasakas gaisotne. Foto – Ginta Zīverte

Atklājums bija arī iepriekš nedzirdētais soprāns Laura Kancāne princeses Paminas lomā, ar kuru viņa tika galā godam, savukārt soprāns Brigita Reisone pārliecinoši un šarmanti izpaudās dzīvespriecīgās Papagenas populārajā ārijā. Papageno lomā basbaritons Rihards Mačanovskis parādīja, ka spēj dziedāt pat lidojumā, ieskrienoties un ar rokām ieķeroties gaisa dejotājai paredzētajā aplī. Perfektu Mocarta stila vokālo skolu prinča Tamino lomā demonstrēja Vācijas tenors Rafaels Helbigs-Kostka. Iespaidīgajā Edgara Ošlejas basā brīvmūrnieku rituālus vadīja Izīdas un Ozīrisa tempļa valdnieks Zarastro, kuram cienīgs līdzgaitnieks virspriestera tēlā bija Latvijas Nacionālās operas (LNO) kora bass Viesturs Vītols. Zarastro apsardzes gvardu priekšnieka Monostatosa lomā gan vokāli, gan aktieriski izteiksmīgs bija LNO kora tenors Andris Kipļuks. Līdz ar trim dziedošajām dāmām, kuras atveidoja Klinta Āboliņa, Laura Grecka un Ilona Bagele, nevarēja neievērot izrādes gaitā dažādos tēlos esošo dejotāju – akrobāti Anniju Glaudāni, kuras gaisa deja bija viens no šīs dziesmuspēles pasakas brīnumiem Gunta Gailīša režijā. Ar savu trīsbalsīgo partitūru varonīgi tika galā deviņi Cēsu 1. pamatskolas zēnu kora dziedātāji (ierasto triju solistu vietā).

Teiksmaino pasakas gaisotni uzbūra Valtera Kristberga scenogrāfija (zeltmirdzošais fons un brīvmūrnieku simboli, arī zēnu rokās), kā arī Normunda Bļasāna specefekti. Pārbaudījums ar uguni gan diemžēl neuzrunāja, jo sarkanā atblāzma kreisajā malā bija pavisam vāja, toties neomulīgie sprakšķi no skandas virs publikas (pretējā pusē!) drīzāk lika baiļpilni raudzīties augšup, vai nav sabojājusies tehnika un vai tā neuzsprāgs. Ar ūdens pārbaudījumu gāja drusku labāk.

Spēku koncentrācija

Ir pagājuši tie laiki, kad Opermūzikas svētku galā koncerta publikai allaž tika piedāvātas vairākas ārvalstu zvaigznes un iespēja vērot viestenoru sacensību. Neko nezaudējot no svētku koncertu spožuma un iespējām pārsteigt, neprātīgi izšķērdīga dāsnuma vietā stājušās citas vērtības. Sauksim tās par spēku koncentrāciju. 32. Opermūzikas svētkos Siguldā kopumā bija trīs ārvalstu tenori, taču tikai viens no viņiem – Hosē Simerilja-Romero (Argentīna) – pie mums bija ieradies, lai mirdzētu kā īpašais 3. augusta galā koncerta viesis. Viņš to arī paveica ar savu temperamentu un vokālo vērienu Džakomo Pučīni zelta repertuārā – Kavaradosi pirmsnāves ārijā no Toskas, Pinkertona ārijā no Madama Butterfly un Kalafa ārijā Nessun dorma no Turandotas.

Pasaulslavenais ukraiņu tenors Dmitro Popovs – Latvijas operpublikas mīlulis jau kopš karjeras sākuma – nākamajā vakarā pēc Traviatas izrādē vokāli un skatuviski spilgti atveidotās Alfredo lomas uzstājās Jāņa Apeiņa 50. dzimšanas dienas koncertā. Duetā ar jubilāru viņš izdziedāja enerģisko, patriotisma caurstrāvoto dona Karlosa un Rodrigo draudzības apliecinājumu, kā arī jūtīgi un jauneklīgi impulsīvi atklājās savā iemīļotajā Džakomo Pučīni Bohēmas varoņa Rūdolfa tēlā: gan pirmā cēliena ārijā, gan romantiskajā duetā ar Mimī (Maija Kovaļevska). Emocionāli piesātināta, niansēta un kaislīga plašā vokālās izteiksmes amplitūdā viņa izpildījumā izskanēja Žorža Bizē Karmenas varoņa dona Hosē ārija Ziediņš, ko tu man devi.

Atklājums un virsvērtība

Abos lielajos svētku koncertos augstu māksliniecisko kvalitāti un jaudu nodrošināja Latvijas opermākslinieki. Turklāt ne tikai pieredzējušie meistari Maija Kovaļevska, Ilona Bagele, Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis, Rinalds Kandalincevs, Krišjānis Norvelis, kuriem nu jau jāpiepulcē pēdējos gados vokālajā spēkā un meistarībā strauji uzplaukušais liriski dramatiskais soprāns, šīsvasaras Opermūzikas svētku īpaši spilgtā zvaigzne Jūlija Vasiļjeva un bass Edgars Ošleja, bet arī jauni, talantīgi mākslinieki karjeras pašā sākumā.

Baritons Jānis Apeinis un soprāns Maija Kovaļevska uz Opermūzikas svētku skatuves. Foto – Ginta Zīverte

Jubilejas koncerta Jānis Apeinis un operas zvaigznes kvalitāte atbilda nosaukumam, sākot jau ar paša jubilāra pārliecinošo māksliniecisko briedumu, kuru viņš apliecināja gan Džuzepes Verdi opervaroņu ārijās (titulvaronis Makbetā un Renato Masku ballē), gan jau minētajā Rodrigo duetā ar donu Karlosu (Dmitro Popovs), gan iespaidīgajā Skarpijas dziedājumā (Pučīni Toska), kā arī Eskamiljo kuplejās (Bizē Karmena), "sacenšoties" ar dubultnieku – Rihardu Mačanovski. Lehāra operetes Jautrā atraitne vēlīno mīlētāju duetā Jānis Apeinis tikās ar Maiju Kovaļevsku, kura pirms tam saviļņoja savā zelta repertuārā – pirmās mīlas apgaroto Pučīni opervaroņu Mimī un Lauretas ārijās.

Ar lielu vokālo un emocionālo jaudu abos koncertos izpaudās Jūlija Vasiļjeva. Viņas balss runā gan vētraina pārdzīvojumu spēka, gan dziļuma, trausluma un maiguma valodā. Lēdijas Makbetas kavatīnē (Verdi Makbets), Santucas romancē (Pjetro Maskanji Zemnieka gods) un ČoČo-sanas ārijā (Pučīni Madama Butterfly) mūsu priekšā bija īsta prīma.

Soprāns Jūlija Vasiļjeva uz Opermūzikas svētku skatuves Siguldā. Foto – Ginta Zīverte

Daudzveidīgā repertuārā (arī ansambļos) sava mecosoprāna amplitūdu, tembra krāsu bagātību un personības šarmu apliecināja Ilona Bagele. Rihards Mačanovskis bija savas varas apziņā pārliecinošs Mefistofelis (Šarla Guno Fausts). Priecēja ne tikai Riharda Mačanovska un Krišjāņa Norveļa, bet arī baritona Kalvja Kalniņa profesionālā varēšana, Džoakīno Rosīni un Gaetāno Doniceti operu komisko tēlu vokālajās partijās demonstrējot ātrrunas meistarstiķus.

Opermūzikas svētku atklājums un virsvērtība arī galā koncertā bija latviešu jaunās balsis, īpaši soprāni. Annijas Ādamsones koloratūras mirdzēja Olimpijas kuplejās (Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti), Cerbinetas ārijā (Riharda Štrausa Ariadne Naksā) un Adeles kuplejās (Johana Štrausa operete Sikspārnis). Daudzveidībā no verisma (Nedas ārija no Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci) līdz operetei atklājās Brigitas Reisones labi skolotais liriskais soprāns. Jaunajai māksliniecei īpaši piestāv pašapzinīgās Mizetes valsis (Pučīni Bohēma). Temperamentīgi atraisoties Džuditas dziesmā (Franča Lehāra operete Džudita), Brigita Reisone pat savu vokālo pedagoģi – man blakus sēdošo Kristīni Gailīti – pārsteidza ar droši un precīzi izdziedāto augsto mi.

Ziemeļu skaņa

Popmūzikas dziedātāja Aija Andrejeva pierādīja, ka spēj iejusties arī operžanrā. Tiesa, Lauretas ārija no Džakomo Pučīni operas Džanni Skiki izskanēja visai skolnieciski (īpaši pēc šajos pašos svētkos dzirdētās Maijas Kovaļevskas interpretācijas), toties viņas soprāna dzidrā, tīrā "ziemeļu skaņa" ir kā radīta Edvarda Grīga Solveigas dziesmai no mūzikas lugai Pērs Gints.

Galā koncertos citus gadus ir gadījies pieredzēt instrumentālistu priekšnesumus, kas nav ne īstajā vietā, ne laikā, taču Vācijā dzīvojošais Latvijas vijolnieks Dainis Medjaņiks dabiski papildināja abu lielo koncertu vokālo pasauli gan solo, gan piebiedrojoties solistiem. Ar virtuozi spoži izspēlētām un izsmalcināti artikulētām daļām no Pablo Sarasates Karmenas fantāzijas viņš priekšvēstīja Dmitro Popova dziedāto Hosē āriju un ar smeldzīgo meditāciju no Žila Masnē operas Taīda sāka galā koncerta otro daļu. Ar savu vijoli Dainis Medjaņiks bija labs partneris Jūlijai Vasiļjevai čardašā no Franča Lehāra operetes Čigānu mīla. Būdams īstens un azartisks sava instrumenta virtuozs, viņš vienlaikus ir smalku nianšu meistars.