Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Sestdiena, 24. februāris
Diāna, Dina, Dins

Svētki džungļos un sniega vētrā. Filmu Ziemassvētki džungļos un Circenīša Ziemassvētki recenzija

Kinoteātros ir skatāmas divas Latvijas Ziemassvētku filmas – režisora Jāka Kilmi Ziemassvētki džungļos un režisora Aigara Graubas Circenīša Ziemassvētki. Tās ir pilnīgi atšķirīgas – ne tikai norises ģeogrāfijā un klimatiskajos apstākļos

Izrādās, stāsts nepavisam nav galvenais. Nu, vai vismaz stāsta izejas pozīcija, kas šoreiz divām filmām ir praktiski vienāda, – ģimene, kurā mamma un tētis strīdas, diviem bērniem tas diez kā nepatīk, un enerģiskā māsa nolemj, ka situāciju varēs glābt Ziemassvētku vecītis. Tieši šādā starta punktā sākas abas jaunās filmas, un tālākā notikumu attīstība pierāda, ka no vienas ekspozīcijas var attīstīties divi radikāli atšķirīgi kinodarbi, turklāt pilnīgi neiespējami salikt atzīmes, novērtējot, ka viens vai otrs būtu labāks vai sliktāks. Vienkārši pilnīgi citādi. Un ne tikai tāpēc, ka vienas filmas darbība notiek tropu sutoņā, bet otra risinās ziemas spelgonī un pat sniega vētrā.

 

Mazajiem vai lielajiem

Piemēram, mērķauditorija. Ziemassvētki džungļos diezgan apzinīgi soļo gar sētiņu "filma bērniem", visus notikumus, tēlus un motivāciju rādot pietiekami vienkārši un shematiski, lai viss būtu skaidrs pat vismazākajiem skatītājiem. Tiesa, līdz ar to lielajiem var rasties daži jautājumi, piemēram, kas tā par degunradžu loģiku, pēc kuras "pasaules glābēju" bars pilnā sastāvā auļo pa džungļiem, lai slepeni paskatītos pār kraujas malu, kā divi biedri palēkā pa zeltraču traktoriem, un pēc tam visi tādā pašā barā uztraukti nesas atpakaļ, droši vien atstājot platu sliedi, pēc kuras "sliktajiem" būs viegli atrast nometni.

Circenīša Ziemassvētki savukārt nebaidās ieviest stāstā elementus, kas visdrīzāk būs saprotami tikai pieaugušajiem, piemēram, par tādiem eksotisku valstu "prinčiem" un viņu mantotajiem miljoniem droši vien neko nezina varbūt pat pusaudži, kuriem mūsdienās e-pasts jau ir aizejoša un reti lietota saziņas forma, bet brīnišķīgā parūkā ieslēptais Jēkabs Reinis par šo tēmu grandiozi izspēlē vienu no smieklīgākajām filmas epizodēm. Vispār, šķiet, Circenīša Ziemassvētku autori nu nemaz nav kautrējušies no klasiskā principa "jo stulbāk, jo labāk", un kinovēsture jau ir pierādījusi, ka šis princips dažiem kinodarbiem ir krietni palīdzējis ceļā uz kulta filmas statusu.

Atšķirības ir vērojamas arī abu filmu attieksmē pret stāsta pavedienu. Džungļos jebkura taciņa neticamā kārtā izrādās diezgan skaidri zināma un mērķtiecīgi izejama kā piemājas mežiņā (vai Akima bērnišķīgajās kartēs), filmas varoņiem nekad negadās nomaldīties un visus mērķus var sasniegt ļoti ātri; baiļu nekādu, un pat daži sīki negadījumi aizved tieši uz nākamo scenārijā ierakstīto notikumu. Savukārt Latvijā Ziemassvētku ņudzeklī saspraustas epizodes, kam šķietami nav nekāda sakara ar stāsta lielajām līnijām, – pārgalvīgi kaskadieru triki un zālīti pīpējoši Pūpoli (divi Horeni Stalbes krāšņos tērpos), grupas Jumprava koncertnumurs cietumā un sarkans krūšturis mugursomā, īsts pliko skrējiens gar jūru un īsts Anatolijs Kreipāns darba momentā –, bet dīvainā kārtā tas viss izskatās ļoti iederīgi vispārējā pārpratumu jūklī, jo uztur skatītājā pastāvīgas brīnīšanās spriedzi un tādējādi ļauj nemanāmi aizritēt gandrīz divām stundām filmas laika (pusotra stunda džungļos šķiet daudz garāka).

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka visā šajā enerģiskajā karuselī pilnīgi nevajadzīgu stopkrānu norauj viena pārmērīgi saldsērīga un saturiski tik paredzama saruna hokeja hallē – neatklāšu, kas ar ko runā, lai nelaupītu skatītājiem pārsteigumu par notikumu pavērsieniem filmas otrajā daļā, tomēr taisni pārsteidzoši, ka autori, kuriem līdz šim žanra labākajās tradīcijās "nebija nekā svēta", pēkšņi iebremzē tik banālā jūtelībā.

 

Pirmais un otrais plāns 

Turpinot paralēles, arī aktieru ansamblis katrā filmā piedāvā dažus pārsteigumus un dažas klasiskas vērtības. Džungļos brīnišķi organiski tēva lomā darbojas Māris Olte, dzīvākais un dabiskākais no visiem aktieriem un neaktieriem, kamēr Indonēzijā sastapto pieaugušo lomās aicinātie vietējie tēlotāji liek brīnīties, kāpēc mēs līdz šim domājām, ka teatralitāte ir tieši latviešu aktieru grēks… Toties satriecoši lielisks savā džungļu džipā ir neatlaidīgi meklētais Ziemassvētku šamanis, un nav viegli viņā atpazīt latviešu bērnu seno draugu igauņu aktieri Tenu Karku – lādzīgo suņu un šampinjonu audzētāju no Ūdensbumbas resnajam runcim (2004).

Latvijas Ziemassvētki ar Circeni krāšņākos pārsteigumus piedāvā tieši otrā plāna lomās, un tur nu mans neapstrīdamais favorīts ir jau minētais Jēkabs Reinis, kurš azartiski izdauzās totāla pajoliņa tēlā, jautri saspēlējoties ar kinoekrāna debitanti Mariju Graubu. Viņas tēlotā policiste Kambala ("kā no ķēdes norāvies tanks") varētu arī tikt pieskaitīta pie latvju kino "mūžīgajām vērtībām", jo ir saskatāmas tipāža līdzības ar Leonardas Ķesteres atveidoto Dagniju Andreja Ēķa filmā Blēži. Savukārt tad, kad titros izlasu divu busiņā sēdošo mahinatoru vārdus Boss un Hugo, nevaru neatcerēties, ka Armanda Zvirbuļa ģimenes filmā Mazie laupītāji (2009) darbojās līdzīgs uzvalkos tērpts bankas darbinieku pārītis un vienam no viņiem vārds bija Guči, tikai Jurim Žagaram šajā lomā nācās vairāk skraidīt. Vārdu sakot – nav liels tas latvju kino mikrokosmoss, smalkām saitēm sastīgots, bet nu tie tādi vēsturnieka prieciņi, kam varam arī lielu nozīmi nepiešķirt.

 

Jaundarbi un klasika 

Pavisam atšķirīga ir arī abu Ziemassvētku komandu attieksme pret filmas mūziku, un vēl nevar zināt, kura "mūzikas politika" jaudīgāk iedarbosies uz klausītāju, – vieni svaru kausos liek populāru pašmāju zvaigžņu jaundarbu (Ziemassvētkiem džungļos tituldziesmu speciāli sacerējuši un iedziedājuši Intars Busulis un Aija Andrejeva), turpretī otri iet tipisku Holivudas ceļu Šreka un citu profesionāļu pēdās un labāk samaksā autortiesību licenci par dažu lipīgu popmūzikas klasisko gabalu izmantošanu (jā, Circenīša Ziemassvētkiem grupa Jumprava nav uzrakstījusi nevienu speciālu hitu, tāpat kā savulaik neuzrakstīja Rīgas sargiem (2007); Aigara Grāvera Šis ir mans auto… attiecas, protams, uz popmūzikas klasiku).

Rezumējot gribētos apgalvot, ka arī šis fakts liecina par Latvijas filmu nozares spirgto veselību – pat Ziemassvētku filmas, kurām jau nu gan šķietami ir tik skaidrs un iepriekšnoteikts modelis un vēstījums, mūsējie var uztaisīt uzreiz divas un pilnīgi citādāk. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja