Laika ziņas
Šodien
Migla

Vai es tev patīku? Dailes teātra izrādes Monstrs recenzija

Izrāde Monstrs iedzen stūrī – tiklīdz tu kopā ar skolotāju vēlēsies ieķerties Derilam rīklē un purināt, purināt, purināt, kamēr viņš un tamlīdzīgie pazūd no zemes virsas, tu būsi kļuvis par monstru sevī.

Viņam ir zeķes ar možu rakstiņu (kostīmu māksliniece Baiba Litiņa). No "laimīgo zeķu" sērijas. Heppī, heppī. Viņš pats ir drūms, drīzāk – tukšs un pārsalis kā… nu laikam jau kā pusaudzis, kurš atradis savu mammu padarījušu sev galu. Viņš sevi "prezentē" kā totālu kretīnu un nekauņu. Vai ir? Kā cinisku jebkādu saziņas un sociālo normu uzspridzinātāju, kuram piemīt nulle empātijas spēju. Vai tiešām tā ir? Vai – tikai videospēļu izmainīta apziņa? Derils ir piecpadsmitgadīgs t. s. grūti audzināmais skolnieks. Patiesībā viņš nav audzināms vispār.

Pēc režisora Dmitrija Petrenko izrādes Monstrs Dailes teātra Mazajā zālē skatītāji iet prom gandrīz klusēdami. Grūti par šo izrādi pačalot small talk līmenī. Skaudri. Skumji. Bezcerīgi. Bet vajadzīgi bezcerīgi. Izrāde repera Prusax drūmi šmirģeliskajā ritmā met sejā tikai jautājumus. Atbildes nenāk prātā. Neviena pati.

Sociāli skaudrām tēmām Dailes teātris pievēršas laiku pa laikam. Populārā britu dramaturga Dankana Makmilana luga Monstrs uzrakstīta kā psiholoģisks skolnieka un skolotāja kikbokss, spraiga tuvcīņa. Šī luga patlaban pasaulē tiek bieži iestudēta. Acīmredzot tā ir globāla problēma – apjukums izglītības sistēmā. Kā runāt ar jauniem cilvēkiem, kuri nav dabiski dumpnieciski, kā tas evolūcijas dēļ bijis vajadzīgs visos laikos, bet kuri, uzspļaudami jebkādām civilizācijas noteiktās satiksmes formām, kļuvuši agresīvi nekontrolējami un bīstami gan sev, gan citiem. Tas vairs nav stāsts par lidmašīnīšu laišanu pāri klasei vai ķiķināšanu diktāta laikā, par ko manas klases puikas 70. gadu beigās veda uz tualeti iekaustīt ar lineālu.

 

Misija vai cilvēks

Derila lomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots tiek pieteikts kā "jaunais aktieris no uzlecošā aktieru zvaigznāja". Par zvaigznēm varbūt runāt vēl pāragri, bet nešaubīgi šis ir lielisks aktierdarbs. Aktieris pelnījis komplimentus par drosmi un prasmi neturēties pie drošiem un jau slavētiem izteiksmes atradumiem, kā jauni aktieri pašaizsardzības nolūkos bieži dara. Nospēlējis vairākus liriskus, gaišus jaunekļus, Kārlis Arnolds Avots ar galvu metas aizā, ko sauc par Derilu, turklāt neiestrēgst tikai lomas ārējā fiziski aktīvajā zīmējumā – patiesībā Derils uzvedas teju kā Mauglis – pāršļūc pār galdu, uzlec uz krēsla, aizmet mugursomu –, tikai kāda ironiski ciniska frāzīte nodod kapucē dziļi ieslēpto aso prātu. Aktierim izdodas atklāt šī cilvēkbērna nenormālo sarežģītību un apjukumu. Brīdī, kad Derils jau sāk atgādināt no videospēlēm izkāpušu fantomu, viņš, pārguris no sava uzvilktam mehānismam līdzīgā monstrozuma, žēli ieīdas – vai es tev patīku? – un lūdzoši skatās acīs. Intonācija uzdzen šermuļus. Tajā ir gluži kosmiska vientulība. Bet nekļūstiet pārāk sentimentāli. Tas nav uz ilgu. Varbūt jums tikai izlikās. Derilu nebiedē nekas un nerūp neviens. Skolotāja klajo «balto melu» aizkaitināts, kad šis pieglaimīgi saka – tu man patīc –, Derils atkal atgriežas savā izsmējīgajā provocētāja ādā. Viņš panāk savu – grāmata viņa rokās tiešām izskatās kaut kā dumji un bezjēdzīgi. Ko tas skolotājs tur ākstās, vai ne?

 

Eksāmens skolotājam

Diemžēl līdzvērtīgā daudzplākšņainībā un niansētībā skolotāju Tomu šoreiz nav izdevies atklāt Gintam Andžānam. Tēmas potenciāls ir daudz lielāks, nekā aktieris nospēlē. Tipāžu – jaunu, ļoti apzinīgu skolotāju, kurš idejas, misijas vārdā neapzinīgi gatavs upurēt pat savu topošo ģimeni – tikko kā apprecēto sievu un gaidāmo bērnu –, lai būtu pirmais, kurš Derilu ved uz ceļa un spēj iesēt, tā teikt, auglīgas apgaismības sēklas, – aktieris uzbur precīzi. Visas spriedzes pilnās situācijas un ētiskās dilemmas, kuras viņam nākas risināt, Andžāna Toms izsaka ar pāris ārējām sastingušām emocijzīmēm – nepārejošu satrauktu nomāktību un neziņu, ko darīt. Līdzīgi viņš izturas gan pret Derilu, gan jauno sievu. Iespējams, pārāk tuvu ir loma citā Petrenko iestudējumā – Tēbu zeme, kurā Gints Andžāns iejutās aizgādnieciska mentora ādā kontaktā ar vardarbībā cietušu puisi. Šajā izrādē tēma, ka tas patiesībā ir viņa, skolotāja, eksāmens – nežēlīgi grūts pārbaudījums savām cilvēka/ cilvēcības rezervēm –, paliek karājamies gaisā kā teorētisks uzstādījums. Luga, kā precīzi raksta The Guardian, ir par to, "kādu ļaunumu atteikšanās no cerības nodara tev pašam". Izņēmums ir aktiera skatiens izrādes beigu mizanscēnā – Toms uz sava bērna kūniņu rokās paskatās teju ar šausmām un aizdomām – kā filmā Rozmarijas bērns. Un ja nu te aug nākamais Derils? Un ja nu es nepratīšu neko citu izaudzināt? Vai es vispār gribu bērnu?

Tēmas nokaitēto bezizeju un spriegumu uztur Anetes Krasovskas Toma sieva Džodija un Indras Briķes Derila vecmāmiņa. Abus aktierdarbus, gluži kā visu izrādes estētiku, raksturo ārējs minimālisms, bet dziļš iekšējs spriegums. Džodija ir brīnišķīga, sakarīga sieviete, kura ir gatava atbalstīt savu vīru viņa misijā, taču līdz robežai… Kad Džodija saprot, ka turpmāk būs jādzīvo ar skolnieka rēgu, jo ne par ko citu viņas vīrs vairs nedomā un nerunā, un reizēm viņai ir jāpārdzīvo gluži reāli terorizējoši Derila iebrukumi dzīvoklī, viņā pamostas jaunas mātes un sievas pašaizsardzības instinkts un spēks novilkt robežas. Spēks un bailes vienlaicīgi. Indras Briķes Derila vecmāmiņa Rita runā visu to izmisušo sieviešu vārdā, kuru dēli un mazdēli ir derili. Jā, viņai ir ļoti bail, ka viņš varētu uzbrukt ar nazi, bet spīvums viņas acīs runā arī par ģimenes pašapziņu un patriotismu. Ritai mazdēls ne vien patīk – viņa Derilu mīl un mūžam aizstāvēs. Ir skaidri redzams, ka viņa ir vienīgā, kura Derilā neatsakās redzēt cilvēku, nevis izaicinājumu vai misiju, kad visi citi jau ir atteikušies to ieraudzīt. Talantīgi aktieri savās lomās vienmēr suģestē ar klusajiem brīžiem – tā arī šoreiz – gribas sekot katrai Indras Briķes acu kustībai. Ko īsti Rita domā un jūt, glītā kostīmiņā sēžot pie meitas kapa un gremojot trīsstūra sviestmaizes?

Režisors Dmitrijs Petrenko izrādi veidojis ar sev raksturīgiem minimālistiskiem līdzekļiem, bet sinkopēti ekspresionistiskā enerģijā. Lakoniska ir arī Marijas Ulmanes scenogrāfija – nemājīgā, tukšā telpas strēle ar pelēkām, stūrī nolupušām tapetēm ir gan klase, gan istaba, gan kapsēta. Visas mizanscēnas veidotas askētiski un apvaldīti, režisors neiekrīt garās vaimanās vai moralizēšanā, vai vainas un atbildības dalīšanā. Kaut varētu. Tikai pajautā. Kad iestājas paša pusaudža atbildība par savu rīcību? Kad – viņa radinieku? Kā panākt, lai pret grūti audzināmajiem bērniem pārstātu izturēties kā pret projektu? Un tā tālāk.

 

Monstrs
Dailes teātra Mazajā zālē 7.XI, 5.XII plkst. 18, 8., 9.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja