Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Spēlē asāk! Spēlē maigāk! Mācieties domāt abstrakti kopā ar Izabellu Ipēru

Ekstravaganta manierisma un grandiozas aktiermākslas tehnikas paraugstunda – režisors Roberts Vilsons piedāvā aktrisei Izabellai Ipērai Skotijas karalienes Marijas Stjuartes troni

Parīzē notikusi amerikāņu mākslinieka un režisora Roberta Vilsona jauniestudējuma Marija teica to, ko teica/Mary Said What She Said pirmizrāde. Galveno un vienīgo lomu tajā atveido franču zvaigzne Izabella Ipēra. Parīzes Théâtre de la Ville piedāvātā izrāde (franču valodā) tiek spēlēta teātrī Espace Cardin. Biļetes maksā 15–36 eiro. Jā, par šo cenu jūs varat redzēt uz skatuves mūsdienu izcilāko kino un teātra aktrisi.

Francijas galvaspilsētā izrādes cikls turpināsies līdz 6. jūlijam. Uzvedums viesosies arī citviet Eiropā: Vīnē (30. maijā–2. jūnijā), Lisabonā (12. un 13. jūlijā), Barselonā (21. un 22. jūlijā), Amsterdamā (19.–22. septembrī), Hamburgā (26. un 27. septembrī), Florencē (11.–13. oktobrī) un Lionā (30. oktobrī–3. novembrī).

Mazu brīdi pirms

Šis ir otrais Roberta Vilsona un Izabellas Ipēras kopdarbs: 1993. gadā aktrise spēlēja monoizrādē Orlando pēc Virdžīnijas Vulfas romāna motīviem. Jauniestudējums Marija teica to, ko teica vēsta par Marijas Stjuartes dzīves pēdējo dienu. Mūziku izrādei ir sacerējis itāļu komponists Ludoviko Einaudi. Monologa autors ir amerikāņu rakstnieks un dramaturgs Derils Pinknijs. Teksta pamatā ir Marijas Stjuartes vēstules, kurās viņa raksta par iesaistīšanos XVI gadsimta skandalozākajās intrigās un sazvērestībās.

"Viņa melo, bet varbūt tomēr nāves priekšvakarā baiļu ietekmē Marija stāsta patiesību? Jā, viņa atklāj patiesību par savu pēdējo mīlestību," norāda Derils Pinknijs. Iestudējuma nosaukums Marija teica to, ko teica ir atsauce uz vienu no apsūdzošām liecībām pret Mariju, ko sniedza kāda viņas galma dāma. Četrām Marijai Stjuartei pietuvinātām dāmām arī bija vārds Marija.  

Karaliene zaudē kroni savu kaislību dēļ. Marija ir sieviete, kura cīnās pret vēstures spēkiem, lai pati varētu kontrolēt savu likteni. Dienu pirms viņai piespriestā nāvessoda izpildes viņa joprojām cīnās. Viņa raksta vēsturi. Viņa necenšas glābt savu dzīvību. Viņa cenšas iemūžināt sevi. Savas dzīves pēdējā rītā Marija Stjuarte ir ģērbusies sarkanā.

Forma izšķir visu

Režisors Roberts Vilsons atgādina, ka tieši Parīzē ir sākusies viņa starptautiskā karjera: 1971. gadā mākslinieks šeit rādīja septiņu stundu ilgo mēmo izrādi Kurlā skatiens/Le Regard du sourd. "Man par pārsteigumu tā guva lielus panākumus Parīzē, mēs to spēlējām piecus ar pusi mēnešus. Pirms tam es rādīju iestudējuma daļu Ņujorkā, kur tā tika aktīvi kritizēta, cilvēki sacīja, ka tā nav izrāde, bet absurds. Savukārt franči nodēvēja Kurlā skatienu par mēmo operu, kas ir diezgan precīzi. Tas bija strukturēta klusuma opuss. Franči pieņēma manu darbu, un man ir ļoti patīkami atgriezties Francijā," saka režisors.

Roberts Vilsons neskopojas ar komplimentiem Izabellai Ipērai. Slavējot aktrisi, režisors atklāj savu darba metodi: "Esmu strādājis ar aktieriem visā pasaulē – Tālajos Austrumos, Austrumeiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Izabella Ipēra ir unikāla parādība. Amerikā mums nav tādas zvaigznes, kāda ir viņa. Viņa ir unikāla tāpēc, ka spēj domāt abstrakti. Manā darbā tas ir ļoti būtiski. Merilai Strīpai vai jebkurai citai starptautiski pazīstamai aktrisei būtu neiespējami domāt abstrakti, formāli – tā, kā to spēj Izabella. Viens no iemesliem, kāpēc man patīk ar viņu strādāt, ir tas, ka mums nav jārunā daudz. Mēs saprotamies no pusvārda. Mums nav jārunā par to, ko nozīmē tās lietas, kuras mēs darām. Būdams režisors, es sniedzu aktieriem formālas norādes – esi ātrāks, esi lēnāks, esi skaļāks, esi klusāks! Atveries! Noslēdzies! Vairāk uz iekšu! Vairāk uz āru! Spēlē asāk! Spēlē maigāk! Forma ir ļoti stingra. Man ir svarīgs skatiena leņķis, žests, telpa aiz aktiera muguras, telpa aktiera priekšā. Es strādāju vairāk nekā piecdesmit gadu un nekad neesmu teicis aktierim, kas viņam būtu jādomā. Aktierim tiek dota forma. Kad aktieris to apgūst, viņš sasniedz zināmu brīvību."

Režisors turpina: "Esmu audzis Teksasā, un man nebija iespējas apmeklēt teātri. Es negāju uz mākslas muzejiem, to pie mums vienkārši nebija. Kad atbraucu uz Ņujorku studēt arhitektūru, es aizgāju noskatīties Brodvejas izrādes, un tās man nepatika. Vairākumā gadījumu tās man joprojām nepatīk. Es aizgāju uz operu, un tā man patika vēl mazāk nekā Brodvejas izrādes. Tā tas ir joprojām. Es aizgāju uz Džordža Balančina baletiem, kurus viņš iestudēja New York City Ballet, un tie man ļoti patika. Tie man joprojām ļoti patīk. Pēc tam iepazinos ar Mersa Kaningema un Džona Keidža darbiem, un tie man patika. Tie man joprojām patīk. Viens no iemesliem, kāpēc tie man patika, ir tas, ka tajos darbos ir ļoti plaša telpa. Gan mentāla, gan virtuāla telpa. Mani īpaši fascinēja Balančina un Kaningema abstraktie darbi. Tie man patika tāpēc, ka tie ir formāli un to konstrukcija – klasiska."

Žests ir brīvs

Roberts Vilsons uzsver, ka viņa izrādes top mēģinājumu procesā ciešā sadarbībā ar visiem iesaistītajiem māksliniekiem. "Agrāk domāju: ja došos uz mēģinājumu nesagatavots, es nezināšu, ko darīt. Tagad, kad esmu vecs, es zinu: uz mēģinājumiem labāk doties bez jebkādas idejas un ļaut darbam ar mani runāt tieši procesā. Ja man ir pārāk daudz ideju, kuras atnesu uz mēģinājumu, es tērēju daudz laika, mēģinot režisēt un noformēt to, ko es kaut kad biju iedomājies, savus priekšstatus par to, kas tas varētu būt bijis. Tagad mēs sākam mēģinājumus ar improvizāciju, cenšamies būt brīvi. Rezultātā tas kļūst par kaut ko ļoti formālu un pabeigtu, kas būs jāiegaumē. Ja tu dari kaut ko pirmo reizi, žests ir brīvs, nepiespiests. Ja tu vēlies to atkārtot, tas prasa laiku, ir jāpieliek pūles – man nākas atgriezties sākumpunktā un tehniski saprast, kurā vietā esmu sācis. Jo vairāk trenēšos, jo brīvāks kļūšu. Darbībai ir jākļūst mehāniskai. Jo mehāniskāki esam, jo brīvāki kļūstam. Tādā ziņā manas izrādes līdzinās baletam. Kādreiz esmu jautājis Džordža Balančina bijušajai balerīnai Sūzenai Farelai, cik baletu viņa ir apguvusi. Viņa man atbildēja: septiņdesmit piecus, astoņdesmit, deviņdesmit… Tad es vēlējos precizēt: kā viņa kādā baletā darīja to un to. Viņa teica: es nezinu, kamēr es to nedaru. Tiklīdz es to daru, man viss ir skaidrs un es visu zinu. Tas, ko es precīzi zinu par mūsu jaunāko darbu, ir tas, ka izrāde Marija teica to, ko teica ir sadalīta trijās daļās. Pirmā daļa – laulība. Otrā daļa – ieslodzījums. Trešā daļa – drāma un ciešanas. Izrādes darbība risinās dažus mirkļus pirms nāvessoda izpildes, un varone redz nākotni."

Informācija: theatredelaville-paris.com

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja