Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Valmieras vasaras teātra festivāla recenzija. Brīvības teritorija – Valmiera

Trešais Valmieras vasaras teātra festivāls tam īpaši radītajos uzvedumos reflektē par labākas sabiedrības un personiskās brīvības tēmu

Sarīkot festivālu ārpus teātra telpām ir sarežģīts uzdevums. Nerunājot par to, ka jāvienojas ar telpu vai teritoriju pārvaldītājiem, ir jārēķinās, ka atklātos laukumos skatītājus var apdraudēt lietus, savukārt telpās – bezgaiss, īpaši tik karstā vasarā kā šī. Pirms izrādes Pavasaris skatītāji tika brīdināti, ka var kļūt slikti un ārpusē brīvprātīgajiem esot ūdens un ožamais spirts.

Taču kopumā festivāls notika veiksmīgi – lai arī, ko tur slēpt, daļa izrāžu nebija izpārdotas. Lieliska bija festivāla pilsētiņa pašā Valmieras centrā, kaut gan sestdienas vakarā Zilā karbunkula skaņas no aktieru koncerta ielauzās ne pārāk tālu esošās studentu izrādes fonā. Dažas citas izrādes notika samērā tālu no centra, taču izvēlētie spēles laukumi sevi attaisnoja.

 

Ideālā sabiedrība

Vairākiem speciāli šim festivālam tapušajiem darbiem piemīt ne vien jauneklīga enerģija, bet arī ideālās sabiedrības meklējumi, kas gan noved pie zināma izolacionisma. Tā izrādē Inuaki reptilis manī scenogrāfes Pamelas Butānes rūpīgi iekārtotajā psihoterapeites kabinetā, kas ir arī viņas dzīvoklis, terapeite risina sarunas ar meiteni, kura šķietami dzird balsi no citas civilizācijas un stāsta par ķirzakveidīgo inuaku dzīvi uz citas planētas, taču terapeite nemēģina meiteni pārliecināt, ka tas tā nav. Gluži otrādi – viņa uzdod detalizētus jautājumus par inuaku dzīvi, attiecībām ar dievu, jo saskata šajā stāstā intriģējošu citas, labākas sabiedrības modeli. Dialogi mijas ar ainām, kurās Ingas Alsiņas psihoterapeite paliek viena, un viņu sāk pārņemt neomulīgas sajūtas. Lai arī Maijas Arvenas atveidotā meitene stāsta par labāku pasauli, Zemes civilizācijas pārstāve jūtas aizvien apdraudētāka.

Režisore Inga Tropa savam iestudējumam izmantojusi Ariānas Havas grāmatu, kas, kā izrādās, pieejama pat internetā (tur gan svešo planētu apraksta mazs puisēns), taču īsti nav skaidrs, ko viņa ar šo darbu cenšas pavēstīt – ka labāka pasaule iespējama tikai ārpus Zemes vai arī tā tomēr ir piepildāma arī tepat, mūsu rokām. Izrādes finālā psihoterapeite ir iesnaudusies, meitene viņu modina, un rodas jautājums, cik no abu sarunām un pārējām norisēm ir bijis sapnis – viss vai daļa. Un ko mums, skatītājiem, ar šo sapni iesākt.

 

Pavasara dziesmas

No pieaugušo pasaules izolētu patvērumu atraduši arī izrādes Pavasaris četri varoņi. Vācu režisores Alisijas Geigelinas iestudējumā samērā maz palicis pāri no pirmavota – Franka Vēdekinda lugas Pavasara atmoda, kuras centrā ir četrpadsmitgadnieku seksualitātes problēmas uz XIX gadsimta beigu fona. Pavasarī varoņi ir pieaugušāki (divi ar bārdu), un viņi gluži labi saprot, kā funkcionē viņu ķermenis. Pārnesot lugas darbību uz mūsdienām, nācies upurēt Vēdekinda lugas galveno sižeta līniju – galvenās varones grūtniecību, kas iestājas, jo neviens viņai nav paskaidrojis, kā rodas bērni.

Seksualitāte ir tikai viena no izrādes tēmām, un tā nav dominējošā – centrā tiek izvirzītas indivīdu attiecības ar pasauli. Tā ir domubiedru kopība cerībā vismaz šajās noskretušajās telpās patverties no sabiedrības, kurā negribas iekļauties, dziedāt naivas dziesmiņas četrās valodās (muzikālais vadītājs Jēkabs Nīmanis, instrumentus spēlē paši aktieri) un reflektēt par dzīves jēgu un attiecībām gan savā starpā, gan ar tiem tur, ārā.

Teātra trupas Kvadrifrons jeb Klāva Meļļa, Āra Matesoviča, Reiņa Botera un Ances Strazdas darba uzpērkošākā īpašība ir pilnīgā atdeve tam, ko viņi dara. Jauniešu maksimālisms aktieru izpildījumā ir tā tīrā manta, tas drusku jau apbružātais, tomēr svaigais potenciāls, kas dod cerības uz labāku paaudzi. Jā, arī viņi ir kompleksu mākti, savu vietu pasaulē vēl meklējoši, tomēr izvairījušies no nelietības, nodevības, meliem. Izrādē nedaudz izmantoti interakcijas elementi, piemēram, centieni apkampt kādu no skatītājiem vai iekliegt sejā meitas apvainojumus mātei. Man gluži ikdienišķi tika uzdots jautājums: "Vai tev ir sacēlies publiskā vietā?", uz kuru gan drīkst arī neatbildēt. Mūzika papildina un komentē notiekošo, piemēram, Imanta Kalniņa dziesma Nelaid, māte, bērnus mežā izskan kā ironisks, tomēr brīdinājums, ka četrotnes attiecībās ielavījušies seksuāli elementi. Savukārt iestudējuma beigu akords ar Jura Kulakova dziesmu par sapumpuroto zaru ļauj pabeigt izrādi uz ļoti karsti uzlādētas pozitīvas nots.

 

Ekoloģiskā opera

Pēc uzlādējošā Pavasara pārslēgties uz racionāli būvēto laikmetīgās operas Nezināmais nezināmais iestudējumu bija pagrūti, jo estētika ir kardināli atšķirīga. Leģendārās britu režisores Keitijas Mičelas meistarklasē Dienvidfrancijā esot satikušies latviešu režisors Viesturs Meikšāns, britu komponists Olivers Kristofs Līss un vācu dramaturgs Korneliuss Pāde un nolēmuši kopīgi radīt laikmetīgo operu par globālās sasilšanas tēmu.

Valmieras biznesa un inovāciju inkubatora angārs ir mūsdienīga industriāla būve, taču aiz tās atrodas brīnišķīga ainava, kas kļūst par būtisku izrādes scenogrāfijas sastāvdaļu, atsedzot palielu laukumu angāra galasienā. Kontrasts starp cilvēka radīto ēku un dabu, kā arī pretruna starp mūzikas raisītajām emocijām un pamatīgi faktoloģiski un intelektuāli nospriegoto teksta celiņu veido izrādes dramaturģijas asis. Izrādes informatīvais "celiņš" ir ļoti blīvs, tajā nemitīgi mainās videotēli un teksts, ko titros brīžiem grūti izlasīt. Taču vismaz man par izrādes nozīmīgākajiem mirkļiem kļuva solistu Armanda Siliņa, Jolantas Strikaites un Edgara Auniņa atraktīvie dziedājumi, kā arī vizuālais koptēls, kuru, iespējams, būs grūti atkārtot, kad septembrī iestudējumu rādīs Rīgā festivālā Homo Novus. Tas, kas, manuprāt, nav gluži atrisināts, ir skatītāja pieslēgšanās izrādes tematikai, jo estētiskie iespaidi izvirzās otrajā plānā, lai kā režija un dramaturģija akcentētu racionālo satura aspektu. Taču koptēls ir interesants, un izrāde ir profesionāli ļoti labi nostrādāta.

 

Barojas no vainas apziņas

Viens no konceptuāli nozīmīgākajiem īpaši šim festivālam radītajiem darbiem ir Valmiermuižas lopu laidarā rādītais Kārļa Krūmiņa iestudējums Mušas, kas veidots pēc Žana Pola Sartra lugas motīviem. Antīko sižetu par Oresta atgriešanos dzimtenē aktieru ansamblis un statisti izspēlē brīvdabā, un jānovērtē režisora ieguldītais darbs, panākot, ka praktiski bez mikrofoniem aktieri runā tā, ka sadzirdēt var visu. Ieva Kauliņa radījusi lakonisku, iederīgu vizuālo tēlu, Oskara Pauliņa gaismas ir pārdomātas un efektīgas, kustību partitūru iestudējusi Eva Krūmiņa, akcentējot rituāliem raksturīgas, vienkāršas un ritmiskas darbības.

Šis ir tas gadījums, kad galveno varoni nospēlē pārējie, jo Kārļa Arnolda Avota sniegumā Orests ir iekšēji diezgan inerts, kaut vizuāli pievilcīgs jauneklis ar pusatsegtu torsu, bet vai viņš ir protagonists? Gribētos precīzāku režisora pozīciju, jo neizbēgamā ironija un atsvešinājums, vairoties no naturālisma, noved pie tā, ka Klitaimnestras un Egista nogalināšana, sitot pa galvu ar butaforisku rungu, izraisa smieklus, bet tas savukārt atšķaida dramatisko konfliktu un tuvina iestudējumu teju datorspēļu estētikai. Savukārt mirušo svētkus valdnieki padara par sektantu dievkalpojumam līdzīgu norisi, kurā tiek manipulēts ar pūli.

Būtiskākais izrādes koncepcijā šķiet stāsts gan par iekšējo brīvību, gan sabiedrību, kuras ieražas balstītas mirušo kultā un izkāpinātā vainas apziņā, ko aktivizē valdnieku pāris. Jekaterina Frolova ir šīs izrādes lielā veiksme, viņas viltīgā, groteski baisā valdniece ir tēls, uz kuru var skatīties, acis neatraujot. Viņai blakus Vitālijs Jakovļevs Egista lomā ir vienveidīgāks, kaut aktiera biogrāfijā šis ir neapšaubāmi nozīmīgs sasniegums. Ekspresīvu Elektras tēlu rada Marija Linarte, par vienu no spilgtākajiem aktierdarbiem kļūst Kaspara Dumbura Jupiters. Dievs, kurš nokāpis no augstumiem, drīzāk atgādina huligānu, ir cinisks un draudīgs intrigants, tomēr cīņā ar Orestu zaudē. Un te mums atkal pašiem jāpiedomā klāt, kāpēc, jo izrādē Jupitera tēls ir pārliecinošāks par Oresta tēlu. Kopumā Mušas paliek atmiņā kā iestudējums, kurā respektēti spēles laukuma diktētie noteikumi, apzināti atsakoties no gariem pārspriedumiem.

 

Studentu šķūņa prieciņi

Divas Valmieras festivāla repertuāra vienības tā dēvētajā Studentu šķūnī īsti nav izrādes, bet patstāvīgo darbu atrādīšana publikai. Vienā gadījumā Latvijas Kultūras akadēmijas režijas pirmā kursa studenti Māras Ķimeles vadībā izspēlē piecas latviešu tautas pasakas. Otrā dažādu kursu studenti un absolventi rāda kaut ko līdzīgu latviešu stāstiem – etīdes, kurās atdarināti reāli cilvēki. Šo ainu apkopojumu pieskatījis Elmārs Seņkovs. Pasaku virtenei Valmierā bija atsaucīgi skatītāji, kuri aktīvi piedalījās izrādes darbībā ar komentāriem (spriežot pēc kolēģu atsauksmēm, abus rītus pēc kārtas kāds no bērniem bija piedāvājis dzērājvīra sievai šķirties). Aktieru atrašanās ēnā mazliet sarežģīja viņu uzdevumu, un arī runāšana aiz širmīšiem brīvdabā nav viegla, bet jāuzteic pasaku izspēlēšanas daudzveidīgās tehnikas – ar zīmējumiem, lellēm, objektiem un vienkāršiem rekvizītiem.

Pieaugušajiem domātie stāsti ir visai nevienmērīgi, un likumsakarīgi spilgtāk sanāk tie, kuru varoņos ir kāda negācija vai pamanāma savdabība. Lai cik precīzi tiktu atveidota studente, kas vīlusies, ka pēc kopīga grupu darba nav saglabājusi draudzīgas attiecības ar citiem studentiem, šāds tēls neizbēgami zaudē ekspresīvai dāmītei, kura prot septiņas (nē, astoņas, nē, deviņas) valodas, raud īstas asaras un sūdzas par viņai nodarītajām netaisnībām. Kolorīta bija arī vīriešu tēlu rinda. Aktieru sastāvs katrā vakarā atšķīrās, jo sestdien vairs neuzstājās divi LKA absolventi – Igors Šelegovskis un Niklāvs Kurpnieks.

Laika ierobežojuma dēļ neskatījos pagājušā gada iestudējumu atjaunojumus citos spēles laukumos, kā arī brīvdabā iznestās Meža meitas, kas ir Valmieras teātra repertuāra izrāde. Kopumā trešais festivāls pierādīja, ka idejas nav apsīkušas un radošie meklējumi noveduši pie lielākoties aizraujoša rezultāta. Nākamgad atkal galvenā mērķauditorija būs bērni.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai veido uzkrājumus nebaltai dienai?

Kopā nobalsojuši: 924

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja