Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Gan Ulmaņa portrets, gan matadata

"Tas ir visaizraujošākais, kas vien var būt, – ieraudzīt vēsturi šodienā un vienlaikus redzēt savu vietu vēstures plūdumā. Saprast kopsakarības – izprast, kāpēc mēs domājam tā, kā domājam." Fragments no vēsturnieka Imanta Cīruļa vadītās ekskursijas ekspozīcijā Latvijas gadsimts

Kā jau plaši izskanējis, trīs gadus – līdz 2021. gada maijam – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32 būs skatāms līdz šim plašākais Latvijas muzeju kopdarbs – izstāde Latvijas gadsimts, kuras izveidei savus resursus apvienojuši 68 muzeji. "654 kvadrātmetros pirmo reizi tiks koncentrēti atspoguļots valsts stāsts," saka dizaina biroja H2E pārstāve Ingūna Elere. Aptuveni 1500 izvēlētie priekšmeti "izvietoti dinamiskā telpā, kas iekārtota ar kāpumiem un kritumiem, atbilstoši katram no desmit izstādē iedalītajiem valsts vēstures posmiem".

Darba grupas vadītājs un satura koncepcijas autors Toms Ķikuts ekspozīciju veidojis kā hronoloģisku stāstu par Latvijas idejas nozīmi latviešu nācijas un sabiedrības dzīvē. Tajā iekļauts dažādu laikmetu politiskais konteksts, katra laikposma kultūras, sabiedrisko vai saimniecisko dzīvi raksturojoši priekšmeti un cilvēku dzīvesstāsti. 100 gadu ceļš atainots desmit tematiskajās sadaļās, papildus atspoguļojot arī laiku pirms valsts izveides: Latvijas idejas tapšana; Ceļš uz Latvijas valsti. Pirmais pasaules karš (1914–1918), Latvijas valsts aizstāvēšana. Neatkarības karš (1918–1920), Latvija – jauncelsmes ideāls. Demokrātiskā republika (1920–1934), Latviskā Latvija. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms (1934– 1940), Aizliegtā valsts. Okupētā Latvija Otrajā pasaules karā (1940–1945), Aizlauztā Latvija. Staļina laiks (1945–1953), Personīgā Latvija. Padomju lielvalsts sastāvā (1953–1986), Valstsgribas atdzimšana. Latvijas neatkarības atjaunošana (1986–1991) un Sarežģītā demokrātija. Mūsdienu Latvijas tapšana (1991–2004).

Kopš 8. maija tiek piedāvātas ekskursijas autoru pavadībā. Tās notiks katru otrdienu plkst. 17.30 sešas nedēļas pēc kārtas: 8., 15., 22., 29. maijā, 5. un 12. jūnijā.

Ekskursiju paraugdemonstrējumos žurnālistiem KDi pievienojās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniekam vēsturniekam Imantam Cīrulim. "Šajā izstādē man bija tas gods būt darba grupā un sadarboties ar citu muzeju pārstāvjiem. Esmu vairāk līdzatbildīgs par divām tēmām – demokrātisko Latviju, 20. gadiem un Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu." Imanta Cīruļa stāstījums liek pārvērtēt savu līdzšinējo attieksmi pret izstādes skatīšanos gida pavadībā. Viņš to dara tiešām aizraujoši. Izstāde atveras daudz niansētāk, nekā to iespējams ieraudzīt, izlasīt, sadzirdēt un sajust savām maņām. Lai gan, arī skatoties izstādi individuāli, intelekts un emocijas tiks pabarotas sātīgi. Lai izraustītu visas atvilktnes, kurās katrā kaut kas "dzīvo" – arhīva dokuments vai priekšmetā iepakota sajūta, piemēram, Čikāgas piecīšu dziesmas padomju Latvijas periodā –, un ar apjēgu noklausītos visus ierakstus, būs jāizmanto iespēja izstādi skatīties trīs gadus.

Imants Cīrulis ir samērā jauns vēsturnieks, dzimis 1986. gadā. "Vēsture mani interesējusi jau no agras bērnības. Vienmēr licies interesanti saskatīt vēstures liecības apkārtējā vidē, dzimtajā pilsētā Valmierā, piemēram, ejot pa ielu un redzot, ka pārsvarā ir tikai pēckara mājas un turpat blakus – viena ļoti veca baznīca. Šādas liecības gan pilsētvidē, gan citur liek aizdomāties, kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir. Kāpēc turpat blakus ir Cēsis ar gandrīz neskartu vecpilsētu, bet Valmierā – pavisam citādi? Vai arī – cilvēku domāšana. Manu vecvecāku stāsti par pirmskara laiku un kara laiku, un kādas pēdas tas ir atstājis vispār sabiedrības domāšanā, cilvēku uzskatos, kā viņi redz un interpretē lietas. Tas ir visaizraujošākais, kas vien var būt, – ieraudzīt vēsturi šodienā un vienlaikus redzēt savu vietu vēstures plūdumā. Saprast kopsakarības, izprast, kāpēc mēs domājam tā, kā domājam."

Vaicāts, vai arī viņš var teikt, ka viņa dzimta piedzīvojusi tipisku XX gadsimta Latvijas vēstures gaitu, vēsturnieks stāsta: "Mani četri vecvecāki, kuri piedzīvojuši Otro pasaules karu, katrs ir bijis savā frontes pusē dažādās vietās ar ļoti, ļoti dažādu kontekstu. Ir gan evakuēti uz Padomju Savienību, gan brīvprātīgi iestājušies sarkanajā armijā. Otru vectēvu iesauca leģionā 17 gadu vecumā, pēc tam viņš atgriezās no padomju soda nometnes. Otrai vecaimātei pirmais vīrs nonāca Austrālijā. To visu liekot kopā, protams, nevar atrast nekādu dzimtas kopējo līniju. Bet tieši šo dažādo elementu kopā būšana ir ārkārtīgi aizraujoša – visi šie cilvēki, kuri joprojām mums ir līdzās un, domājot par padomju laiku, atmodu, arī 90. gadiem, ir ar tik dažādiem likteņiem, uzskatiem un priekšstatiem par to, kādā virzienā būtu jāvirzās Latvijai."

Imants Cīrulis ir pārliecināts, ka izstāde būs interesanta ļoti daudzām apmeklētāju grupām, jo veidotāji ir apzināti mēģinājuši reducēt un minimizēt politisko vēsturi. "Protams, pirmajās sadaļās vai tur, kur ir runa par atmodu, tas ir neizbēgami. Mums ir laikmeta ainas, piemēram, mākslas izstāde – 20. gadu Rīgas mākslinieku grupas izstāde. Vai Dziesmu svētki, 1938. gads. Vai kolhoza priekšsēdētāja kabinets. Tas rāda kultūras, sadzīves, ikdienas vēsturi. Bieži vien eksponāti var šķist necili. It sevišķi tas attiecas uz 90. gadu sadaļu. Tur ir reklāmas lapiņas, piemēram, mazam lietotu auto uzņēmumam Kuldīgā, bet tas raksturo Latviju 90. gados. Tas ir tas jaunais, kas ienāk. Šī iemesla dēļ izstāde būs interesanta arī tiem, kuri meklē nevis ļoti politiskas un militāras lietas, kuras pazīstam no mācību grāmatas, bet arī kultūru, sadzīvi un sociālo vēsturi. Ar ļoti daudzpusīgo muzeju piedāvājumu centāmies rādīt, ka vēsture nav tikai Ulmaņa vai Staļina portrets, bet arī pirmajos kooperatīvos pārdotās matadatas vai kādā Liepājas kooperatīvā ražotās ūdens un tauku izturīgās salvetes. Bieži vien tie ir tik banāli, pat prozaiski mēģinājumi, bet spilgti raksturo šo laiku." 

Ekspozīcijas noslēgumā iekārtota telpa, kas veido tiešu atgriezenisko saiti ar apmeklētāju. "Citādi šādām izstādēm nav jēgas," uzskata Ingūna Elere. Katrs apmeklētājs var gan izmēģināt zīmogus ar dažādu laiku vēstījumiem, gan radīt savu tekstu, uzrakstot uz lapiņas atbildi uz jautājumu: "Ko es varu dot Latvijai?" Patlaban dominē atbilde, ka var godprātīgi strādāt. Kāds uzrakstījis – es varu nečīkstēt.

Ko uzrakstītu Imants Cīrulis? "Jāpadomā… Grūti runāt par sevi atrauti no domas par Latviju. Gan darbs, gan privātā dzīve, gan attieksme pret citiem cilvēkiem, pret vidi – tas viss jau veido mūsdienu Latviju. Mums nevajadzētu domāt, ka Latvija ir tikai valsts, zeme. Tā ir viss kopā – mūsu dzīvesveids. Tas ir veids, kā mēs izturamies pret darbu, pret kolēģiem. Šādas ikdienišķas lietas arī veido mūsu izpratni par to, kas ir Latvija."

Vēsturnieks, jau izrunājis sausu muti, paņem līdzi kafijas tasīti un dodas vēlreiz visu to pašu izstāstīt arī KDi. Ar profesionālā un cilvēciskā aizrautībā mirdzošām acīm.

 

Poētisks ievads

Tagad esam izstādes sākumdaļā. Pirmais posms ir veltīts tādām fundamentālām tēmām kā zeme, tauta, nācija. Mēs jautājam – kas ir Latvija? – un redzam, ka vārds "Latvija" ir daudz senāks nekā valsts, vārdā Latvija. Piemēram, ja mēs šajā interaktīvajā projekcijā uzspiežam politisko karti, redzam, ka Latvijas robeža patiesībā ir iezīmēta kopš 1500. gada vai pat vēl agrāk – viduslaiku Livonija, vēlāk zviedru Vidzeme, poļu Vidzeme jeb Latgale, Kurzemes un Zemgales hercogiste. Līdzīgi ar etniskajām grupām. Latvieši jeb latviešu valodā dažādos dialektos un izloksnēs runājoši cilvēki šeit dzīvo ļoti sen. Līdzīgi arī reliģijas. Latvijas teritorija, sākot no reformācijas laika, ir ļoti skaidri norobežota dienvidu virzienā – protestantisma un Romas katoļu robeža. Vai arī Latgale, kura norobežojās no pareizticīgās Krievijas. Redzam, ka priekšstats par savējo un svešo ir daudz senāks par pašu Latvijas valsti. Arī vārds "Latvija", kurš dzimst XIX gadsimta pirmajā pusē, ir jau ar krietni senāku priekštecību. Mainījusies, protams, arī latviešu valoda. Šeit mēs dzirdam Viļa Daudziņa ierunātos dažādu gadsimtu fragmentus. Var nojaust, ka tas ir no Kaudzīšu Mērnieku laikiem. Ieraksti sākas ar Georga Manceļa 1654. gadā sastādīto sprediķu grāmatu. Paralēli tam ir tautisko tērpu virkne – no arheoloģiskajiem tērpiem no seniem izrakumiem līdz ļoti interesantiem Annas Aizsilnieces veidotiem moderniem tautastērpiem. Ventspils reģiona iedvesmotajā tautastērpā redzam santīmu monētas, bikses, Ērenpreisa zobratus u. c. Šis ir mazliet poētisks ievads, kurā liekam aizdomāties, vai tiešām latviskais, kādu mēs to pazīstam, domājam, kāds tas ir, tiešām ir tik nemainīgs cauri laikiem.

 

Četri konkurējoši modeļi

Nonākam pie sadaļas "nācija". XIX gadsimtā šis piedāvājums "kas ir Latvija" ir tikai viena no alternatīvām. Praktiskā realitāte XIX gadsimta vidū ir vācu Baltijas province. Šis ir īpašs statuss, kas ir Kurzemei, Vidzemei un Igaunijai – trim vācu pārvaldītām guberņām Krievijas sastāvā, kurās jau kopš viduslaikiem valda vācu tiesu sistēma un pārvaldes valoda. Tā ir politiskā un kultūras realitāte, ar kuru ir jārēķinās jaunlatviešiem, kad viņi paceļ savu nacionālo karogu un vēlas izcīnīt vairāk tiesību latviešiem. No otras puses, mums ir cariskās valdības centieni. Šeit ir Jurijs Samarins, slavenākais panslāvists, kurš pārstāv viedokli, ka administratīvi šis reģions pieder Krievijai, tāpēc arī visa kultūra un valoda pēc iespējas ir jātuvina Krievijai. Politiskā un kultūras ekspansija. Arī Latgalei ir cits skatījums.

Pazīstamais kultūras un vēstures pētnieks Gustavs Manteifelis, muižnieks no Latgales, saka – Latgale ir kaut kas īpašs, polisks, bet ne līdz galam polisks, tā nav ne Krievija, ne arī Baltija. Un Juris Alunāns kā ceturtā alternatīva, kurš saka, ka etniskajam, valodas momentam ir jābūt pamatā jaunai nācijas apziņai. Mēs redzam konkurējošus četrus modeļus, katrs no tiem tika izteikts publikācijās. Visspēcīgākais ir Kārļa Širrena viedoklis, viņš pauž, ka Baltija ir vāciska zeme, arī latvieši un igauņi ir eiropeiskas ar vācu starpniecību veidojušās nācijas, tādām tām ir jāpaliek un Krievijas cara valdībai te nav nekādas teikšanas. Jaunajai latviešu inteliģencei ir ļoti grūti cīnīties pret šo baltvāciešu pašsaprotamo dominanci un arī krievu valdības pieaugošo spiedienu.

XIX gadsimtā Krievijas impērijā ir diezgan ierobežotas iespējas izpausties politiskajā darbībā, nav pieļautas politiskās partijas. Tā visa ir privāta iniciatīva, un biedrības kļūst par organizācijām. Pazīstamākās ir Rīgas Latviešu biedrība, Jelgavas, Liepājas, Valmieras Latviešu biedrība, arī neskaitāmas pašpalīdzības biedrības, ugunsdzēsēju biedrības un aizdevumu kases, bieži vien arī vispārīgās biedrības. Tas ir medijs, kā latvieši var organizēties un definēt kaut kādus savus mērķus. Šeit ir Jelgavas biedrības nama (tas tika atklāts 1910. gadā, Otrā pasaules kara laikā sagrauts) makets, kuru nesen izgatavojuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti.

Politiskā doma XX gadsimta sākumā, protams, iegūst pavisam citus vaibstus. Tā vairs nav tikai nacionālā, bet arī sociālā doma. 1905. gada revolūcija ievieš savas korekcijas. Pirmām kārtām tā ir prasība pēc sociālās taisnības – pret apspiešanu, lai būtu taisnīgāks zemes īpašumu sadalījums laukos. Bieži vien arī radikālas kreisās prasības. Latviešu sabiedrība XX gadsimta sākumā politizējās un radikalizējās. Pirmais pasaules karš, kad slūžas tiek pavērtas. 1917. gada februāra revolūcija Krievijā ir izšķirošais brīdis, un pirmoreiz vēsturē politiskā darbība Latvijā var tikt izteikta kaut kādās organizācijās. Pirmā pasaules kara posts, Vācijas okupācija, ļoti, ļoti sarežģīts sākuma mirklis 1918. gada 18. novembrī. Mēs runājam par 18. novembri kā par svinīgu valsts proklamēšanas aktu, bet tajā brīdī vēsturiskā realitāte tam ir ārkārtīgi nelabvēlīga. Trešā daļa Latvijas iedzīvotāju tajā brīdī ir bēgļi un atrodas ārpus Latvijas teritorijas. Ne tikai latvieši. Tik dramatiskā situācijā, šķiet, neviena cita Eiropas nācija nav atradusies.

No otras puses – ir Vācijas okupācija, kas 1918. gadā aptver visu Latviju. Krievijā nostiprinās boļševiku režīms, kas arī nebūt nav ieinteresēts Latvijas pastāvībā. Boļševikiem ir savs skatījums uz Latvijas nākotni – Pētera Stučkas valdības vadībā, kas arī uzsver, ka Latvijai būs pastāvēt, bet pasaules revolūcijas vārdā radikāli mainīsim arī īpašumtiesības, ekonomiku, pilnīgi visu. Šajā ļoti nelabvēlīgajā augsnē tas lielā mērā ir brīnums, katrā ziņā ne pašsaprotamība, ka 1918. gadā dibinātā republika izdzīvos.

 

Nācijas dibināšanas mīts

Šajā apaļajā telpā mēs redzam Viļa Rīdzenieka momentuzņēmumu, slaveno fotogrāfiju no Latvijas Republikas proklamēšanas tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī, toreizējā Otrajā Rīgas pilsētas teātrī. Vēlāk fotogrāfija ir kolorēta. Projekcijā tiek iekrāsotas, ik pa laikam iemirdzas atsevišķi cilvēki, kuri pārstāv konkrētas partijas vai kādus politiskos grupējumus. Visplašākā ir Latviešu zemnieku savienība, vidū – Kārlis Ulmanis. Šie ir 40 dibinātāji, kuriem līdz šim pētniecībā nav tik ļoti pievērsta uzmanība. Lielā mērā tas ir tikai pēdējo gadu jaunatklājums. Ir bijušas publikācijas, kurās pirmoreiz apzināti pilnīgi visi, kas ir uz šīs fotogrāfijas. Tas, ka viņi būs četrdesmit, tika nolemts dienu iepriekš.

Šī vitrīna ir veltīta 17. novembrim, kad pa pusei slepenībā, pa pusei atklātībā dažādu latviešu politisko partiju pārstāvji sanāca Rīgā, Suvorova ielas (mūsdienās – Krišjāņa Barona ielas) 3. namā, un nolēma, ka nu ir pienākusi tā stunda. Vācija rietumu frontē ir kapitulējusi, vajag rīkoties – krievi mūs neglābs, vācieši arī ne. Tiek nodibināta Latvijas Tautas padome – organizācija, kurā apvienojas visdažādākie spēki – kreisie, labējie, arī Latgales pārstāvji. Pirms tam vēl nebūt nebija pašsaprotami, ka viņi arī piedalīsies jaunajā Latvijā. Interesants eksponāts ir tintnīca un zvaniņš no Suvorova ielas nama. To ir lietojis sēdes vadītājs Gustavs Zemgals, kurš simboliski iezvanīja mirkli, kad tika nolemts – jā, rīt, 18. novembrī, mēs dibināsim neatkarīgu Latvijas Republiku. Tas mums ir ļoti īpašs eksponāts no Rakstniecības un mūzikas muzeja. Īpaša ir arī 18. novembra sēdes ieejas karte, kas tiek steigā nodrukāta un izdalīta. Visticamāk, vienīgā, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Te ir redzams arī protokols un tā melnraksts. Rādot šos 40 Latvijas Republikas dibinātājus, mēs ļoti apzināti viņu dzīvesstāstos iekļaujam visu dzīves gājumu – no dzimšanas, izglītības iegūšanas, karjeras, privātās dzīves līdz nāves stundai, lai parādītu, ka šie cilvēki ir klāt Latvijas dibināšanas momentuzņēmumā, tomēr viņiem katram ir sava dzīve, bieži vien atšķirīgi politiskie uzskati. Piemēram, Kārlim Ulmanim blakus ir Miķelis Valters, kurš drīzāk ir revolucionārs, 1904./1905. gadā viņam ir pat ļoti radikāli uzskati. Vai arī slavenā Kalniņu ģimene. Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītājs Pauls Kalniņš, 20.–30. gados Saeimas priekšsēdētājs, un viņš nebūt nav Ulmaņa latviskās Latvijas pārstāvis. Vienlaikus viņš ir vislielākais demokrātiskās Latvijas patriots, bet viņam ir cits skatījums. Vai viņa sieva Klāra Kalniņa, vienīgā sieviete šajā vīriešu kompānijā, un viņu dēls Bruno Kalniņš – arī ļoti pazīstama persona –, kurš tikpat lielā mērā piedalās Latvijas dibināšanā kā visi pārējie, bet 1934. gadā pēc Ulmaņa apvērsuma viņu notiesā kā sociāldemokrātu un ievieto uz trim gadiem cietumā, vēlāk viņš dodas prom no Latvijas, 40. gadā atgriežas, nacistu laikā vēl paspēj parakstīt Centrālās padomes memorandu, dzīvo Zviedrijā, miris tikai 1990. gadā. Viņš ir visilgāk nodzīvojis no dibinātājiem. Daži 20. gados vairs nav nekādā saistībā ar politiku. Daži pievēršas dīķsaimniecībai – audzē karpas, daži pat tiek sodīti par naudas piesavināšanos kaut kādās organizācijās. Visraibākā kompānija. Viņus vieno tikai šis momentuzņēmums. Tas būtu tā, it kā mēs šodien ietu pa ielu, nofotografētu cilvēku pūli un saliktu viņus vienā panorāmas skatā. Vislielāko darbu šeit ir izdarījis Cēsu muzeja pārstāvis Tālis Pumpuriņš. Viņš ir veicis šo gigantisko izpētes darbu. Esam mēģinājuši atrast fotogrāfijas, kas ir vistuvāk 1918. gadam, kā viņi, visticamāk, būtu izskatījušies. Daudz izmantotas arī tā laika pases. Staņislavs Kambala ir vienīgais Latgales pārstāvis šajā 40 cilvēku kompānijā, Pagaidu zemes padomes pārstāvis. Ir pagājis tikai pusotra gada kopš Latgales kongresa, kurā latgalieši pateica savu skaidro «jā» – mēs piederam Latvijai un gribam politisko nākotni veidot kopā ar Vidzemi un Kurzemi. Latvijas Republika formāli tiek nodibināta, bet nebūt nav skaidrs, ka tā būs dzīvotspējīga. 1918.un 1919. gadā vienlaikus ir četras alternatīvas.

Tālāk Imants Cīrulis izseko sarežģītajai 1918.–1919. gada situācijai Latvijā, līdz nonāk līdz faktam par 200 vīru lielu grupiņu, kuri veidoja Latvijas pirmo armiju.

Ja mēs paskatāmies šajā kartē – 1918. gada 18. novembris, visa Latvija ir vācu okupācijas varā, bet tiek dibināta Latvijas Republika. 1919. gada janvāra beigās visu ir ieņēmusi sarkanā armija ar Pētera Stučkas valdību priekšgalā. Ulmaņa valdība kopā ar vācu vienībām ir tikai pie Liepājas. Pretuzbrukums ar Oskara Kalpaka krišanu kaujā, Rīgas ieņemšana, slavenās kaujas pie Cēsīm – ļoti, ļoti trauksmains laiks. Latvijas armija gūst panākumus pret Bermontu, kurš pārgrupējas Kurzemē un Zemgalē, sarkanie, kuri vēl joprojām nostiprinās Latgalē, uzvara pār Bermontu, un tikai 1920. gada 1. februārī visa Latvijas teritorija ir jaunās Latvijas valsts varā. Te ir fotogrāfijas no dažādiem muzejiem, ir ieskenētas ļoti daudzas, tās var mainīt, uzspiežot attiecīgo pogu. Latvijas armijas uzvara pār Bermonta karaspēku 1919. gada novembrī kļūst ne tikai par svarīgāko militāro uzvaru, bet arī jaunās identitātes sastāvdaļu. Tas ir tas, ko cilvēki atceras. Tā ir viņu personīgi piedzīvotā saikne ar valsts tapšanas laiku – mēs esam tur bijuši klāt, daudziem tēvi un brāļi ir bijuši šajā armijā. Tas kļūst par to, ko bieži dēvē par nācijas dibināšanas mītu. Latvijai tas ir 1919. gada 11. novembris. Fonā skan Raiņa Saule, pērkons, Daugava, kas nav tikai Mārtiņa Brauna patriotiskā dziesma, bet ir tieši piesaistīta 1919. gada novembrim. "Zilzibeņa pērkons spēra/velniem ņēma atslēdziņu/Daugav’ mūsu sāpju aukle" – tas ir rakstīts tieši šai Daugavmalai, aizstāvoties pret Bermonta karaspēku. Redzam Raiņa manuskripta kopiju. Darbs ir sākts rakstīt jau Šveicē, pabeigts Rīgā, redzot tieši šos notikumus. Raiņa pirmizdevums Daugava ir izdots 1919. gada 20. oktobrī, un, kā mēs zinām, 11. novembrī tika izcīnīta viena no būtiskākajām cīņām Daugavmalā. Tieši no tipogrāfijas grāmata nonāca pie kareivjiem. Šī līnija spēlē savu lomu arī identitātes izpratnē atmodas laikā 1988. gadā. Valmieras Drāmas teātrī tiek uzvesta Daugava Valentīna Maculēviča režijā. Te [izrādes plakātā] jau redzami pavisam citi aspekti. Te vairs nav runa par bermontiešiem un 1919. gadu, skaidri un gaiši ir mainījies ienaidnieka tēls. Tagad tā ir Padomju Savienība.

 

Turpinās modificētā veidā

Šeit ir redzami Latvijas armijas formastērpi un ieroči. Bieži vien tie ir improvizēti, par paraugu ņemot iepriekšējo armiju formas. Latgalē, piemēram, zaļie partizāni, kuri cīnās pret lieliniekiem, izmanto diezgan primitīvus šaujamieročus. Ne visi, bet liela sabiedrības daļa saliedējas ap politisko piedāvājumu, kas saka, ka šī ir Latvijas Republika, šeit visiem būs labi neatkarīgi no tautības, mēs visi varēsim piedalīties, nebūs vairs tautību apspiešanas, visi veidosim Latviju. Uz kara, briesmu un visa posta fona tas ir diezgan vilinošs piedāvājums, ja salīdzina ar Pētera Stučkas, Andrieva Niedras vai kādu citu režīmu. Kā mēs zinām, vēsturē šis attīstības scenārijs ir piepildījies. Tālāk redzam, ka Neatkarības cīņas kļūst par sabiedrības identitātes vienojošo simbolu. Tiek godināti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri visdažādākajos veidos ik pēc pieciem, desmit gadiem. Dažādos pagastos un draudzēs tiek veidoti individuāli apbalvojumi, dāvināti trauki ar Lāčplēša ordeņa simboliku. Šeit no mūsu Nacionālā vēstures muzeja krājuma ir dažādas skices. 1919. gada rudenī tika izsludināts konkurss par dizaina metiem jaunajam militārajam ordenim. Tajā brīdī vēl nav pat zināms, ka to sauks par Lāčplēša Kara ordeni. Slaveni mākslinieki, kā Jēkabs Kazaks un citi, iesūta savus metus. Konkursā uzvar mākslinieks Jānis Aleksandrs Liberts. Pieminēšana izpaužas arī modernajā kinematogrāfā. Jau 1920. gadā, uzreiz pēc Neatkarības kara, iznāk Viļa Segliņa filma Es karā aiziedams. Šī filma nav saglabājusies. Mums ir tikai plakāta kopija, kurā tiek tematizētas Neatkarības cīņas. 1930. gadā Aleksandrs Rusteiķis uzņem pilnmetrāžas mēmo filmu Lāčplēsis, kas ir veltīta dažādiem vēsturiskiem notikumiem, bet pārsvarā 1919. gada uzvarai Daugavmalā. Redzam, kā šī līnija iet līdz mūsdienām – zinām filmu Rīgas sargi (režisors Aigars Grauba, 2007). Arī citviet izstādē gribam rādīt, kur ir mūsdienās pazīstamo fenomenu saknes vēsturē.

Tas, kas ir toreiz sācies, mainītā un modificētā veidā turpinās arī šodien.

Turpinājums sekos


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja