Klausoties Edgara Rubeņa gleznās ausīm grupas Jaunība albuma Daži racionāli apsvērumi ievaddziesmā Lukturītis, mēģinu iztēloties, kā uzvestos viņa gandrīz cilvēka valodā runājošās ģitārskaņas, iejūtoties kabatas lukturīša lomā, un izstarotu gaismu. Pavisam noteikti šis ir rīta albums, kas vislabāk piestāv gaismai, kuras izplešanās, pamazām iesildot arī gaisu, vispamanāmākā ir stundās, kad lielākā daļa vēl gulošo, baudot dažāda satura un krāsu sapņus, nenojauš, ka kuru katru brīdi sāks tarkšķēt modinātājs.
Albuma Daži racionāli apsvērumi vāku rotā Andra Eglīša glezna no cikla Cauri tumsai
Izcila saspēle
Pirmatskaņojumu pērn Valmieras vasaras teātra festivālā palaižot garām, ar šo programmu iepazinos un izbaudīju (bez mazākās liekuļošanas) rudenī koncertā fon Stricka villā Rīgā. Nevarētu gluži teikt, ka aizgāju kā balta lapa, kas gatava ņemt pretī jebko, jo tā jau neglābjami, bet glīti bija sašvīkāta ar mūzikas autora Edgara Mākena darbību grupās Gaujarts un Manta. Izsekot līdzi visai viņa komponētajai teātra mūzikai droši vien jau būtu par daudz, un uz šīs lapas vairs nebūtu nevienas brīvas vietas, kur ļaut savu vēstuli atstāt vēl kādam garām lidojošam balodim.
Joprojām nesteidzīgi iesilstošie pagalmi vēl ne tuvu nav izslaucīti tukši pat ar pērļu diegu slotu, jo tieši grupā ar nosaukumu Baložu pilni pagalmi Klāvs Lauls izkaldinājis priekšstatus par sevi kā izcilu basģitāristu. Tamdēļ neizbrīna viņa iesaistīšana arī šajā Edgara Mākena kolektīvā, lai spēlētu šo dziesmu piepildītajā skaņas telpā tik svarīgo instrumentu, kaut nesvarīgo te neizdotos atrast pat ar uguni, ja tā pēkšņi uzšautos kādā gaismas pārmērīgas koncentrācijas vietā, bet arī par ugunsdrošību bažu nav.
Lielā mērā tieši Klāva Laula basģitāras un Emīla Dreiblata juvelierelektronikas nopelns ir albuma visspēcīgāko dziesmu Aizmirsti un Šī nakts salaulāšanās ar Bristoles triphopa etalona Portishead noskaņām, kas mūsu apziņā iecirstas kā akmenī kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Aktrises Agneses Budovskas izvēle šo dziesmu līdervokāla lomai gan jau saistās ar pirmatskaņojuma vietas vidi, bet aktiermākslas noteikumu diktētā neuzbāzīgi perfektā dikcija un neaizraušanās ar savu personīgo īpašību – vizuālo un vokālo – demonstrēšanu un uzsvēršanu palīdz labāk izcelt gan dzejnieku vēstījumu, gan visus aranžējumu smalkumus, piemēram, iepriekšējā pantā atmiņā ierakstīto un atkal gaidīto vārdu "mīlestība" pēkšņi aizstājot Paulas Kronentāles alta partijai. Izcila teksta dramaturģijas un aranžējuma saspēle!
Nav nekā lieka
Dziesmu mūzikas autors Edgars Mākens ar savu salīdzinoši nesen izveidoto grupu Jaunība šo ierakstu kustinājis mūsu virzienā lēni un neatlaidīgi kā pēc smalki izstrādāta mārketinga plāna. Nesen publicēts un atkārtoti atrādīts arī divos pārpildītos koncertos Aleponijā, rudenī albums gaidāms arī plates formātā. Pat divās, jo vienā visas dziesmas nesatilptu. Albumu, kurā nav nekā lieka (kāds šis ir), saukt par pārāk garu, iespējams, nemaz nedrīkst (pat ja arī tāds šis ir), bet kurš no mums bez grēka?
Protams, īsināšana vienmēr ir variants, lai pieturētos pie plus/mīnus četrdesmit minūšu hronometrāžas, ko pagājušā gadsimta vidū nav sācis diktēt nekas cits kā negrozāmie fizikas likumi, jo tāda ilguma ieraksts satilpa tolaik masu lietošanā palaistajās, atskaņošanai ar elektrības palīdzību paredzētajās vinila platēs. Ar tām dziesmā Sienas kāds pamanījies aplīmēt sienas (Elvīras Blomas teksts), ātri nododot, ka šis ir XXI gadsimts, jo pagājušajā tāds vārds "vinils" vēl nebija nonācis ikdienas lietošanā.
Edgars Mākens ir komponists ar šai profesijai atbilstošu izglītību, tāpat kā Imants Kalniņš un Raimonds Pauls, kuri tiek minēti kā piemēri, lai uzsvērtu, ka ikkatrai paaudzei ir jāsadarbojas ar saviem laikabiedriem, lai atstātu vēsturē nospiedumu, kādu neviens cits laikmets vairs neatdarinās. Tāpēc arī doma par albuma īsināšanu jāatmet, lai kāds no dzejniekiem dažu racionālu apsvērumu dēļ nepaliktu aiz strīpas, Edgara Mākena paškritikas balsij novērtējot savu vai grupas veikumu konkrētajā dziesmā zemāk nekā citās.
Atskanot šī albuma dziesmās visbiežāk komponētās Ingas Pizānes aicinošajai frāzei "Paņem sarkanvīnu – dzersim no kakliņa" no dziesmas Plecs, gan noticēt līdz galam neizdodas, jo šis albums pēc noskaņas, pat ja tajā aicina sēdēt uz grīdas, vairāk saistās nevis ar tādu "bezpajumtnieku izlaidību" kā dzeršanu no pudelēm, bet ar palielām un tikai daļēji piepildītām vīna glāzēm, kuras turklāt, caur brillēm pavērojot pret gaismu, ar veļas mīkstinātāja iesmaržotu dvieli atbrīvotas no visiem pirkstu un mušu atstātajiem pleķiem. Koncertā šo mūziku, pateicoties klātbūtnes efektam, izdodas ielaist pat zem ādas, par tālāko zaudējot kontroli, bet ieraksts jau ir kā Gata Ziemas elegantais gaišas krāsas lietusmētelis, ko novelk un uzliek uz pakaramā, lai kārtīgi izžūst, tam īpaši pat nesaburzoties un tādējādi paliekot gana glītam, lai uzticīgi gaidītu nākamo lietaino dienu.
"Siltas rokas ir garlaicīgas/Man labāk patīk tās aukstās" – šie Henrika Eliasa Zēgnera vārdi arī dziesmā Negrēkot atgādina, ka kontrasti ir tie, kas mums palīdz teju visās situācijās, tāpēc pēc apcerējumiem par gaismu nejaušība nešķiet arī Andra Eglīša gleznu cikla nosaukums Cauri tumsai, no kura pasmelts albuma vāka vizuālais noformējums, kas uz rudenī gaidāmās plates izskatīsies īpaši glīts.