Ronalda Brieža otrais dzejoļu krājums, šķiet, iecerēts kā viņa debijas grāmatas Asaru gāze (2004) turpinājums. Pats autors to akcentē, iesākot jauno grāmatu ar dzejoli, kam dots nosaukums OROBORO — gluži tāpat kā iepriekšējās grāmatas pēdējam dzejolim. Tad nu lūkosim, kas Ronalda dzejā palicis pa vecam un kas mainījies.
Simetriskais bezmiegs
Ronalds Briedis ir rets putns latviešu jaunākajā dzejā. Šķiet, viņam caur galvu stiepjas daudz krāsainu vadiņu, kas savstarpēji saista dažādus kultūrtēlus, citātus, frazeoloģismus un citus valodas kukuržņus. Šo vadiņu zibenīgu savienojumu rezultātā rodas lielākā daļa Brieža dzejoļu — asprātīgas spēles ar viegli atpazīstamiem kultūras motīviem.
Otra grāmatas iezīme ir mūsdienām neierastā tieksme uz simetrisku formu — uz sillabotoniku un atskaņām. Briedis spējis sarakstīt desmit dzejoļu ciklu Bezmiegs septiņpēdu jambā ar cezūru (jeb metrisku pauzi) pa vidu. Ar šo ciklu sabalsojas arī divi citi šādas formas dzejoļi grāmatā, kas ciklā, domājams, nav iekļauti tematisku apsvērumu dēļ (23., 48.lpp.).
Bezmiegs kļūst par šī krājuma vizītkarti, jo viskoncentrētāk uzbur to pasaules ainu, kuru Briedis aizrautīgi apdzejo: "Sver Hamlets rokā smailiju — lai spoks sver galvaskausu/Aiz letes pirāts snauduļo — ķērc papagailis ausī/Miedz smailijs tam uz apsēja T krekliņa un tašām/Kā Anša vērdiņš skaļi šķind starp citiem Jūdas grašiem." (12.lpp.) Tas ir pēc visiem postmodernisma kanoniem veidots skats uz mūsdienām, kurās "No ģenerāļu asarām plūst robežas uz kartēm" (13.lpp.) un "Smej Jēzus Kristus svētbildē un vēl ar pirkstu rāda" (14.lpp.).
Šī aina kļūst par tādu kā metatēlu it visam, kas ietverts krājumā, jo daudzi dzejoļi līdzīgā manierē to turpina visas grāmatas garumā. Briedis mums rāda pasauli, kurā sabrukuši visi ētiskie un estētiskie kritēriji, kuros reliģiskas formulas sadzīvo ar naturālo un profāno, kuros cilvēkiem nav ne reliģiska, ne ideoloģiska pamata savai identitātei, pat dzimums kļuvis par nosacītu lietu (cikls Divstūri I—II).
Vaļīgi un blīvi
Ritmiskie, lakoniskie dzejoļi, šķiet, cits citu turpina gan idejiski, gan metriski, cits pēc cita dipājot četrpēdu jambā un trohajā, stāstīdami par veiksmīgu pasaules gala sagaidīšanu, Dieva slepkavību un bērēm, kā arī uzbur Rīgas ainu, kurā "uz torņiem papagaiļi tup/Un loka karaoki" (33.lpp.).
Atšķirīgā formā ieturēti vairāki citi dzejoļi — tie rakstīti verlibrā, kurš dažbrīd izceļ tekstu fabulu (Muzejā, Divstūri I—II, Kāds pieklauvē pie durvīm...) vai arī izzīmē situācijas sadzīviskumu (Operas garderobistes atmiņas par "Bohēmu", Svētki I—V). Šajos dzejoļos nav ne vēsts no ritmisko tekstu četrkantainās dabas, metaforas izvietotas daudz retāk, lasījuma temps kļūst lēnāks.
Briedis it kā svārstās starp divām galējībām — starp ritmizētiem,
blīviem dzejoļiem, kas piebāzti ar kultūrcitātiem, un izretinātu
verlibru (tāds bija sastopams arī viņa pirmajā grāmatā). Taču
atsevišķos tekstos šīs divas formālās tendences it kā saplūst, teksta
blīvumu un metaforiskumu savienojot ar atbrīvotību. Visizteiksmīgākais
piemērs tam ir teksts Naktīs Rīga ir taksometru pilsēta... (77.lpp.),
kurš turklāt pārliecina ne tikai ar asprātīgām spēlēm par vispārzināmām
reālijām, bet arī ietver Briedim neraksturīgi skaudru personisko
pārdzīvojumu: "Aiz loga stikla/Mēmi kliedz bērns/Pieaugušie
strīdas/Viss ko es vēlējos/Lai mani griesti/Kļūtu kādam par grīdu."
(78.lpp.).
Ielaist gaisu
Krājuma izskaņa atkal ir izteikti ritmizēta — visi traģiskie, nopietnie motīvi it kā iegūst saturisku ambivalenci, jo izskan trohaja un jamba jestrajos ritmos. Negribu apgalvot, ka mūsdienās nevajadzētu rakstīt ritmiskus dzejoļus (Kurš mūsdienu latviešu dzejnieks gan reizēm nekrīt šajā grēkā!), tikai vērst uzmanību uz nepieciešamību "ielaist gaisu" blīvajās četrrindēs — lai dzejoļi reizēm neskanētu tādā kā metronoma ritmā.
Domājot par iespaidu, kuru atstāj krājums kopumā, gribētos izvirzīt šādu problēmu: lai arī Brieža rādītā pasaule it kā ir haotiska, pašplūsmā palaista un visus orientierus zaudējusi, tās attēlojums ir drīzāk statisks nekā dinamisks. Brieža dzejoļos aprakstītas jau notikušas, pabeigtas situācijas, nevis procesi, kuru rezultātā šīs pārmaiņas notiek. Lai arī šie civilizācijas drupu apraksti ir efektīvi iecerēti un nereti efektīvi izpildīti, tajos ir grūti atrast autora/lasītāja personisko ieinteresētību.
Tāpēc atmiņā labāk paliek, piemēram, it kā nepretenciozais cikls Svētki, kurā aprakstītas ainiņas no dažādu matu krāsu meiteņu dzīves. Gan šis, gan arī citi dzejoļi liecina, ka Briedi gaida vēl daudzi aizraujoši eksperimenti viņa daiļrades laboratorijā, dažādās proporcijās savienojot divus pamatelementus: emocijas un intelektu. Lai nāk mūza (gluži kā vienā no šī krājuma dzejoļiem) un atnes siltumu plaukstās.