Laika ziņas
Šodien
Migla
Ceturtdiena, 18. aprīlis
Laura, Jadviga

Ko Normunds teiks par to?

Beidzoties Normunda Naumaņa ērai Latvijas kultūrā, no teātra un kino kritiķa atvadās viņa dzīvē īpaši cilvēki

***

Dita Rietuma. Tu paliec te 

Normund, piedod, es tā arī neesmu sapratusi, ka tu esi aizgājis. Tas laika rāmējums "1962–2014" šķiet pilnīgi un absolūti neiespējams, kāds pārpratums, kāds virtuāls melnais joks, kāda pārforsēta tvitera "māžība". Tev taču patika virtuālas spēlītes, teiksim, paslēpties zem "klibās lapsiņas" un @normixn "širmja" tviterī – spēlēties, provocēt, aušoties.

Otrdienas parasti Kultūras Dienas redakcijai ir nervozas, līdz 18.00, kad uz tipogrāfiju jāpalaiž samaketētā avīze, tiek strādāts, galvu nepaceļot un intensīvi. Šī otrdiena būs bijusi tikai tava bēru diena, lai gan neviens nebūs atcēlis Kultūras Dienas nodošanu un tā lielā mērā būs veltīta tev. Šoreiz tavi kolēģi būs nevis redakcijā, bet tev līdzās Jaunajā Rīgas teātrī, kas tev bija tik tuvs. Kultūras Dienā būs arī tava pēdējā publikācija par kādu filmu, kuras pirmizrāde tika pārcelta, un tavs jau agrāk uzrakstītais raksts – arīdzan līdz filmas iznākšanai. Pirmo reizi teju pēc divdesmit gadu ritma nebūs iknedēļas filmu īsvērtējumu, ko mēs sarunvalodā dēvējām par bumbiņām. Esmu pazaudējusi atskaites punktu, kad abi ar tevi sākām rakstīt šo rubriku. Cik gadu – piecpadsmit? Astoņpadsmit? Cik ir tādu publikāciju – 780? 1000? Cik filmu piefiksēts un izvērtēts – 5000 vai vairāk? Un tas ir tikai visrotaļīgākais un "lasītājam draudzīgākais", ko tu esi uzrakstījis šajos gados. Tev patika rakstīt. "Tas ir vienīgais, ko es protu," – tu man esi teicis. Tu rakstīji ar ģēnija virtuozitāti, milzīgu erudīciju un smalkumu, kas bija unikāli šajā virtuālo drazu un infantilo teksta ķesku laikmetā.

Es vienmēr esmu tevi apbrīnojusi – par to unikālo spēju ikdienišķu recenziju, iespējams, pat par viduvēju izrādi pārvērst unikālā literārā tekstā, tekstā – piedzīvojumā. Tu nerakstīji recenzijas, tu rakstīji analītiskas esejas, kultūrvēsturiskus apskatus, kas vienlaikus pildīja recenzijas funkcijas un radīja to unikālo apbrīnojamas, rafinētas inteliģences un zināšanu kontekstu, kurā spoguļojās konkrētais mākslas darbs. Tu varēji rakstīt ar fascinējošu vieglumu, uzkuļot negaidītas asociācijas un brīvi dreifējot pār kultūrvēstures un mūsdienu teātra un kino procesa bangām. Tavas zināšanas bija neiedomājami plašas un visaptverošas, turklāt tu nedzīvoji no "vecām rezervēm", bet nemitīgi lasīji, skatījies un uzsūci visu jauno, ko piedāvāja pasaules kultūra. Tu necieti provinciālismu, stulbumu un sīkmanību.

Tev nebija līdzīga teātra kritikas laukā – tavām recenzijām ir unikāla literāra vērtība arī ārpus konkrētās izrādes izvērtēšanas konteksta. Tavus rakstus, izdotus grāmatā, droši var likt līdzās XX–XXI gs. kultūrteorētiķu Sūzenas Sontāgas un Rolāna Barta intelektuālajām esejām. Un šāda grāmata – vai pat grāmatas – ir jāizdod! Tavas teātra recenzijas, tavi raksti par Alvja Hermaņa izrādēm Rīgā un pasaulē. Tu paredzēji un atbalstīji Hermaņa talantu, un sāki rakstīt grāmatu par viņu. Jācer, ka tās manuskriptu atradīsim.

Augustā es tev zvanīju, lai runātu par to, vai tu būtu gatavs piedalīties mūsu grāmatas 365 Dienas filmas pārveidē. Nākamgad apritēs tieši 10 gadu kopš šīs grāmatas izdošanas, mēs jau iepriekš bijām ne reizi vien runājuši, ka vajadzētu to papildināt vismaz līdz 500 filmu apjomam. Tev ideja patika, tu teici, ka esi gatavs piedalīties un aktīvi darboties...

Mēs mācējām strādāt kopā, lai arī neiztikām bez "radošām drāmām", kas nemazināja saskarsmes – prieku. Mēs viens otru ļoti labi pazinām, kā veci viens otra stiķus, niķus un garastāvokļa svārstības sen "atkoduši" draugi. Savulaik tieši tu – tikko no Maskavas augstskolas atgriezies – man kļuvi par intelektuālo elku, arī cilvēku, kas ietekmēja manu profesijas izvēli, vēlāk arī par kolēģi un draugu. Vēlāk mēs atļāvāmies arī teikt viens otram to, ko parsti nesaka kolēģi, bet tuvinieki ar kopīgu emociju pieredzi. Dienās pēc tavas aiziešanas bezpalīdzīgi pārlasīju tavas īsziņas, telefona atmiņas garumā, – tās ir lietišķas, tās ir nervozas, arī jautras, ironiskas un vēsas. Šie īsie garastāvokļu un ikdienišķa ritma, un faktu fiksējumi ir pēkšņi ieguvuši pilnīgi citu skanējumu. Tās ir emocijas un sajūtas, kuras nespēs nogriezt laika rāmējums "1962–2014".

Zinu, Normund, ka tu man tā arī līdz galam nepiedevi aiziešanu no Dienas. Lai gan tepat jau es biju un nekur nepazudu. Varbūt tev likās, ka īsti draugi un veci cīņu biedri tā nedara, nepamet "kaujas laukā", kurā piedzīvots tik daudz – 22 gadi. Jūnijā, kad tu tikko biji izķepurojies no slimības saasinājuma, no nemaņas, komas, tu stāstīji, ka "mēs tur visi tiksimies", tu biji redzējis to, kas notiek aiz dzīvības un nāves robežas. Tu biji pārkāpis šo robežu un atgriezies – tie izrādījās tikai trīs mēneši – sāpīgi maz.

Otrdien mēs būsim bijuši tev līdzās Jaunajā Rīgas teātrī – teātrī, kurš tev pašam bija vismīļākais, teātrī, kura mākslas dzīvajam garam tu vienmēr esi ticējis un atbalstījis. Mēs būsim atvadījušies no tevis, un būs sabirzušas ilūzijas, ka kāds ir pajokojis un tu tūlīt piezvanīsi, un mēs ilgi runāsim – par mākslu, par dzīvi.

Normund, tu paliec te – savos tekstos, savos rakstos, savās slejās, kuri ir pārdzīvojuši avīzes "formāta" laicīgumu un kļuvuši par Latvijas kultūras vēstures faktiem. Par literatūru, par mācību vielu jebkuram, kurš grib nodarboties ar teātra kritiku. Ticu, ka tur – aiz robežas tu sastapsi Liliju Dzeni, Oļģertu Kroderu, Viju Artmani – visus tos, kurus tu kaismīgi cienīji. Normund – redzēsimies!

***

Sarmīte Māliņa. Uzkrita man uz galvas 

Normunda pēdējā dzīves dienā gāju pa ielu, domāju par viņu. Galvā skanēja pantiņš:

Naumanīt, Naumanīt.
Paskaties, kā saule spīd.

Nepiezvanīju. Naktī sapnī Artmane nekādi nevarēja nomirt. No rīta N vairs nebija.

Bieži mūsu telefonsarunu viņš sāka šādi – dauzu burtus, nobeidza – krepis maķ, joban živ! Pēdējā sarunā viņš bija nosalis. Teicu – noteikti uzvelc vilnas zeķītes. N – bet tad taču man ir jāizkāpj no gultas. Labi, labi.

Iepriekšējā sarunā par Tumsas varu N teica – pat mani Ģirts pārsteidza.

Milzu dzīves dāvana uzkrita man uz galvas – satikt šo cilvēku. Viņš uzturēja mūsu visu dzīves kvalitāti jēgpilnā līmenī. Viņš redzēja cauri, kvalitātes ķīlnieks, Savas sūtības kalps. Rūpīgs dēls. Viņam viss sāpēja. Kā piecgadīgs bērns gribēja saņemt dāvaniņas. Pamatots ciniķis. Vienmēr iemīlējies.

Un vēl viņš pamanījās kā zvaigzne nokrist. Mūsu biļetes uz Romu paliks neizmantotas Normunda skapī, tāpat kā viņa pēdējais foto manā telefonā.

***

Alvis Hermanis. Galvenais skatītājs manā dzīvē 

Kā zināms, jebkuras esamības priekšnoteikums ir kāds, kas to visu skatās un vēro.

Naumanis bija ģeniāls šai ziņā. Šis vērošanas orgāns viņā dzīvoja kā pārkairināts lentenis, kurš atradās pastāvīgā badā.

Latviešu teātris kā vērošanas objekts, cik zinu, viņam jau kādu laiku bija drusku garlaicīgs, un viņa vērotāja daba savu negausīgumu apmierināja ar visu, kas pagadījās pa rokai vai Naumaņa gadījumā – acīm.

Naumaņa attiecības ar latviešu valodu bija izteikti jutekliskas un pat fizioloģiskas. Tas palīdzēja mums pārējiem tuvāk iepazīt šo vērotāju – monstru, kurš dzīvoja Naumaņa galvā un izlaida caur savu lingvistisko zarnu jebko, kas tika aprīts vai izkošļāts.

Arī teātra izrāde var notikt tikai tad, ja tajā bez teātra piedalās skatītājs.

No 1993. gada, kad sāku strādāt režisora profesijā, man daudzus gadus skatītājs numur viens bija Naumanis.

Viņš bija mans galvenais sarunu biedrs skatuves tai pusē – skatītāju zālē.

Naumanis arī bija pirmais, kurš spēja verbāli aprakstīt un paskaidrot pārējiem Latvijas teātra skatītājiem, un tai skaitā kritiķiem, to jauno teātra valodu, ar kuru 90. gados ienāca Jaunais Rīgas teātris.

Viņš bija kļuvis par Latvijas teātra galveno rentgena aparātu. Tagad šis aparāts ir izslēgts.

Ceturtdien man Berlīnē bija vakara mēģinājums, pirmā caurlaide. Naktī pa ceļam uz viesnīcu es pārdomāju todien padarīto un, kā tūkstoš reižu jau pirms tam biju darījis, iedomājos – interesanti, ko Normunds teiks par to.

Nākamajā rītā pamodos, un mans mobilais bija pilns ar īsziņām, ka viņa vairs nav.

Jā. Mēs bijām draugi. Un mūs saistīja šis tas vairāk nekā tikai profesionālas attiecības.

Bet ko tur liegties. Kaut kas liels ir beidzies. Un kopš 2014. gada 12. septembra nodarboties ar teātra mākslu ir kļuvis kaut kādā ziņā drusku bezjēdzīgi. Jo Naumanis manā teātra mūžā laikam bija galvenais skatītājs. Un tāds arī paliks.

***

Sarmīte Ēlerte. Normunds sargpostenī 

Normunds ir miris. Vēlāk es domāju, kāpēc šādus tiešumā nežēlīgus trīs vārdus agrā piektdienas rītā ierakstīju īsziņā Normunda tuvākajiem draugiem. Varēju taču teikt – aizgājis (aizgājis – atnāks), šķīries no dzīves (bet ne no mums, tepat jau kaut kur ir), vai vēl kā.

"Normunds ir miris" nozīmē, ka viņš ir atstājis savu sargposteni Latvijas domāšanas, kultūras un cilvēcības telpā, un tajā vietā palicis tukšs, melns caurums.

Normunds piedeva formu un stilu mūsu laikmetam. Protams, ne jau viņš vienīgais. 

Bet tieši viņš to darīja neiedomājami intensīvi beidzamos vairāk nekā divdesmit gadu. Ik nedēļas – rakstos, intervijās, esejās. Pēteris Krilovs reiz teica, ka intelektuāļu pienākums pret sabiedrību ir šķirot vērtības. Ar to saprotot gan nošķīrumu starp labo un ļauno, gan skaisto un banālo, nejēdzīgo. Normunds lika mums par to domāt ik nedēļas. Nevis ka var būt drusku tā vai varbūt drusku šitā – nē, ir robeža! Te! Skaidra!

Normunds uzskatīja, ka mākslu kritika ir mākslas forma, kas nodarbojas ar domāšanas un iztēles radīto, ar mākslu, kas ir dabiska dzīves un laika sastāvdaļa, nepieciešama dzīvības uzturēšanai. Normunds kareivīgi uzbruka bezgaumībai, neprofesionālismam, pūļa gaumes spiedienam. Viņam ļoti sāpēja kultūras nenovērtēšana, klasiskās izglītības izplēnēšana. Viņš uzskatīja, ka "ignorance un apātija pret vēsturi, zināšanām un pieredzi, kas bijusi pirms mums, ieguvusi katastrofālus apveidus".

Normunds bija dzimis apgaismotājs, audzinātājs, izglītotājs – ar saviem rakstiem, lekcijām. Viņš ikdienā izlasīja, noskatījās, uzzināja, sagremoja neparasti lielu informācijas daudzumu. Draugiem Normunds ieteica, piesūtīja, lika noskatīties, izlasīt, atrast. Viņš spēja siet kopā mūsu laiku ar seniem kultūras un civilizācijas gadsimtiem un ielikt Latvijā notiekošo XXI gadsimta pasaules kultūras domāšanas sakarībās. Viņš karoja pret provinciālismu.

Normundam bija absolūtā mākslas dzirde. Gan amata, gan stila un kultūrsakarību izpratnē. Bet vienmēr viņa pirmais jautājums bija: KĀPĒC mākslinieks ir radījis, kas viņam ir sāpējis, kāpēc bijis svarīgs. Normunds vētīja un vērtēja ar misijas apziņu. Savās slejās arī dzīvi – pa tiešo. Nežēlīgi blieza un grāva, ironizēja un rotaļājās, pieprasot mums iedziļināties, lai saprastu.

Sarunas ar Normundu bija piedzīvojums, man – vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Pēc kādas izrādes, operas, filmas, grāmatas, notikuma bija nepieciešamas garās sarunas, jo sajūtas, iespaidu zibšņi jāietver iespējami precīzos vārdos. Tas nozīmēja izprast sevi, atbildēt uz jautājumu, kāpēc es tā domāju. Domāt kopā ar viņu bija, kā rokās saķeroties iet, vienam otru pabalstot, pamudinot, reizēm pagrūstoties, bet ar to lielo prieku un ziņkārību, jo ceļa mērķis atklājas, tikai pa to ejot. Tas, ka vairs nebūs iespējas lēni un pamatīgi domāt kopā ar Normundu, ļoti sāp. Daudziem cilvēkiem – gan viņam tuviem, gan nepazīstamiem – viņš ir licis iedziļināties, piekrist vai nepiekrist, bet domāt. Saprast, ko es domāju. Tātad saprast, kas es esmu.

Normunds vienmēr bija par kaut ko sajūsmināts, sašutis, pārsteigts, pārliecināts. Viņš pieprasīja no sarunu biedra līdzīgu "temperatūru", citādi viņam nebija interesanti. Viņš bija meteorīts, kam bija jādedzina sevi, lai šķiltos dzirkstis, viņa domāšanas enerģija elektrizēja jebkuru telpu, kurā viņš ienāca.

Mēs apjēgsim viņa sarakstīto, daudzās papīra lapas ar iesāktām un iecerētām lietām. Mēs atklāsim atkal no jauna kaut ko par savu laiku, kura vērtību sargpostenī viņš bija. Tas turpinās mūs veidot.

Bet Normunds pats to nekad vairs nedarīs.

Kāds žurnālists, nebūt ne ar mākslas lietām pārņemts, man atsūtīja īsziņu: "Ne es baigi pazinu, ne ko tur īpaši, bet esmu drausmīgi satriekts par Normundu. Drausmīgi, tiešām." Tas ir tas sāpīgais tukšums, kuru viņš mums atstājis.

Mūsos ir palikušas domas, kuras klātienes vai neklātienes sarunās ar Normundu izdomājām. Mēs varbūt esam pat aizmirsuši, ka izdomājām tās, sarunājoties un strīdoties tieši ar viņu. Bet tās mūs dara par to, kas mēs esam.

Tas IR mūsos.

***

Andra Neiburga. Pastkartes draugiem 

Vairs neatceros savu iepazīšanos ar Normundu, bet tas tiešām bija ļoti sen. Normunds bija neparasts cilvēks. Azartisks, kaislīgs, jaunībā brīžiem neprātīgs. Bet tas bija tāds skaists neprāts mums visiem tolaik, jaunības, mākslas un mīlestības neprāts. Taču – daļu no mums raksturoja tikai šis neprāts un jaunība, Normundam jau tolaik piemita spožas zināšanas un nenogurdināms prāts.

Un šis prāts, kā šķiet, nekad neatslāba. Viņš vienmēr, līdz pēdējam brīdim, bija ieinteresēts, profesionāli ziņkārīgs – es nekad nespēju saprast, pa kuru laiku viņš pagūst izlasīt tik daudz žurnālu un grāmatu, izsekot visam, kas notiek pasaules kino un teātros, literatūrā, aktieru biogrāfijās, radošajās un pat privātajās. Viņš vienmēr bija gatavs diskutēt un strīdēties, un viņš prata arī klausīties – tāpat kā viss pārējais uz pasaules, viņu interesēja arī citu cilvēku viedokļi un uzskati.

Es domāju, ka viņš patiesībā bija ļoti labvēlīgs un labticīgs skatītājs. Viņš katrā, pat gluži viduvējā darbā prata (vai vismaz mēģināja) atrast arī kādu veiksmi, kaut ko uzslavas vērtu. Tai pašā laikā, man šķiet, tieši viņš bija tas, kurš Latvijā diezgan pārliecinoši pārtrauca komplimentārās kritikas tradīciju. Viņš prata pateikt skarbus vārdus arī draugiem, un tur nu nevienu nevar vainot, ka viņa draugi lielākoties tiešām bija tie labākie un tādēļ skarbus vārdus par tiem nācās teikt reti.

Neraugoties uz ilgstošo, smago slimību, Normunds bija dzīvesspara, dzīvot alku pilns. Viņš tik daudz ko vēl gribēja izdarīt, tik daudz redzēt un tik daudz kur nokļūt. Mākslas ziņā viņš bija nepiesātināms. Toties vakariņās šaurā draugu lokā, ko kādu laiku regulāri rīkojām, ēdiens uz viņa šķīvja varēja atdzist, gandrīz neaiztikts, jo intensīvā sarunā ēšanai vienkārši neatlika laika.

Reizēm viņš bija arī ļoti bērnišķīgs. Bērnišķīgi kaprīzs vai bērnišķīgi egoistisks. Bet tā drīzāk bija spēle, un tā nevarēja piemānīt viņa patiesos draugus. Kā bērnam viņam patika mantiņas. Nē, ne jau manta kā materiālu labumu kopums, bet tieši mantiņas. Mazi, smuki dizaina nieciņi. Mīļas lietiņas, kas saistās ar vietām, kur būts, vai ar tuviem cilvēkiem. Viņš bija no tiem, kas sūta pastkartes draugiem un bezgala priecājās saņemt tās pats. Un saņēmis nevērīgi nenomētāja, kā to dara daudzi citi. Kāpēc es viņam aizsūtīju tik maz pastkaršu?

7. septembrī, piecas dienas pirms nāves, viņš nomainīja savu fona attēlu feisbukā. Kāda, iespējams, Īrijas ainava. Bezgalīgi skaista, nevainīga, šķietami neskarta vieta, tāda, ko mēdz dēvēt par paradīzi zemes virsū. Viņš bija tieši tik labā veidā bērnišķīgs, ka spēja mīlēt arī šādas bildītes, un es ticu, tās pildīja viņa dvēseli ar tīru prieku.

Un vispār – man liekas, ka Normunds bija priecīgs cilvēks. Varbūt kāds te saskatīs pretrunu, jo viņam negāja viegli, viņa dzīve nebija tāda, kas viestu optimistisku skatu nākotnē, un, draugi to zina, viņš mīlēja arī pažēloties. Tomēr pat cauri sūdzībām par grūtībām vienmēr skanēja vīrišķīga pašironija un ticība labām beigām. Normunds nepaliks atmiņā kā dzīves satriekts, nogurdināts vai pesimistisks cilvēks – tam viņam vienkārši nepietika laika, jo visapkārt taču vienmēr bija tik daudz, par ko interesēties un priecāties.

***

Silvija Radzobe. Kolēģim. Atvadoties

"Tur pāri, vai tad neredzi, tā nu beidzot ir viņa," teica man Naumanis. 1992. gada rudens vakarā mēs, latviešu teātra kritiķu bariņš, stāvējām Trokadero pils pakalnā Sēnas krastā. Un pāri upei, viegli izgaismota, vīdēja Parīzes Dievmātes katedrāle. Tas bija pirmais, kas nezin kāpēc iešāvās prātā, pagājušās piektdienas rītā uzzinot traģisko vēsti. Piecdesmit divu gadu vecumā, smagas slimības pieveikts, pēkšņi miris Normunds Naumanis.

Mani pārņēma arī egoistiska vilšanās, ka turpmāk vairs nebūs (nekad...) intriģējošo ceturtdienas rītu ar svaigo KDi numuru pie rīta kafijas, kad allaž vispirms uzšķīru Normunda jauno teātra recenziju. Vēl vakar avīze bija publicējusi viņa rakstu par Jaunā Rīgas teātra Tumsas varu, kur nekas neliecināja par sāpēm vai nogurumu. Teksts bija vitāli enerģisks un intelektuāli spraigs. Kā allaž.

Paradoksāli, bet pārņēma arī tukšuma un vientulības sajūta, apzinoties, ka Normunds vairs nekad mani indīgi nekomentēs ne tviterī, ne citos elektroniskajos masu saziņas tīklos.

Mēs ar Normundu nebijām draugi, dažreiz varēja rasties iespaids, ka ir tieši otrādi. Un tomēr nemitīgi jutām viens otru. Bija periodi, kad viņš man regulāri zvanīja – lai apmainītos domām. Strādājām arī kopīgi. (Žēl, ka tik maz.) Viņš taču savulaik izgudroja slavenos Ābolu ķočus, aicinot arī mani. Savukārt manā projektā 20. gadsimta režija pasaulē un Latvijā publicēts Normunda oriģinālraksts par Vsevolodu Meierholdu, apliecinot viņa talantu ne tikai teātra kritikā, bet arī zinātnē. Topošajā krājumā Latvijas jaunā režija arī bija paredzēts Normunda raksts, līdz maijā saņēmu no viņa e-pastu par slimību, kas neļaus ieceri realizēt. Aizraujoši bija gadi, kad Spēlmaņu nakts žūrijā strādāju ar Normundu, Liliju Dzeni, Valdu Čakari, Undīni Adamaiti, Henrietu Verhoustinsku un Jāni Siliņu. Dažkārt mēs ar Normundu strīdējāmies par nominācijām līdz spēku izsīkumam. Viņš bija ne tikai talantīgs, bet arī zināja, ka tāds ir, un allaž gribēja paturēt pēdējo vārdu, pat ja kļūdījās un pats to saprata.

Bet pāri visam – Normundu Naumani es atcerēšos kā teātra kritiķi par exellence. Ja būtu mūziķis, varētu teikt – apveltīts ar absolūto (teātra, talanta) dzirdi. Savulaik "sadzirdēja" Alvi Hermani un Jauno Rīgas teātri, nule – Vladu Nastavševu. Viņam bija drosme, pat azarts – pateikt, ko domā. Pārkāpt robežas, ko citi neatļaujas, publiski apspriežot ne tikai mākslu, bet arī cilvēkus, – kas varēja sāpināt. Viņš mīlēja izaicināt. Emociju vētras, pat trači, kurus teātrī un kritikā raisīja viņa asie raksti, viņu neuztrauca, tieši otrādi – glaimoja, cēla adrenalīna līmeni. Viņš bija ekscentrisks, un viņam patika tādam būt.

Apbrīnojama bija viņa rakstītprasme, virtuozā rīkošanās ar dažādiem leksikas slāņiem, miksējot neitrālus vārdus ar vienkāršrunu, krievu un angļu valodas kalkiem, tā 90. gadu sākumā burtiski atdzīvinot mūsu kritikas pārmēru oficiālo stilu. Tāpat šim mērķim kalpoja kāda cita viņa stratēģija – cildenajā saskatīt nožēlojamo vai smieklīgo, savukārt dzīves šķietamos atkritumos pamanīt sasistas burkas lauskas lauzta vakara saules stara burvību. Viņš bija negausīgs uz visu jauno. 90. gadu sākumā, kad Latvijā principiāli mainījās teātris un sākās postmodernisma ēra, viņš bija viens no nedaudzajiem tās adeptiem. Lielā mērā pateicoties tieši Normunda Naumaņa rakstiem un viņa personībai, teātra kritikai Latvijā ir tik augsts prestižs.

Pasaule, Normundam Naumanim aizejot, ir kļuvusi tukšāka. Tas liekas netaisnīgi. Un ar to grūti samierināties.

***

Edīte Tišheizere. Uzvarētāja šarms 

Mums bija kopīgs "kucēnu" laiks. GITISā, mūsu prestižajā alma mater, parasti vienlaikus mācījās pieci seši latvieši, bet pēdējos pāris gadus mēs bijām palikuši divi vien, un tad jau tā vilkme ir vēl stiprāka. Draugi varēja būt dažādi un intereses atšķirīgas, svarīgi bija vakarā saskrieties un saošņāties: nu, viss normāli? Turam asti gaisā!

Maskavā izveidojās Normunda bezgalīgais paziņu tīkls un fantastiskā spēja redzēt visu pasaules mākslu kā kopēju procesu un Latviju organiski tajā iekšā. Visa kultūra attiecās uz viņu, un kritēriji bija vieni un tie paši. Maskava izsita ārā sajūtu, ka kaut kur ir centrs, bet tālāk no tā – province. Centrs bija tevī, viss, kas svarīgs, bija apziņā sasniedzams. (Vēlāk – arī ģeogrāfiski.) Un visu drīkstēja apšaubīt!

Kopīga mums bija arī pirmā darbavieta – Lilijas Dzenes Teātra sektors Zinātņu akadēmijas 13. stāvā. Lilija i necentās turēties pretī Normunda uzvarētāja šarmam, un ar viņas klusējošu, smīnīgu atļauju (ha! – neba nu tikai britiem skola vieno paaudzes stipri kā ķēde) mēs varējām dauzīties no sirds: rūkt uz autoritātēm, kost degunā un citās sāpīgās vietās laikabiedriem, trobelēt nepiemērotā laikā un nebūt tur, kur pienākas. Godīgi – sācējs lielākoties bija Normunds, es droši rēju arjergardā.

Turpat blakus bija Literatūra un Māksla – drosmīgā, tam laikam izaicinošā avīze ar augstiem profesionāliem standartiem, kur mūs mīlēja un lutināja Anda Burtniece (arī GITIS!), droši vien klusībā apsmiedamās par jaunuļu acīs lēkšanu, bet novērtēdama "sugu". Jā, mēs apzinājāmies savu sugu. Ļoti un līdz galam.

Varbūt mums ļāva spēlēties un ampelēties arī tāpēc, ka tikpat bija tumšākais pirmsausmas brīdis un māksla bija patvērums no bezcerības.

Pēc tam bija atmoda un dzīve. Saskriešanās iznāca reta, bet vajadzības gadījumā vienmēr varēja dabūt to pašapziņas dunku: kas ir, ko? Asti gaisā! Degunu pa vējam!

Pirms pusotra gada atdzima Teātra Vēstnesis, vairāku cilvēku mīlestības un kašķu bērns. Normundā joprojām bija (vai varbūt tieši žurnālā atplauka) foršais kucēna nemiers: darām! Tūlīt! Un ārā no vietējās dobes!

22. augustā bija Vēstneša redkolēģijas pēdējā satikšanās. Pa ceļam gadījās grāmatveikals, un tur – Normunda Kultūrnieze. Viņš sēdēja stūrītī un diezgan ilgi rakstīja. Citēju daļu no šā ļoti personiskā ieraksta tikai tāpēc, ka labāku viņa ceļa uzzīmējumu nevaru iedomāties:

"Senā frontes biedre!

Esam ar Tevi dalījuši vēsturi, studijas, mīlas objektus un teatrālas kaislības. Mūsu pieredze un atmiņas ir unikālas.

Redzēt, kā sabrūk valstis, kā ceļas un grimst mākslas dižgari, – nu, tas bija dots tikai tiem, kas kūlušies cauri lielām vēsturiskām un apziņas kataklizmām. Un mēs joprojām esam dzīvi un pie pilna saprāta."

Paraksts bija zīmītēm un vēstulēm absolūti netipisks – Normunds Naumanis. Ļoti skarbi ir atnākusi apzināšanās, kas bija mūsu attiecību būtība trīsdesmit četru gadu garumā. Mēs stāvējām ar mugurām kopā. Tad var skatīties uz dažādām pusēm, nerunāt unisonā, domāt dažādi, bet, ja vajag, – kauties un pārredzēt laukumu. Jo ir drošība. Ceru, ka arī viņam tāda bija.

***

Dāvis Sīmanis. Nav jēgas viņu kopēt 

Tikai pirms nedēļas Normunds brīdināja, ka latviešu kinoļaužu ķīvēšanās novedīs pie viņu pašu lielākas muļķības un sliktām filmām. Pieļauju, ka pavisam precīzi! Vienlaikus viņš vēl paspēja padomāt par Ukrainas krīzi, Holivudas aktieru izdarībām Venēcijā, vācu klasisko filozofiju un vēl daudz ko citu. Patiešām, novērojot viņa neslēpto interesi par dzīvi un lietām, varēja teikt tikai vienu – ka tā nekad neapstājās. Normundu mēs gandrīz katrs iepazinām kā kritisku rakstu autoru un teātra/kino autoritāti. Viņš tāds nenoliedzami bija – pavisam citāds un atšķirīgs skatuves un ekrāna mākslas arbitrs. Viņš tāds arī paliks – kā konsekvences un savdabības paraugs, vienlaikus atgādinot, ka nav jēgas viņu kopēt. Jo teksts jau nav tikai kāda priekšstata izklāsts, tam vienmēr jāpiemīt stilam. Un Normunda stils bija turpat vai barokāls, jo rakstīja viņš ar borhesiska enciklopēdista plašumu pat tad, kad analizēja kaut ko sev ne pārāk tīkamu, un katrs teikums viņa tekstā patiesībā saturēja vairākus.

Tieši šīs zināšanu mežģīnes, atsauču un detaļu lavīnas ļāva dažiem no mums Normundu iepazīt arī kā smalkāko sarunu biedru. Un starp vārdiem vienmēr varēja dzirdēt pašu svarīgāko – Normunds bez kompromisiem iestājās pret visapkārt valdošo nedomāšanas psihozi, pret cilvēkiem, kas lepojas ar savu nezināšanu un neslēpj savu trulumu. Tā bija viņa stingrā pozīcija, ka bez domāšanas nav vietas jēgpilnai mākslai un jēgpilnai dzīvei.

Šobrīd mēs vēl līdz galam nesaprotam, ko šis zaudējums nozīmē. Un, domājams, tikai pēc laika aptversim, ka tās ir veselas tradīcijas beigas. Viena cilvēka – NN – radītas tradīcijas, kuras galvenais mudinājums bija cilvēkiem saglabāt veselo saprātu. Kā reiz rakstīja amerikāņu mistiķis Deivids Toro – lai veiktu patiesi dziļu prāta ceļu, mums atkal un atkal ir jāpārdomā domas, kuras vēlamies kā nosacījumu savai dzīvei. Normunds tās bija pārdomājis, turklāt bez kompromisiem. Lai viņam viegli.

***

Ieva Rupenheite

Normunds lēni sarkanā zīda kreklā ar cigareti mūžīgi pirkstos
fārenheite viņš teica un dedzīgi lūkojās acīs
kā cilvēkēdājs un mīlētājs
ja tas būtu vienam pa spēkam viņš droši vien mīlētu visus
caur stiklu nopūšas bruģis
ieelpo izelpo neelpo
daļa no manis paliek kā bruģis
ar katru pāri gājēju prom
zīskinda parfīms nesmaržo
no tā tikai paliek slikti

2014. gada 12. septembrī


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Liepājas teātrī top iestudējums Ziloņa dziesma

Liepājas teātrī režisora Dmitrija Petrenko vadībā notiek darbs pie kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugas Ziloņa dziesma iestudējuma, kuram režisors devis žanrisko apzīmējumu – skarbas spēlītes ...

Programmas atdzimšana kā dāvana klausītājiem

Latvijas Universitātes vīru koris Dziedonis un tā mākslinieciskais vadītājs Uldis Kokars aicina uz albuma Ziedonis & Dziedonis prezentācijas koncertu Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zā...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja