Lāčplēša diena ir Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena. 1919.gada 11.novembrī Latvijas armija atbrīvoja Rīgu no bermontiešiem. Šajā dienā tika iedibināts Lāčplēša Kara ordenis.
Lāčplēša diena saistās ar stāstu par jauniešiem, no kuriem daudzi pat nebija pilngadīgi, turklāt vāji bruņoti, bet stājās pretī Bermonta pārspēkam, par nabadzīgiem laukiem un pilsētām, kuras pamazām uzplauka, par vienkāršiem ļaudīm, kas, smagi strādājot, cēla Latviju, par politiķiem, kuri mācījās veidot valsti laikos, kad pašas valsts vēl īsti nebija.
Arī šobrīd Latvijai ne mazāk kā agrāk ir vajadzīgi tādi cilvēki, kā toreiz – drosmīgi un godprātīgi, zinātkāri un strādāt griboši, patiesi un dzimteni mīloši.
Šodien simtiem un tūkstošiem svecīšu tiek aizdegtas Latvijas karavīru piemiņas vietās un kapsētās. Ne tikai Rīgas Brāļu kapos un citur valstī, bet arī Ikšķiles vecajos kapos – tiem 75 Nāves salā par dzimteni kritušajiem strēlniekiem, kuri Latvijas dzīvību vērtēja augstāk par savējo. Šajā dienā pieminam arī tos, kas par Latvijas brīvību un neatkarību krita citos karos un citās frontēs. Lai mūžīga piemiņa viņiem visiem!
Šī diena mums saistās arī ar domām par to, kas ir karavīrs. Vai tā ir profesija, aicinājums vai misija? Mūsdienās karavīra tēls ir citādāks nekā pirms gadsimta. Šodien karavīrs ir izcili ekipēts, pasaules standartu līmenī apmācīts, ar kuru Latvija var lepoties ne vien savā zemē, bet arī visā pasaulē. Bez patiesas sirds degsmes un cilvēciskas drosmes neviens par karavīru nekļūst. Tā ir pārliecība un smags darbs, neatkarīgi no laika, kurā esam. Pārliecībā ir mūsu spēks, gara spēkā rodas mūsu pārliecība!
Šajā karavīriem nozīmīgajā dienā paldies visiem, kas savu dzīves aicinājumu saista ar Latvijas valsts drošību un aizsardzību!
Dievs, svētī Latviju!