Pirmkārt jau tādēļ, ka katra no pusēm uzskata, ka pamiera pamatā ir bijis tās rosinātais plāns. Savienot šos plānus tikmēr nav iespējams – tie ir ultimatīvi un abos gadījumos, raugoties pēc būtības, paredz vienas vai otras puses uzvaras atzīšanu.
Šeit jāpiebilst, ka plašsaziņas līdzekļos cirkulē uzreiz vairāki Irānas pamiera plāna varianti, kuru svarīgos punktos pastāv būtiskas atšķirības. Kurš no šiem variantiem ir īstais, atliek vienīgi minēt, tomēr tas nemaina faktu, ka uzreiz vairākas būtiskas prasības vai nu ir abpusēji nepieņemamas, vai arī pat nav tieši atkarīgas no potenciālajiem sarunu dalībniekiem.
Trīs jau sākotnēji redzamākās pretrunas ir Irānas prasība attiecināt pamieru arī uz tās sabiedrotajiem reģionā, pirmkārt jau Libānas kustību Hizbullāh, pret kuru karadarbību šobrīd ir izvērsusi Izraēla, Teherānas kodolprogramma un, protams, kontrole pār Hormuza šaurumu. Kas ir pārgājusi pilnībā Irānas rokās un ir viens no pašiem galvenajiem tās ieguvumiem no līdzšinējās karadarbības.
Turklāt konflikts Libānā vai Irānas kodolprogramma ir jautājumi, kas dienaskārtībā atrodas jau gadu desmitiem un attiecīgi ir kļuvuši par pastāvīgu starptautiskās politikas sastāvdaļu, bet kontroles pār Hormuza šaurumu nonākšana Teherānas rokās ir principiāli jauns globālās ģeopolitikas elements. Kas vienlaikus gan palielina Irānas ģeopolitisko autoritāti, gan arī ļauj apšaubīt apgalvojumus, ka Teherāna šajā konfliktā uzskatāma par zaudētāju.
Iepriekš kuģniecība caur Hormuza šaurumu bija brīva un bezmaksas, bet šobrīd tā ir kļuvusi iespējama, tikai saskaņojot ar Irānu un pēc tās noteikumiem. Teherāna pasaules valstis jau ir klasificējusi sabiedrotajās, neitrālajās un pretiniekos, un pirmajām (Ķīnai, Indijai u. c.) kuģniecības ziņā mainās tikai procedūra, savukārt pēdējām šauruma šķērsošana tiek vai nu liegta, vai arī no tām ir paredzēts iekasēt ievērojamas nodevas. Kas tostarp padara Persijas līča monarhijas atkarīgas no Irānas labvēlības, kā arī solās kļūt par precedentu. Ja panākt kontroli pār Hormuza šaurumu spēj Irāna, tad kādēļ lai no nespētu, piemēram, Ķīna Dienvidķīnas jūrā.
Kādas vienošanās šajā ziņā ir iespējamas, tikmēr ir atklāti neskaidrs, kamdēļ arī varbūtība, ka pamiers būs tikai īslaicīgs, joprojām ir ļoti augsta.