Jūs 2023. gadā izlēmāt atgriezties Liepājas 6. vidusskolas (šobrīd Liepājas Raiņa vsk.) direktora amatā pēc tam, kad piecus mēnešus bijāt nostrādājis par Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentāro sekretāru. Kāpēc tāds lēmums? Labāk būt praktiķim?
Esot parlamentārajam sekretāram, nācās reti būt mājās. Tobrīd bija svarīgi biežāk būt kopā ar ģimeni pusaugu meitas dēļ. Taču tā bija lēmuma viena puse, otra saistās ar to, ka, redzot politisko ietvaru, saskatīju, ko varu praktiski darīt uz vietas. Ja tā var teikt – to, ko var sākt nevis no augšas, bet apakšas, radot labos precedentus. Piemēram, Liepājas Rietumkrasta skolā, kurā šobrīd esmu direktora pienākumu izpildītājs, varējām izveidot labu un jaudīgu atbalsta komandu – tādu, kādai tai vajadzētu būt, nevis tik, cik iznāk atbilstoši finansējumam. Tas ļāva nonākt pie būtiska emocionālās un fiziskās vardarbības risku samazinājuma, kā arī labākiem mācību rezultātiem. Aizpērn 9. klasi nebeidza 12 skolēni, bet pagājušajā mācību gadā tikai trīs.
Jūs vēl šobrīd vadāt gan Liepājas Rietumkrasta vidusskolu, gan Liepājas Raiņa vidusskolu?
Jā, esmu gan direktors Raiņa vidusskolā, gan pienākumu izpildītājs Rietumkrasta vidusskolā. Sadarbojoties abu skolu komandām, mērķis ir stiprināt Rietumkrasta vidusskolu.
Esat arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) akreditācijas komisijas vadītājs un eksperts?
Tā ir. Jāsaprot, ka IKVD nav iknedēļas darbs, bet gan viena vai divas skolu akreditācijas vienā gadā. Un tā ir viena klātienes vizīte izglītības iestādē, pārējais ir dokumentu darbs, intervijas attālinātā formātā. Tā ir laba iespēja redzēt izglītības darbu Latvijā plašākā diapazonā, kā arī palīdzēt kolēģiem ar ieteikumiem, ko skolai vajadzētu darīt, lai sasniegtu labākus rezultātus.
Šobrīd jums pie iepriekšminētajiem darbiem ir pievienojušies arī LIVA vadītāja pienākumi. Kādas prioritātes un mērķus esat izvirzījis?
Jāpiebilst, ka esmu arī valdes loceklis biedrībā Mūžizglītības un kultūras institūts Vitae, kas ir programmas Līderis manī licences turētāja. Sākot darbu kā LIVA vadītājam, mērķis ir būt klāt kā sociālajam partnerim pie dažādu noteikumu izstrādes procesa un pārstāvēt izglītības iestāžu vadītājus jautājumos, kas skolām ir svarīgi.
Vai joprojām darbojaties pašvaldības izglītības komisijā? Kā kopumā vērtējat Liepājas izglītības iestāžu tīklu, un kādi ir lielākie izaicinājumi? Vai visas skolas izpilda IZM izstrādātos kvantitatīvos rādītājus?
Šobrīd vairs nedarbojos, jo neesmu šajā pašvaldības sasaukumā. Taču, protams, sekoju līdzi tam, kas pilsētā notiek izglītības jomā. Liepāja kopā ar konsultāciju kompāniju Dynamic University ir izstrādājusi izglītības attīstības stratēģiju, kas arī tiek īstenota. Šobrīd, ņemot vērā pašreizējo demogrāfisko situāciju, tā tiek precizēta tā, lai efektīvāk sakārtotu vidusskolu tīklu, jo IZM prasības skar vairāk tieši vispārējās vidējās izglītības iestādes. Proti, reorganizējot vidusskolas par pamatskolām. Liepāja jau ir daudz izdarījusi šajā virzienā. Tā Rietumkrasta vidusskolu šogad beidz pēdējā 12. klase, un no šā gada 1. septembra tā pārtaps par pamatskolu. Arī Liepājas Dzintara vidusskola ir ceļā uz statusa maiņu. Tā ka soli pa solim tiek iets skolu tīkla sakārtošanā. Vai vēl ir kas tajā darāms? Jā, ir, jo demogrāfijas dati kopumā nav optimistiski. Taču tas, cik pilsētā paliks vispārējo vidējās izglītības iestāžu, ir tāds karstais kartupelis.
Vai IZM izvirzītie kritēriji vidusskolas posmam ir optimāli?
Domāju, ka jā. Valsts pilsētām tie ir 120 skolēnu, bet, iespējams, ka tos vēl var kāpināt. Piemēram, Raiņa vidusskolā vienā klašu grupā ir tuvu 120, un kopumā mums ir ap 400 vidusskolēnu. Šajā izglītības posmā ir būtiski veidot lielākas sociālās sadarbības grupas.
Kā ir ar vienotās skolas ieviešanu Liepājas skolās? Vai ir bažas, ka valsts valoda netika pietiekami mācīta bijušajās krievu skolās? Jūs tagad vadāt Rietumkrasta vidusskolu, kurā vēsturiski bijusi mazākumtautību programma.
Jā, pagājušajā gadā šajā programmā beidza pēdējā 9. klase. Teikšu, ka ar vienoto skolu nav bijušas problēmas. Jau iepriekš liela daļa mazākumtautību bērnu pārnāca mācīties uz latviešu skolām. Tiesa, veidojās situācijas, kad, sanākot vienā klasē kopā vairākiem krieviski runājošiem skolēniem (pērn vienā no sākumskolas klasēm bija pat deviņi), viņiem zūd motivācija runāt latviski un tiek uzstādīti savi spēles noteikumi. Ja viņi ir tikai viens vai divi, tad latviskā vide ievelk daudz vairāk. Līdz ar to integrācija nav tik viennozīmīga.
Kādu risinājumu jūs saredzat?
Viens no tiem – dzirdot, ka jaunieši skolā runā savā starpā krieviski, rosināt runāt latviski. Mums skolā iekšējos noteikumos tas ir atrunāts. Protams, tas ir izaicinoši, kad līdzās ir ukraiņu bērni, kuri drīkst savstarpēji runāt krieviski. Viegli tas nav, tas ir tāds ikdienas darbs – neatkāpties no prasībām.
Vai jūsu vadītājās skolās mācās daudz ukraiņu bērnu?
Daudz nav. Karam sākoties, bija vairāk. Ar laiku uz Rīgu pārcēlās viena ģimene, citi atgriezās Ukrainā, vēl citi aizceļoja uz citām rietumvalstīm.
Ar ko Raiņa vidusskola atšķiras no pārējām Liepājas vidusskolām?
Pirmām kārtām ar to, ka tā ir augoša vidusskola. 2012. gadā, kad sāku to vadīt, tajā bija 450 skolēnu. Aizpagājušajā gadā pirms Ezerkrasta sākumskolas pievienošanas tajā bija jau 900. Šobrīd kopā ar to un tālmācības programmu, ko pārņēmām no Rietumkrasta vidusskolas, skolā mācās 1390 skolēnu. Vidusskolas posmā piedāvājam četrus izvēles grozus, kur ir gan cilvēkresursu un organizāciju vadība jeb komerczinības, gan inženierzinības ar padziļinātu ķīmijas, fizikas, bioloģijas un mākslīgā intelekta apguvi. Mums ir arī unikāla programma Sports, kurā, sadarbojoties skolai ar privāto partneri un pilsētas domi, jauniešiem tiek nodrošinātas papildu sporta nodarbības (ir neliels vecāku līdzmaksājums). Atšķirībā no tradicionālā virziena, kad ir vai nu hokeja, vai futbola klase, tajā ir, piemēram, pieci hokejisti, pieci futbolisti, lai maksimāli veidotu miksētu vidi, kas ļauj ikdienā skolēnam būt dažādās sociālās lomās. Lai nav tā, ka jaunietis ir hokeja komandas kapteinis un arī klasē ir galvenais. Šī programma tiek īstenota 7.–9. klasē, bet plānojam no šā gada 1. septembra to piedāvāt arī vidusskolas posmā. Motivējam šos jauniešus ne tikai likt akcentu uz sportiskajiem rezultātiem, bet arī mācīties, jo jābūt plānam B, ko darīt tad, kad sportista karjera beidzas.
Jūsu skolā ir arī tālmācības formāts. Kā saredzat šo mācību veidu – kāda ir tā vieta mūsu izglītības sistēmā? Bija lielas diskusijas par to, kurā posmā tas būtu atļaujams, tika norādīts uz vājajiem rezultātiem.
Mums ir tālmācības programma. Pie tās pārstrukturēšanas šobrīd strādājam – lai tā būtu atbilstoša mūsdienīgām prasībām, balstīta gan modernos tehnoloģiskos risinājumos ar mikromācīšanās instrumentiem, gan saturiski pilnveidota. Pieprasījums pēc šīs programmas ir, kopumā tajā mācās ap 140– 150 jauniešu. Taču atbirums arī ir ļoti liels – ap 40 skolēniem. Ir tādi, kuri piesakās gadu no gada, bet tā arī nebeidz. Viens no iemesliem – lai turpinātu saņemt pabalstus. Protams, arī akadēmiskie sniegumi ir krietni vājāki par tiem, kas mācās klātienē, tāpēc meklējam risinājumus, kā paaugstināt skolēnu līdzatbildību un kāpinātu mācību motivāciju. Tā, lai to izvēlētos tie, kuri ir motivēti zinības apgūt šādā formātā.
Vai esat papētījuši, kas notiek ar tiem skolēniem, kas tiek atskaitīti?
Diemžēl nākamajā gadā daļa atkal iesniedz dokumentus un atgriežas tālmācībā, jo vairākums ir to, kas nav beiguši 12. klasi klātienē un izmanto tālmācību kā instrumentu, lai iegūtu vidējo izglītību. Daļai to izdodas izdarīt, bet daļai ne. Nav arī nekāds brīnums: ja jau klātienē jaunietis to nespēj izdarīt, jo nav motivācijas mācīties, tad attālināti tā ir vēl mazāka. Ir arī daļa tādu, kas strādā, ir arī jaunās māmiņas, un šie cilvēki ir pat ar lielāku vēlmi mācīties nekā tie, kuri gadu no gada it kā «restartējas».
Tālmācības programmu piedāvājums Latvijā ir ļoti liels. Tā kā šajā formātā nav svarīgi, kur skolēns dzīvo, izvēles iespējas ir plašas. Svarīgi, lai šī joma ir vienlīdz kvalitatīva un sakārtota.
Vai atbalstāt grozījumus Izglītības likumā, ka tālmācība nav piemērots modelis 1.–6. klasēm?
Manuprāt, vidusskolas posmā to ir ļoti būtiski saglabāt, jo tā ir piemērota, piemēram, sportistiem, kam mācību laikā ir sacensības vai sporta nometnes. Arī 7.– 9. klašu posmā tā būtu nepieciešama, jo ir daļa skolēnu, kuri nespēj iekļauties klātienes mācībās, tostarp tie, kuriem skolā neizdodas ievērot sociālās normas. Līdz ar to šis hibrīdrežīms, kur miksējas klātienes un attālinātās mācības, dod iespēju apgūt zinības. Vai tas ir kvalitatīvākais formāts? Ne vienmēr, taču tas ļauj daļai skolēnu iegūt izglītību.
Vai jūsu skolā piedāvā šo modeli tikai vidusskolas posmā?
Jā, un neplānojam to piedāvāt 7.–9. klasēm. Tas, ka 1.– 6. klašu posmā bērniem ir jābūt skolas solā, pierādījās kovidlaikā. It īpaši jau 1.–3. klasēs pieredzējām, ka viņi nav spējīgi patstāvīgi apgūt mācību vielu. Ir svarīgi, lai mācību pamati ir spēcīgi, jo to neesamība rada ķēdes reakciju uz tālāko mācību procesu. Var būt tikai atsevišķi izņēmuma gadījumi, ja tas saistīts ar veselības problēmām.
Vai šis modelis būtu piemērojams arī bērniem ar īpašām vajadzībām?
Es teiktu tā, ka katrs gadījums būtu atsevišķi skatāms. Ja bērns nespēj būt klasē augstā trauksmes līmeņa dēļ, tad daļu priekšmetu viņš var apgūt attālināti, bet daļu priekšmetu – pēc stundām kopā ar skolotāju.
Kā ir ar mājmācību? Cik tā ir izplatīta?
Mājmācības formāts līdz 6. klasei ir iespējams. Manā praksē ir bijuši divi tādi gadījumi. Vienā tas stāsts ir veiksmīgs, otrā – ne. Kad skolēns atnāca uz 7. klasi skolā, izrādījās, ka zināšanu līmenis bija absolūti neatbilstošs vecumam. Iepriekšējie gadi zināmā mērā bija pazaudēti nelietderīgi.
Ne mazums šķēpu lauzts par centralizētajiem eksāmeniem (CE). Vai tie būtu jāsamazina? Vai kas būtu jāmaina pārbaudījumu sistēmā?
Eksaminācijas process ir jāpārskata. IZM ir pasūtījusi OECD ekspertiem pētījumu, lai izvērtētu šo sistēmu Latvijā. Tā, lai tā kalpotu visiem. Lai neveidotos sistēma, ka, kārtojot augstākā līmeņa CE, augstskola tomēr rīko savus pārbaudījumus. Līdz ar to tas ir gan finansiāli neizdevīgi valstij, gan mākslīgi tiek palielināta slodze jauniešiem. Tāpat jādomā, ko darīt ar skolēniem, kas nav nokārtojuši 9. klases CE. Šobrīd ieviestā sistēma ir gana svaiga, pēc gada varēsim spriest, cik labi tā darbojas. Iespējams, ka jāmeklē arī citi risinājumi, jo praksē pierādījies – atstājot skolēnu uz otru gadu 9. klasē, liekot atkārtoti mācīties priekšmetu, kurā nebija nokārtots CE, ilgtermiņā tas rezultātus nedod.
Kādus risinājumus izvēlējās jūsu skolas devītie, kuri nenokārtoja CE?
Tie trīs skolēni, kuri vienā no manis vadītajām skolām nenokārtoja CE, – viens izvēlējās mācīties profesionālajā skolā, bet divi – atkārtoti mācīties 9. klasē to priekšmetu, ko nebija sekmīgi apguvuši.
Vai tiem, kas palika uz otru gadu, ir vērojama lielāka motivācija mācīties?
Atsevišķos gadījumos tā ir, bet kopumā – nē. Ir pat tādi skolēni, kuri pēc tam skolā tā arī neparādās līdz 18 gadu vecumam, kad viņi no skolas tiek atskaitīti.
Vai iedalījums dažāda līmeņa CE (augstākais, optimālais, vispārējais) ir jēgpilns?
Manuprāt, izveidojot augstākā līmeņa jeb padziļinātos kursus, daļa augstskolas 1. kursa satura ir pārlikta uz skolām. Es neesmu guvis pilnīgu pārliecību, ka visi skolotāji spēj to izdarīt vienlīdz kvalitatīvi. Būtu tomēr jāsaprot, vai augstskola to nevar izdarīt labāk, jo tai ir atbilstošāka mācību bāze un resursi. Un vēl – pat ja skolēns 10. klasē izvēlas konkrētu mācību grozu, ar laiku izrādās, ka viņš grib mainīt to, jo mainās plānotās karjeras virziens.
Šobrīd ir notikušas arī citas izmaiņas, piemēram, vidusskolā jākārto CE dabaszinībās, savukārt 9. klasē – diagnosticējošais darbs. Tikmēr svešvalodā, pamatskolu beidzot, vairs nav CE.
Attiecībā uz svešvalodām – saprotot, ka kopumā apguves rādītāji ir augsti, tika nolemts, ka, beidzot pamatskolu, nav lietderīgi rīkot eksāmenu. Tas ir daudz būtiskāk vidusskolā, lai augstskolā būtu spējas un prasmes izmantot mācību literatūru angļu valodā. Runājot par monitoringa darbiem – jāņem vērā, ka tā vērtējumam nav jāparādās atestātā, tas ir tikai indikatīvs rādītājs. Tomēr gribu uzsvērt, ka eksāmens nav tas instruments, kas paaugstina skolēna mācību motivāciju. Tas, ka valsts pārbaudījums STEM priekšmetos kāpinās zināšanu līmeni tajos, praksē neīstenojas. To pašu var teikt par matemātikas CE, kurā jau gadiem rezultāti kopumā ir zemi.
Kā vērtējat jauno finansēšanas modeli Programma skolā – tas ir būtisks uzlabojums līdzšinējā sistēmā?
Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, ir skaidrs, ka pašreizējais finansēšanas modelis Nauda seko skolēnam vairs ilgtermiņā neder, tāpēc ir vajadzīgs jauns, kas nodrošinās taisnīgāku pedagogu darba samaksu neatkarīgi no skolas atrašanās vietas. Kopumā – redzot, ka valdība tur solījumus par finansējuma pieaugumu, ticu, ka būs labi.
Pedagogu nodrošināšana gulstas uz direktoru pleciem, un ne viens vien skolas vadītājs teicis, ka tas notiek kā «pārvilināšana un pārpirkšana». Kā panākt, lai palielinās jauno pedagogu ienākšana skolās?
Situācija atšķiras no skolas uz skolu. Ir tādas, kur skolotāju vidējais vecums ir 50+, ir, kur tas ir jaunāks. Raiņa vidusskolā ataudze ir ļoti laba. Mēs jau vairākus gadus sadarbojamies ar Liepājas Universitāti (tagad Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmiju) un jau studiju laikā esam piesaistījuši ne vienu vien jauno pedagogu. Tas gan rada arī zināmas grūtības, jo jārēķinās ar viņa studiju grafiku – tas jāskaņo ar stundu plānu. Taču, ja skatāmies valstiski, lielas problēmas ir ar otrās svešvalodas skolotājiem. Vācu un citu ES valodu skolotāji ir liels deficīts. Tāpat STEM skolotāju trūkst.
Viens no risinājumiem ir papildu kvalifikācijas iegūšana. Ir tādi pedagogi, kuriem tās ir pat vairākas. Reģionos savukārt skolotāji nereti strādā vairākās skolās.
Tur, kur ir neliels skolēnu skaits, skaidrs, ka, lai slodzi salasītu, nākas strādāt vairākās vietās. Liepājā kā lielā pilsētā ir mazliet vieglāk, bet arī te otrajai svešvalodai un STEM priekšmetiem skolotāju atrast nav viegli. Arī matemātikas skolotāju nepietiek. Vienkāršāk ir ar sākumskolas, angļu valodas skolotājiem. Raiņa vidusskolā nesūdzamies arī par latviešu valodas pedagogu trūkumu.
Vardarbības problēma skolās. Kā to risināt? Uzlabot sadarbību ar vecākiem? Stiprināt atbalsta personālu?
Jābūt sistēmiskai pieejai, kurā liela nozīme ir sadarbībai ar vecākiem. Mums abās skolās ir ieviesta antibulinga programma KiVa. To sākām jau pagājušajā gadā, un tā dod labus rezultātus. Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Bērnu aizsardzības centru, viņi sniedz skolotājiem padomus, kā cieņpilni rīkoties sarežģītās situācijās. Tās visbiežāk izpaužas kā skolēna verbāla agresija ne tikai pret klasesbiedriem, bet arī skolotājiem. Jāsaprot, ka tā nav viena skolotāja, bet sistēmas problēma, jo sabiedrībā ir augsts tolerances līmenis pret vardarbību, it īpaši – verbālo. Jo tiek uzskatīts – kas tad tur liels, ka pasūtīja kādu labi tālu. Taču nereti tas ir sākums, kas beidzas ar dūru izvicināšanu. Tāpat svarīgi ir lokāli drošības risinājumi. Tā Rietumkrasta vidusskolā, kur bija augsti šie vardarbības riski, esam aprīkojuši skolas ēku ar 64 videonovērošanas kamerām, arī klašu telpās. Tas tāpēc, lai fiksētu šādus gadījumus. Ja šādu lietisku pierādījumu nav, ir grūti atrast vainīgos un rekonstruēt notikušo. Tā ir tāda apdrošināšanas polise gan skolēniem, gan skolotājiem.
Vai jums nav ieviesusies prakse, ka vecāki šādās situācijās nāk uz skolu ar advokātu?
Mums, par laimi, šāda prakse nav ieviesusies. Bet mums ir ļoti laba sadarbība ar dažādām starpinstitūciju komisijām, kurās darbojas gan skolas, gan pašvaldības, gan policijas pārstāvji. It īpaši to izmantojam Rietumkrasta skolā, ja ir kāda nesaprašanās vai vecāki nepilda savus pienākumus.
Bīstamu mantu vai vielu ienešana skolā. Vai ir nācies pārmeklēt skolēnu somas? Vai, meklējot aizliegtās vielas, rīkojat reidus, piesaistot kinologu ar suni?
Jābūt izstrādātai stingrai sistēmai, lai vecākiem nebūtu pamata sūdzēties par bērnu tiesību pārkāpumu. Gadījumu, kad man nāktos pārmeklēt skolēna mantas, līdz šim nav bijis. Attiecībā uz aizliegto vielu lietošanu – sadarbībā ar policiju tiek rīkoti reidi. Ikdienā mums ir laba sadarbība ar pašvaldības policiju, kas pārbauda skolas gan no ārpuses, gan iekšpuses, ielūkojoties arī tualetes telpās, kur visbiežāk tiek pīpēts.
No pērnā gada vecākiem ir pienākums rakstiski informēt skolu par bērna veselības stāvokli, kas var apdraudēt izglītības procesā iesaistītos. Vai un kā tas realitātē darbojas?
Es teiktu, ka situācija ir uzlabojusies. Iepriekš varējām tikai aicināt vecākus to darīt, bet tagad mums ir tiesības to prasīt. Vecākiem nav jābaidās, ka šāda konfidenciāla informācija varētu tikt noplūdināta. Vismaz manā skolā nekad nekas tāds nav bijis.