Saruna ar Džimu Džārmušu notiek attālināti, viņam atrodoties Ņujorkā. Pieslēdzies no sava aipada, viņš neveikli mulst, mēģinot saprast, kā iekārtoties sarunai. Savā aušībā viņš atgādina paša veidotās Tēvs, māte brālis māsa pirmās īsfilmas tēvu, kuru atveido mūziķis, aktieris un tuvs autora domubiedrs Toms Veitss – nedaudz atvienots no digitālās pasaules, lai gan teicami, ar viegli žūžinātu ironiju pārvalda tās savienojumus.
Tēvs māte brālis māsa ir Džārmušam, kurš 22. janvārī sagaidīs 73. dzimšanas dienu, neraksturīgs triju ģimeņu stāstu savijums. Filma uz ekrāniem Latvijā nonāks 18. janvārī – vispirms festivāla Lācis, lauva un zars programmā, bet pēc pāris dienām arī kinorepertuāros (festivālu filmu skate notiks no 16. līdz 25. janvārim Rīgā, Cēsīs un Liepājā).
Tēvs, māte brālis māsa ir formā lakonisks un nopulēts darbs kopā ar aktieriem, kuriem tēli īpaši piemeklēti – uz ekrāna atkalsatikšanās reizēs vienojas vecāki un bērni, kuru lomās ir Toms Veitss, Ādams Draivers, Maiima Bjālika, Šārlota Remplinga, Keita Blanšeta, Vikija Krīpsa un citi. Pirmais stāsts ieved pusmūža brāļa un māsas (Draivers un Bjālika) viesošanās laikā pie tēva (Veitss) sniegotajā Ņūdžersijā. Otrajā novelē māsas (Blanšeta un Krīpsa) tējas pēcpusdienā apciemo māti (Remplinga) Dublinā, savukārt trešais stāsts aizved uz Parīzi, kad brālis (Luka Sabats) un māsa (Indija Mūra) piemin vecākus un atgriežas ģimenes mājā.
Džārmušs smalki meklē savienojumus, nebaidoties arī no sentimentālā, pārspīlētā un atpazīstamā. Bet visu šo vijumu savelk ciešāk Rolex pulkstenis, kas kā aizkadra vēstītājs nepielūdzami visiem atgādina par laiku.
Intervēt Džārmušu nav viegls uzdevums. Lai gan nu jau vairāku paaudžu kulta režisors allaž bijis atvērts sarunai, viņš arī uzsvēris, ka nekad neanalizē, neskatās un neintelektualizē savas filmas. Kā skaitāmpantiņš daudzviet arī daudzināts, ka Amerikas neatkarīgā kino virzienu plašākai auditorijai pieteica Deivids Linčs, Džims Džārmušs to izkopa, bet Kventins Tarantīno – nosvinēja. Sākot ar ceļa filmām Dīvaināk nekā paradīzē/ Stranger Than Paradise (1984) un neovesternu Mironis/Dead Man (1995) ar Džoniju Depu un beidzot ar smalkām atsauču mozaīkām, kas piedāvā neparastus ekrāna pantmērus Kafijā un cigaretēs/ Coffee and Cigarettes (2004) un Izdzīvo tikai mīlētāji/Only Lovers Left Alive (2013), Džārmušs izkopis pats savu virzienu: viņa autorkino ir par autsaideriem un vienkāršajiem ļaudīm, vampīriem un zombijiem, tuvākajiem draugiem un eksistenciālu trīsu skartajiem, kuri risina savu dzīvi savrupībā. Enciklopēdiskā vieglumā savijot franču, japāņu un amerikāņu kino tradīcijas, Džārmušs jau sen ir radījis jaunu kino realitāti, kurā, kā pats saka, viss ir aizguvums.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 16. - 22. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!