Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 30. septembris
Menarda, Elma, Elna

Iekļaujoša skola – Latvijas izglītības sistēmas nākotne

Jaunais mācību gads ir sācies! Citam tas ir sākums kaut kam jaunam un sen gaidītam, citam turpinājums mokošam procesam, kurā beigas gaida gan skolēni, gan vecāki. Atbilstoši normatīvajiem aktiem visiem bērniem Latvijā pamatizglītība ir obligāta, kas nozīmē, ka bērnam ir jāapmeklē skola neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa vai invaliditātes. Kāda situācija ir patiesībā? Vai bērniem ar speciālajām vajadzībām ir iespēja apmeklēt skolu?

Jau vairākus gadus Latvijas skolās notiek pāreja uz kompetenču izglītību. Kā liecina pasaules prakse, kompetenču izglītība ir labs priekšnoteikums, lai veiksmīgi īstenotu iekļaujošas izglītības pieeju. Iekļaujoša izglītība nozīmē atzīt un novērtēt ikviena skolēna atšķirīgās spējas un mācīšanās vajadzības, izvēloties atbilstošas metodes un komunikāciju. Tas izslēdz diskriminācijas iespēju un ļauj veidot visiem skolēniem drošu un atbalstošu vidi.

Kā rāda statistika par situāciju 2021. gada 1. septembrī, aizvien vairāk bērnu ar speciālajām vajadzībām Latvijā mācās vispārizglītojošās skolās. Kopumā 67% Latvijas pašvaldību skolu ir izveidotas iekļaujošās izglītības klases. Iekļaujošas izglītības princips paredz, ka skolām jāspēj uzņemt pilnīgi visus izglītojamos neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa vai valodas prasmēm.

Līdzās iespējai iegūt izglītību vispārizglītojošās skolās Latvijā vēl aizvien darbojas speciālās skolas, kuras uzņem audzēkņus atbilstoši viņu invaliditātes veidam. Tādas ir, piemēram, skolas bērniem ar dzirdes draudzējumiem, skolas bērniem ar redzes traucējumiem, kā arī skolas bērniem ar garīga rakstura traucējumiem. Tas veido zināmu pretrunu ar iekļaujošās izglītības principu, kas paredz kopēju izglītības sistēmu visiem bērniem. Tomēr tas iezīmē arī atbilstošu sociālo pakalpojumu trūkumu – speciālās skolas, kurās bērns var uzturēties no pirmdienas līdz piektdienai, ir iespēja vecākiem strādāt. Ja valsts būtu nodrošinājusi pietiekamu skaitu sociālos pakalpojumus, kur bērns, neiesaistot vecākus, tiek pieskatīts ārpus mācību laika skolā, kā piemēram “Atelpas brīža” pakalpojums, vajadzība pēc speciālajām skolām būtu ievērojami mazāka.

Vēl 2011. gadā Latvijā tika uzsākts darbs pie  projekta “Izglītojamo ar funkcionāliem traucējumiem atbalsta sistēmas izveide”, kas paredzēja šai vajadzībai ievērojamu ES finansējumu. Diemžēl ir pagājuši gandrīz 11 gadi, taču sistēmas vēl aizvien nav. Ņemot vērā, ka notikusi kārtējā reģionālā reforma un daudzas izglītības iestādes ir mainījušas ne tikai nosaukumus, grūti spriest, kāds ir “sausais atlikums“ no dažādās Latvijas pilsētās izveidotajiem iekļaujošas izglītības atbalsta centriem, kas nodrošinātu konsultatīvu atbalstu novadu pedagoģiski medicīniskām komisijām un sniegtu atbalstu izglītības iestāžu logopēdiem, psihologiem un speciālās izglītības skolotājiem, kā arī veicinātu iekļaujošas izglītības vides veidošanu. Šādus rezultātus paredzēja viena no jau minētā projekta aktivitātēm “Iekļaujošas izglītības atbalsta centru izveide un atbalsts darbības nodrošināšanai, atbalsta sistēmā iesaistīto institūciju kapacitātes stiprināšana”.

“Jau 30 gadus mēs Latvijā ejam uz iekļaujošu izglītību, bet ir jābūt bāzei, lai izglītību izveidotu patiešām iekļaujošu,” atzīst Liāna Velka, kas jau daudzus gadus pārstāv bērnu ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem intereses, darbojoties Velku biedrībā. Tomēr pāreja uz iekļaujošu izglītību aizvien vēl norisinās kampaņveidīgi un pieskaņojoties pašvaldību interesēm. Lai cik ļoti gribētos iekļaujošas izglītības ideju īstenot iespējami ātrāk, tas diemžēl nav iespējams, iepriekš nesagatavojot tam nepieciešamos priekšnoteikumus.

Bērns nemainīsies, sistēmai jāmainās

Katras Eiropas Savienības valsts uzdevums neapšaubāmi ir veidot iekļaujošu izglītību, tomēr iekļaujoša izglītība nedrīkst kļūt par pašmērķi. Dažu skolu aizvēršana tikai tāpēc, lai samazinātu speciālos skolu skaitu valstī, nenozīmē, ka mēs esam ceļā uz patiesi iekļaujošu izglītību. Veco nevar nojaukt, iepriekš neizveidojot jaunu sistēmu.

Daudziem atmiņā ir vēl nesenā diskusija par Spāres pamatskolas slēgšanu jaundibinātajā Cēsu novadā. Spāres pamatskolā mācās bērni ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem. Šiem skolēniem  svarīgs ir ne tikai izglītības programmas saturs, –īpaša nozīme ir pieredzējušiem pedagogiem un sakārtotai apkārtējai videi. Vasaras sākumā parādījusies ziņa par iespējamo Spāres pamatskolas slēgšanu radīja lielu satraukumu, vēstules rakstīja skolēnu vecāki un lūdza neslēgt skolu, par skolas saglabāšanu iestājās arī vairākas biedrības. Tas ir tikai viens piemērs, kas notiek situācijā, kad izglītības sistēma nav gatava pieņemt bērnus ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem, bet pašvaldība mēģina aizvērt kādu no skolām, lai pierādītu, ka vismaz teorētiski Latvijas izglītības sistēma ir iekļaujoša.

Kristera mamma Zane atzīst: “Nav noslēpums, ka manam dēlam Kristeram ir īpašas vajadzības. Viņš jau vairākus gadus apmeklē Spāres pamatskolu, kas ir manas ģimenes lielākais atbalsts, tikai pateicoties Kristera skolotājām un Spāres pamatskolai arī man pašai ir bijusi iespēja mācīties. Tagad esmu ieguvusi vairākas izglītības un varu strādāt, palīdzot cilvēkiem pēc insulta vai citām neiroloģiskām saslimšanām.”

Pateicoties aktīvai sabiedrības iesaistei un vecāku atbalstam, šobrīd ir cerība, ka Spāres pamatskola vēl turpinās pastāvēt. Cik ilgi tas būs, neviens nezina. Un nezina tādēļ, ka valstī nav izveidota sistēma, lai spētu novērtēt, kuras ir tās speciālās skolas, kas būtu slēdzamas pirmkārt, bet kurām jāstrādā līdz brīdim, kamēr visas vispārizglītojošās skolas būs patiešām iekļaujošas.

Kritēriji, lai licencētu speciālās izglītības programmas bērniem ar vidēji smagiem un smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem, ir ļoti viegli izpildāmi, bet maz kam rūp, vai pedagogi ir gatavi un vide pielāgota šo bērnu mācīšanai.

Vai pedagogi ir gatavi?

Kā arguments speciālo skolu pastāvēšanai bieži tiek minēti labi, atsaucīgi, profesionāli pedagogi, kas ne tikai izprot bērnu speciālās vajadzības, bet nepieciešamības gadījumā spēj tikt galā ar neadekvātas uzvedības izpausmēm, piemēram dusmu lēkmēm, saprast, kā bērnam palīdzēt katrā konkrētā situācijā un veidot labvēlīgu emocionālo gaisotni klasē. Vispārizglītojošo skolu skolotājiem šādu prasmju visbiežāk nav, tādēļ arī skolēnu ar speciālām vajadzībām uzņemšana klasē nereti rada problēmas un nesaprašanos. Licencēta programma, viens speciālās izglītības skolotājs ar nepilnu atbalsta speciālistu komandu mācību iestādē nenodrošina labu izglītību.

Augstskolu studentiem, kas gatavojas kļūt par pedagogiem, līdzīgi kā topošiem ārstiem paralēli teorijas apguvei visu studiju laiku savas zināšanas vajadzētu nostiprināt praktiskā darbā. Ar speciālās izglītības laboratorijām augstskolās nepietiek. Prakses laikā augstskolu studenti varētu būt bērnu ar speciālām vajadzībām asistenti izglītības iestādēs. Vēlāk šie studenti varētu turpināt praktizēties, asistējot speciālajiem pedagogiem, un tikai studiju noslēguma posmā viņiem varētu rast iespēju strādāt jau par speciālajiem pedagogiem. Protams, pastāv arī jautājums, vai mācību iestādēm ir laba sadarbība ar skolām, kurās izmanto jaunākās metodes. Liepājā ir sena tradīcija sadarboties ar Līvupes pamatskolu. Bet kā ir citviet?

Skolu pedagogiem ir jāpilnveido savas zināšanas un praktiskās iemaņas ārzemēs. Tai vajadzētu būt neatņemamai daļai no speciālo pedagogu tālākizglītības. Diemžēl pagaidām šādas iespējas ir tikai, pateicoties ziedotājiem vai kādam projektam.

Vai skola ir gatava?

Skolā jābūt ne tikai speciālai programmai, bet arī skolēna vajadzībām pielāgotai videi. Minimums  - blakus klasei jābūt telpai, kur ar bērnu var strādāt individuāli. Skolotāja palīgam jābūt ar bērnu arī starpbrīžos.

Šobrīd viss atkarīgs no finansējuma. Ja naudas par maz, speciālās izglītības skolotājam  un/vai skolotāja palīgam jāstrādā vienlakus ar vairākiem bērniem. Tāda darba organizācija nenodrošina kvalitatīvu pakalpojumu.

Bieži ir skaidrots, ka iekļaujoša vide tā nav tikai telpa bez pakāpieniem un pietiekami platām durvīm. Iekļaujoša vide ir vajadzīga arī bērniem ar speciālām vajadzībām, kam ir vidēji smagi un smagi intelektuālās attīstības traucējumi. Šiem bērniem bieži traucē apkārtējās skaņas, troksnis. Viņiem ir nepieciešama atsevišķa mācību telpa individuālam darbam, reizēm palīdzēt var norobežojošas konstrukcijas klašu iekārtojumā un apkārtējās skaņas slāpējošas ierīces. Tie ir tikai daži piemēri par to, kā būtu jāpārveido skola, lai tajā droši un veiksmīgi varētu mācīties bērni ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

Šobrīd tieši nesakārtotās vides dēļ mēs bieži bērniem ar speciālajām vajadzībām piedēvējam agresivitāti. Sakām, ka viņi ar savu uzvedību apdraud pārējos bērnus, traucē emocionālo labsajūtu klasē. Šādu bērnu vecākiem visbiežāk tiek piedāvāta iespēja izmantot mājmācību. Un tā situācijā, kad mēs runājam par iekļaujošu skolu, patiesībā šie bērni tiek segregēti. Viņi tiek izslēgti ne tikai no skolas, bet atdalīti arī no saviem vienaudžiem, tādējādi liedzot viņiem iespēju apgūt sociālās iemaņas.

Pašvaldība vai valsts

Pedagoģiski medicīniskā komisija aicina katru vecāku izvēlēties, kurā skolā viņu bērns turpinās mācības. Valsts savukārt apmaksā bērnu mācības speciālajās skolās, bet par ēkām un to izkārtojumu ir atbildīga pašvaldība. Vietās, kur speciālā skolas pieņem un personāls prot strādāt bērniem, kuriem ir smagi vai ļoti smagi intelektuālās attīstības traucējumi, mācās skolēni ne tikai no pašvaldības, kur atrodas skola. Vecāki apmainās ar informāciju un sūta savus bērnus tajā skolā, kas labāk atbilst viņu vajadzībām. Būtu svarīgi pārdomāt, kā sadalās atbildība starp vecākiem, pedagoģiski medicīniskajām komisijām, valsti un pašvaldībām, lai nerastos dažādu jautājumi. Cik skolēni un no kādām pašvaldībām drīkst apmeklēt šo skolu? Kāpēc pašvaldības darbībās, kas paredz IZM izsludināto speciālo skolu tīkla sakārtošanu, priekšrocību saskata tikai vienas speciālās skolas saglabāšanā?  Cik speciālās skolas vispār drīkst būt vienā pašvaldībā? Kas maksās par ēku uzturēšanu speciālajai skolai, ja tajā mācās vairāk skolēnu no citām pašvaldībām? Kamēr nebūs atrastas atbildes uz šiem jautājumiem, tikmēr nedrīkst sarežģīt jau tā krīžu pārpilno dzīvi ģimenēm, kas audzina bērnus ar speciālām vajadzībām! vecākiem nebūs skaidrības, kura būtu vislabākā skola tieši viņu bērnam ar speciālajām vajadzībām.

Šobrīd mēs vairs neapspriežam, vai iekļaujoša izglītība ir ieguvums ikvienam skolēnam. Kādā  Kanādā veiktā pētījumā ir atzīts, ka iekļaujoša izglītība skolēniem bez funkcionāliem traucējumiem dod labāku spēju novērtēt un pieņemt dažādas individuālas atšķirības un daudzveidību, cienīt visus cilvēkus, gatavību pieaugušo dzīvei iekļaujošā sabiedrībā un iespējas maksimāli labi apgūt dažādas darbības, trenējoties un mācot citus[1]. Arī Skandināvijas valstīs par iekļaujošās izglītības priekšrocībām nešaubās. Taču jāsaprot, ka ir bērni, kurus iekļaut vispārizglītojošās skolās varēs tikai tad, ja tajās būs pedagogi, kas pārzina mūsdienīgas speciālās pedagoģijas metodes, pienācīgas atbalsta komandas, kā arī vide, kas atbilst katra skolēna kognitīvajām spējām un vajadzībām.

Tieši tāpēc ir vērts turpināt darbu, lai iekļaujoša izglītība Latvijā būtu ne tikai teorijā, bet arī praksē.

 

[1] Bennett, S. un Gallagher, T.L., 2012. g. The Delivery of Education Services for Students who have an Intellectual Disability in the Province of Ontario [Izglītības pakalpojumu sniegšana Ontario provincē studentiem ar garīgiem traucējumiem]. Toronto: Community Living Ontario

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas