Samērojot to, kā mūsu amatpersonas reaģē uz to, kas faktiski kopš gada sākuma un pēdējās nedēļās ar milzīgu intensitāti notiek starptautiskajā politikā un liecina par ASV jaunā prezidenta administrācijas kursa maiņu, jums nerodas iespaids, ka mēs esam lielās nepatikšanās un ka tas, ar ko nodarbojas valsts vadītāji, ir vairāk tāda "mierināšanas politika"?
Es domāju, ka jūsu novērojums ir pareizs. Protams, iejūtoties viņu pozīcijā, es varu saprast, kāpēc varbūt amatpersonas Latvijā to dara. Tur ir vairāki iemesli, viens no kuriem varētu būt tas, ka viņi nevēlas izraisīt kādus papildu sarežģījumus attiecībās ar sabiedroto valstīm, pirmām kārtām ar ASV. Jo ir skaidrs – tiklīdz ministrs, prezidents vai premjers kaut ko pasaka, tā tam uzreiz var būt negatīva ietekme uz starpvalstu attiecībām. Bet vienlaikus te ir jāatzīmē: ja tas netiek darīts – netiek runāta skaidra valoda, pausta stingra pozīcija –, tad jāņem vērā, ka šo valstu vadība lasa mūsu līderu paziņojumus un, ja tie ir maigi, remdeni, nenosodoši, piekrītoši, tad viņi var mierīgi uzskatīt: "Nu, redziet, mēs izdarījām, ko izdarījām; tie latvieši jau laikam tam piekrīt, viņiem tas ir pieņemams." Protams, šeit ir arī tāda dilemma, kā runāt ar pašu sabiedrību, un tas ir atkarīgs no katra politiķa izpratnes par to, kā ir pareizi.
Es domāju, ka ir nepareizi no amatpersonu puses pārmest ažiotāžu vai panikas celšanu tad, ja cilvēki atļaujas aplūkot drūmākos scenārijus un negatīvākos draudus. Jo skaidrs, ka sabiedrībai un katram cilvēkam ir bail no kara, no kaut kā, kas apdraud viņa labklājību, dzīvību, bērnus. No otras puses, mēs vismaz gadus septiņus esam runājuši par visaptverošu aizsardzību, un diemžēl tā sabiedrības tendence ne tikai Latvijā, bet visā Rietumeiropā ir tāda, ka cilvēki nevēlas iedomāties, ka ar viņiem varētu gadīties tas, kas notiek kaut kur Sīrijā vai Ukrainā: "Tas jau līdz mums neatnāks!" Tas nozīmē, ka sabiedrība visiem šiem riskiem pieiet nenopietni un tiem arī nenopietni gatavojas, un te mēs varam runāt par civilās aizsardzības plāniem, par dažādu veidu mācībām, jo tajos septiņos gados ir izdarīts daudz mazāk, nekā vajadzēja izdarīt.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 5. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60