Stipras, ne sadrumstalotas augstskolas

Vispirms aplūkosim, kādu ceļu iet tā saucamās "Latvijas augstskolas". Tās orientējas uz tukšmuldēšanas pseidozinātnēm, kurām nav vajadzīgas nekādas laboratorijas un uzskates līdzekļi. Lai mācītu teologus, filologus, sociologus, politologus, folkloristus, juristus, psihologus un sazin kādus vēl dihsā pūtējus, nekāda bāze nav vajadzīga, bet naudu no studentiem var iekasēt nevāju. Tad nu pa Latviju bariem klīst nevienam nevajadzīgi "speciālisti". Tajā pašā laikā automobiļu inženieriem rāda VAZ dzinēju no 1972.gada, nanolaboratorijā ir tikai viens elektronmikroskops, pie kura jaunie censoņi stāv rindā un citi arhaismi. Augstskolām finansiāli izdevīgi ir ražot iepriekšminētos dihrsā pūtējus, nevis ieguldīt resursus laboratorijās un pētniecības centros. Tāpēc arī esam tur, kur esam- ūkstā (latgalieši sapratīs!).

Būtu tikai taisnīgi, ja pati LU likvidētu lieku fakultāti - Pedagoģijas, ko izveidoja mākslīgi 80. gadu sākumā, atņemot studentus un mācībspēkus tradicionālajām fakultātēm, kurās papildus, ja studenti vēlējās, varēja apgūt pedagoģiju un psiholoģiju kā izvēles priekšmetus. Pirms tam jāpapēta, cik Pedagoģijas un psiholoģijas fak. absolventi strādā savā specialitātē. Lieks veidojums ir Kultūras akadēmija. Tās programmas var iefiltrēt LU, Mūzikas akadēmijā, kurās jau tās bija, pirms Kultūras akadēmiju dibināja. Tā samazinātos lieli administratīvie resursi. Vai Latvijas valstij ir nepieciešamas divas augstākās mācību iestādes, kurās gatavo ārstus? Cik politologu mums nepieciešami? Cik ekonomistu? Šīs lietas tak būtu jāpārskata Augstākās izglītības padomei, vai kā to sauc. Bet Latvijā nedomā valstiski. Ka tik šķērdēt naudu.

Vienu un to pašu ārsniecības programmu māca divās valsts augstskolās - LU un RSU.

Arī LU daudzas programmas dublējas.