Vairāk uzmanības pusaudžu problēmām

Pusaudžu garīgās veselības jautājumiem publiskajā telpā pievērš aizvien lielāku uzmanību. Kāpēc? Ir vairāk problēmu, vai varbūt beidzot tās pamana?

Es teiktu, ka šai problēmai pievēršam lielāku uzmanību. Citi cilvēki parasti saka: manā jaunībā arī tā bija, bet neviens par to neuztraucās. Tā ir. Mēs tagad varbūt vairāk tam pievēršamies, labāk saprotam problēmas, vairāk novērtējam riskus, izprotam negatīvās ietekmes.

Un ir taisnība, ka paliek vairāk bērnu, pusaudžu, kuriem tie traucējumi ir izmērāmi, kuriem problēmas ir diezgan lielas, kuri paši jūtas slikti, kuru ģimenēm ir problēmas un kuriem attiecīgi vajadzētu piedāvāt palīdzību. Vai objektīvi mūsdienu bērni, pusaudži jūtas kaut kā citādi nekā iepriekšējās paaudzēs? To mēs īsti nevaram zināt tāpēc, ka iepriekšējās paaudzēs to nemērīja, par to nedomāja. Tas, kas attiecas uz psihi un mentālo veselību, jebkurā gadījumā ir sabiedrības lieta – tur svarīga ir sabiedrības izpratne par to, kā cilvēkiem īsti vajadzētu vai nevajadzētu justies. Droši vien liela daļa no tā, ko mēs mūsdienās interpretējam kā nomāktību, depresiju, izdegšanu, kādā XVIII gadsimtā bija normāla dzīves pieredze un ar to tika galā varbūt citādāk. Mūsu sabiedrība iet vairāk tajā virzienā, ka mēs šādas problēmas diagnosticējam un savā ziņā medikalizējam, līdz ar to ar šo problēmu apzināto cilvēku skaits pieaug.

Varbūt arī dzīves ritms un, ja tā var teikt, saturs mainījies? Agrāk pusaudži brīvajā laikā dzenāja futbola bumbu, toties tagad sēž mazkustīgi, iegrimuši ar skatu viedtālrunī. Tas arī ietekmē veselību?

Noteikti. It sevišķi tas attiecas uz depresijas rādītājiem. Piemēram, ir tāda lieta kā gaisa piesārņojums: ir konstatēta sakarība, ka vietās, kur ir paaugstināts gaisa piesārņojums, cilvēki ir gan depresīvāki, gan arī attīstās citi garīgās veselības traucējumi. Arī mazkustīgums pilnīgi noteikti iespaido. Bija savulaik idejas, ka varbūt datori un viedtālruņi paši par sevi rada problēmas, bet izskatās, ka tiešā veidā ne. Taču veselības problēmas ir saistītas ar dzīvesveida pārmaiņām – cilvēki kļūst mazkustīgāki, aktualizējas liekā svara problēma –, un tam ir tieša ietekme uz psihisko veselību. Un vēl, protams, ietekme ir tam, ka mainās sabiedrības struktūra, respektīvi, mēs dzīvojam brīvā tirgus, kapitālisma sabiedrībā, kas ir ļoti izdevīga ekonomikai, bet ne mentālajai veselībai.

Nav viss priekšā pateikts, cilvēkam ik brīdi ir jāveic daudz izvēļu?

Ne tikai tāpēc. Arī tāpēc, ka sistēma mudina ātri veidot atsevišķu ģimeni – bērniem pēc iespējas agrāk sākt patstāvīgu dzīvi –, ģimenes kļūst aizvien mazākas, šķirto laulību ir arvien vairāk. Pieaug vajadzības, tāpēc jānopelna vairāk naudas, cilvēki lielāku daļu laika pavada darbā, kas, protams, viņiem rada aizvien lielāku stresu, viņi mazāk ir mājās, mazāk velta laiku bērniem utt.

Arī agrāk cilvēki daudz strādāja, teiksim, fabrikās. Bija laiks, kad bija tikai viena brīvdiena nedēļā. Bērni faktiski auga vecāku nepieskatīti.

Tolaik vecvecākiem bija lielāka loma bērnu audzināšanā.

Tā dzīves apstākļu maiņa ir viena no lielajām problēmām, ar ko nodarbojas ļoti daudzi pētnieki. Piemēram, domājot, kāpēc Amerikā un citās attīstītākajās valstīs pieaug bērnu pašnāvību skaits. Vietās, kur ir ļoti labi nodrošināta ne tikai ekonomiskā, bet arī mentālā veselība, ir vislielākais skaits antidepresantu lietotāju. Tas liecina, ka kaut kas nedarbojas, kā vajag. Un viena no atziņām ir, ka tas saistīts ar sabiedrības struktūras pārmaiņām.

Taču kopumā agrāk bērniem bija tādi kā izdzīvošanas, toties tagad drīzāk siltumnīcas apstākļi, kad viss ir nodrošināts.

Tostarp. Bet tas gan vairāk atstāj iespaidu uz vecākiem cilvēkiem, ne pusaudžiem. Jo vēl viena liela grupa ir vecie cilvēki, kur arī demences rādītāji aug. Viens no skaidrojumiem tam ir, ka smadzenes ir paredzētas, lai mēs izdzīvotu, bet tad, ja cilvēkam ilgstoši nav nekas jādara, lai izdzīvotu, nav problēmu, ko risināt, smadzeņu darbība atslābst.