Vēl viens vaibsts televīzijas portretā

Liela pēdējo dienu aktualitāte ir publiskais disputs par Latvijas Televīzijas (LTV) plāniem rīkot politiķu Eiropas Parlamenta (EP) priekšvēlēšanu publiskās TV diskusijas ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā LTV7 kanālā. Šo plānu kritiski vērtē gan Valsts valodas centrs, gan eksprezidents Egils Levits, gan atsevišķi politiķi, arī daudzi sociālo tīklu lietotāji. LTV vadība asi nostājas pret šo kritiku, piesaucot medija redakcionālo neatkarību pašam izlemt. Kā vērtējat šo situāciju no sabiedriski politiskā skatpunkta?

Es teiktu tā – ja konteksts būtu mazliet atšķirīgs un mēs jau nebūtu pieredzējuši, ka sabiedriskie mediji nonāk zināmās kritikas krustugunīs par savu redakcionālo politiku, varbūt arī tas neraisītu tik asas diskusijas. Tagad fons jau ir uzsildīts, un kopējā gaisotnē, arī, protams, sakarā ar visiem notikumiem par un ap Ukrainu, skaidrs, ka tas tiek uztverts daudz saasinātāk. Nepretendēju uz juridisku analīzi, bet, izlasot priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, tajā par valsts valodas lietošanu [priekšvēlēšanu] aģitācijā runāts saistībā ar apmaksātu reklāmu. Šajā gadījumā nav runa par apmaksātu reklāmu (kaut gan ir cilvēki, kuri to ļoti plašiem triepieniem ir sasaistījuši, ka runa ir par jebkādu aģitāciju), līdz ar to sliecos uzskatīt, ka šeit nav priekšvēlēšanu aģitācijas likuma pārkāpuma. Protams, varam diskutēt, kas tad ir priekšvēlēšanu aģitācija, atkal skatīties šajā pašā likumā un konstatēt, ka tas ir jebkurš tiešs vai netiešs aicinājums balstot par vai pret noteiktu partiju vai kandidātu, bet tā atslēga ir tajā, ka runa ir par apmaksātu [aģitāciju], – no juridiskā viedokļa vismaz pirmajā brīdī es tur neredzu neko. Jautājums drīzāk ir par to, vai diskusijas krievu valodā pašreizējā situācijā ir tas, kas tiek saprotoši uztverts vismaz no latviešu puses: spriežot gan pēc tā, ka Nacionālā apvienība ir paaicinājusi pie sevis SEPLP [Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome], gan arī pēc tā, ko var lasīt sociālajos tīklos, izskatās, ka vienai daļai šāda iniciatīva nav likusies pieņemama. Savukārt, ja tā šauri politiski skatāmies, saprotams, četri diskusiju raidījumi krievu valodā, bet latviešu valodā – trīs – tas arī, protams, raisa jautājumus, kāpēc tad tā. Jo tur nav paritātes. Un, protams, tas atkal raisa jautājumus par slaveno redakcionālo politiku, kura nemaz nav bijusi tik nevainojama, kā to labi zinām. Tas nelīdzsvars, ja tā var teikt [diskusiju proporcijā valodu ziņā], ir kaut kas tāds, par ko var diskutēt un uzdot ļoti pamatotus jautājumus. Tāpat var arī – ja gribas gandrīz vai draiskoties, un jebkurā jokā ir tikai daļa joka – vaicāt, kāpēc tad nav raidījumu ukraiņu, lietuviešu, igauņu, poļu valodā. Varam, protams, arī to vaicāt, un faktiski sabiedriskajai televīzijai būtu jāatbild, kādēļ tā nav.

Kopš skandāls sākās, šai polemikai vairāk esmu sekojis līdzi sociālajos tīklos, arī X platformā, kurā tomēr nav pārstāvēta lielākā Latvijas sabiedrības daļa.