Laika ziņas
Šodien
Migla
50. gadu vispopulārākais dziedātājs stāsta par jaunību Rīgā

Vēsture Dienā: Ballīšu karalis Oja

"Laikabiedri ar lielu pārliecību apgalvo, ka Oja bija 50. gadu nogales vispopulārākais dziedātājs Rīgā," pieminot igauņu dziedātāju un aktieri Bruno Oju (1933–2002) viņa 85. dzimšanas dienā, rakstīja mūzikas vēsturniece Daiga Mazvērsīte.

 Varbūt 50. gados viņš bija ne tikai ballīšu karalis, bet pat vispopulārākais vīrietis Rīgā, salauzis sirdi daudzām meitenēm, ko nav grūti saprast, redzot Ojas jaunības fotogrāfijas. Sākumā spēlējis Tallinas restorānos un trenējies ūdenspolo, Rīgā Oja nonāca kā Tartu Medicīnas institūta basketbola izlases centra uzbrucējs, te iemīlējās un palika uz ilgāku laiku, sāka spēlēt basketbolu VEF komandā, bet vēlāk mūzika ņēma virsroku. 1962. gadā Oja kļuva par jaundibinātā Latvijas džeza kluba pirmo prezidentu, uzstājās tai skaitā ar Ivara Mazura vadīto orķestri. Par sieviešu elku visā PSRS Oja kļuva pēc lomas Vītauta Žalakēviča filmā Neviens negribēja mirt, bet Latvijas kino Oja redzams Harija Maura lomā 1971. gadā pēc Zigmunda Skujiņa stāsta Karjera motīviem uzņemtajā Oļģerta Dunkera filmā Tauriņdeja ar Raimonda Paula mūziku, skaistā pārī ar Astrīdu Kairišu. Tolaik runāja, ka Oja šajā filmā tēlojot pats sevi. 

1992. gada 23. maija SestDienā Bruno Oju, kurš pēc daudziem Polijā nodzīvotiem gadiem joprojām labi runāja latviski, Tartu intervēja Kaspars Kauliņš. Viņam Oja izstāstīja arī par jaunības gadiem Rīgā. "Mana dzīve ir ļoti saistīta ar Latviju, karjera, mana šodiena. Visi puiši, kas spēlējām basketbolu Rīgas ekspresī, strādājām par krāvējiem, apkopējiem u. tml. Būdams pirmais solists Latvijā, kas dziedāja ar orķestri, dziedāju to, kas bija pasaulē jauns un moderns, es strādāju par apkopēju, lai nopelnītu iztiku. Cilvēki Latvijā nemaz nezina, ka pēc koncertiem skolās, klubos un rūpnīcās, kad viņi devās mājup labā noskaņojumā, es pārģērbos un sāku tīrīt to pašu zāli, kur bijām spēlējuši, spodrināt to parketu, uz kura pirms brīža tika dejots. (..) Laikā, kad es ierados Rīgā, ārzemju mūzika šeit nebija vēlama. Es nodibināju pirmo džeza klubu Rīgā, ko vēlāk reti kurš no džezmeņiem atcerējās. Biju viens no pirmā Latvijas džeza festivāla organizatoriem kādā no Pārdaugavas klubiem. (..) Daudzās centrālajās avīzēs tika nosodīta Rietumu kultūras ieplūšana Padomju Savienībā, tādēļ pasākumu gribēja aizliegt. Mani kā organizatoru, kam bija jāatklāj festivāls, negribēja laist uz skatuves. Nācās pa dažādām tumšām ejām līst, lai nonāktu zālē. Tā bija pilna, un muzicēts tika līdz diviem naktī. 

Mani lūdza spēlēt un dziedāt Tramvajnieku klubā. Tas bija mans pirmais orķestris. Tam sekoja Ivara Mazura vadītais Armatūras kluba orķestris, kurā spēlēja Raimonds Raubiško, Aivars Krūmiņš un citi. Ar šo kolektīvu daudz koncertējām Igaunijā, Lietuvā un citur. (..) Daudzas dziesmas bija aizliegtas. Mēs gudrojām dažādas viltības, sacerējām amerikāņu džeza numuriem krievu tekstus.

Pirms es sāku dziedāt pie Mazura, dziedāju vairākās kafejnīcās. Labā atmiņā palikusi kafejnīca Lira, kur publikas lielākā daļa bija jūrnieki. Tur gāja ļoti jautri. Parasti sākumā mēs spēlējām noteiktu programmu, taupīdami labākās dziesmas, līdz kāds, kam bija daudz naudas, palūdza spēlēt draugiem vai savai meitenei. Reiz pie mums pienāca bagāts vīrs un lūdza nekavējoties atskaņot kādu skaņdarbu. Nopriecājāmies (..). Nospēlējām prasīto. Pēc brītiņa atkal tas pats vīrs lūdz atkārtot dziesmu, solīdams vēl lielāku samaksu… Tovakar to spēlējām septiņas reizes, līdz pie manis pienāca kāds kautrīgs pilsonis un jautāja, vai šovakar paredzēts arī kāds cits skaņdarbs.

Spēlēju arī Skolotāju namā. Cilvēki stāvēja rindā jau no pulksten trijiem, lai dabūtu nopirkt biļetes. Zālīte bija ļoti maziņa, un visi gribēja tajā iekļūt. Bieži vien cilvēki visu vakaru stāvēja un klausījās, kā mēs spēlējam. Dziesmām pats rakstīju latviskus tekstus. Valodu iemācījos ātri – jau pēc Latvijā nodzīvota gada varēju brīvi sarunāties. 

Kad tika atvērta Mazā zāle restorānā Rīga, direkcija gribēja, lai es tur dziedu, jo citādi te nebija apmeklētāju. Es piekritu. Un, tici vai ne, bet apmeklētāji radās. Tur es sastapos ar Maskavas režisoru Grigoriju Daneliju (..). Nonācu Maskavā, sākās ļoti saspringts laiks manā dzīvē. Kad notika Žalakēviča filmas Neviens negribēja mirt pirmizrāde Maskavas kinonamā, pie mums ar Baņoni pienāca kāds pazīstams kinorežisors un teica: "Nu molodci ļitovci, a mi zģes kakim-to gavnom zaņimajemsja…""

Vaicāts, kā viņam patīk Rīga, Oja Kauliņam atzina, ka tur tagad ir bijis tikai caurbraucot, teica, ka latvieši, iespējams, ir spējuši mainīties ātrāk nekā igauņi, bet Rīgā viņu nepatīkami pārsteidzis tas, ka tur tagad ir tik daudz sveštautiešu: "Cilvēki spļauj uz ielām. Bet vispār Latvija manī izraisa dziļi sentimentālas izjūtas." 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas