Dzīve Latvijā 1996. gada pavasarī turpinājās, par spīti lāsteku karam (līdz 18. martam bija jau seši no jumtiem krītošo lāsteku upuri), uz kura fona pat reketieru aktivitātes nešķita tik briesmīgas, jo tās parasti neskāra nejaušus garāmgājējus. Dzima jaunas organizācijas un ieceres. Lūk, 1996. gada 20. marta Diena ziņoja, ka Ārlietu ministrija, lai popularizētu Latviju kā tranzītvalsti, sasaukusi 11 Latvijas vēstniekus uz Ventspili izglītot tranzītlietās. Mācītāju lomā bija premjers Šķēle, satiksmes ministrs Krištopans un Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Dažas citas organizācijas klusi vai ne tik klusi atmira kā savu laiku pārdzīvojušas. Viena no tādām bija Latvijas Rakstnieku savienība (LRS). Dibināta okupācijas sākumā, tā ar laiku pārtapa iekšējā opozīcijā režīmam, lai arī mērenākā nekā tās igauņu māsa. Arvīda Pelšes pēcteča Augusta Vosa valdīšanas laikos, kad turpat vai visa oficiālā dzīve uzņēmumos un iestādēs Latvijā notika krievu valodā, Rakstnieku savienība bija gandrīz vienīgā tautas dzīvās liesmiņas glabātāja, vismaz Ēzopa valodā pildīdama arī tās funkcijas, kas latviešiem Latvijā okupācijas gados bija liegtas vai pastāvēja tikai dekoratīvā veidā (kā "Ārlietu ministrija" pašreizējā Dānijas vēstniecības ēkā), – rakstnieki mēģināja uzņemties gan politiķu, gan diplomātu, gan garīdznieku misiju. Pēc neatkarības atjaunošanas šīs funkcijas dabiski atkrita, līdz ar to mainījās arī Rakstnieku savienības statuss un svars sabiedrībā.
Īsi pirms kārtējās LRS biedru pilnsapulces 1996. gada 20. marta Dienā rakstnieku organizācijas lomu izvērtēja prozists un fotogrāfs Mārtiņš Zelmenis, izcēlumā viņa secinājums bija kā spriedums: Rakstnieku savienība ir kā sabrukt aizkavējies kolhozs. "Saka – ja skatītājiem patīkot sliktas izrādes, vainīgs esot teātris. Tas attiecas arī uz literatūru," sāka Zelmenis. "Silvijas Radzobes grāmata Par manu naidu rāda, ka Rakstnieku savienība, vienīgā iestāde, kas sociālismā drīkstēja mākslas valodā uzrunāt tautu, ideoloģiskās pareizības vārdā grāvusi iespējamo stilu dažādību mūsu literatūrā, panākusi visiem rakstītājiem vienu balsi komunisma cēlāju korī. Runas par latviešu kulturālību likušas aizmirst, ka tautas kultūrslānis, īpaši rakstītās literatūras jomā, ir gauži plāns, kā kultūrtauta mēs esam tik jauni, ka viss, kas, sociālisma literatūru kopjot, pusgadsimtu darīts ar rakstniecību Latvijā, bija kultūras genocīds, kas bendēja tautas jaunrades garu tik meistarīgi, ka gandrīz neatradās melno avju, ko CK birojam pelt. Īstu ļaundaru trūka, socvaras kalpiem atlika kritizēt samiernieciskus sacerējumus, kuru autori, izrādījās, alkuši ieraudzīt sociālisma cilvēcīgo seju. Kultūras genocīda otrs ierocis bija izdevniecības, kas katru vārdu ilgi svēra, pirms iespieda; tagad lasot, vien frāzes elpo izcīnītajās lappusēs. Grāmatas bija svarīgākas: rakstot strādāja pašcenzūra, kolēģi darbu apsprieda un ieteica labojumus, tad izdevniecību redaktori, tad Galvenā literatūras pārvalde, vēl vārdā nesauktu biedru grupa. Kas palika pāri? Neatceros, ka rakstnieks/ dzejnieks būtu atteicies izdot grāmatu, ko labojumi izcūkojuši. Ļaunums prata sadalīties gabaliņos, kas atsevišķi nešķita tik nelabi. Spēks, ko patērēja sīkumu izcīņai, neļāva koncentrēties nekam lielam – LRS biedra statuss bija sabiedrisks statuss, ko sargājās smērēt ar politisku neuzticamību vai mākslinieciskām pārmērībām. (..) Pēc kara un 60. gados daudzi gadījuma cilvēki pievērsās literatūrai; vide radīja iespaidu par vieglo darbu – noņemties ar literatūru. Padomju cilvēki jau bija vienkārši, nekas sarežģīts viņiem neķērās klāt, un rakstniecība par tiem arī primitīvi stāstīja. (..) Neviens nav peļams, ka savulaik tiecies iestāties Savienībā: vai tajos laikos kāds ticēja sociālisma sabrukumam?"
Aicinājis rakstniekus analizēt, vai ar viņu darbību nav, labu gribot, nodarīts kāds ļaunums, Zelmenis risinājumu redzēja literātu apvienību dibināšanā. Viņa tālaika secinājumiem tikai viena piebilde: šodien daža laba izdevniecība, ieviešot bargāku cenzūru, latviešu literatūrai izdarītu vairāk laba nekā ļauna, citādi dažas autores romānus dragā augšā un izdod ātrāk nekā viens lasītājs spēj izlasīt.