Gunta Pilsuma nemirstīgais īsisms "Kā es esmu novecojis – Raimondam Paulam jau sešdesmit!" iemirdzas jaunā spožumā ar katru nākamo desmitgadi. 1996. gada 6. janvāra SestDienā Paulu brīdi pirms viņa 60 gadu jubilejas (vecuma, kurā Padomju Savienībā vīrieši gāja pensijā) intervēja Dienas korespondente Vita Pētersone, ievadā konstatējusi neapstrīdamo faktu: attieksme pret Raimondu Paulu ir visiem. Reizēm ap viņa personību ir lielāka ažiotāža, reizēm mazāka, taču pilnīgi no sabiedriskās skatuves viņš nenozūd nekad, kaut arī pats ne reizi vien ir pasludinājis savu aiziešanu "tikai mūzikā". "Skaties vien, paiet brītiņš, un Pauls atkal, pieri savilcis, ir nokļuvis kārtējā amatkrēslā un sēd prezidijā. Kāds nu viņš ir, tāds ir – šis mūsu laikabiedrs mūzikas klasiķis. Vai pēc "simts gadiem Piebalgā" vēl dziedās viņa dziesmas, par to mums atbildība nav jāuzņemas. Skaidrs gan, ka tai tālajā nākotnē cilvēkiem, dungojot Paula meldiņus, būs pilnīgi vienalga, vai viņš bija Latvijas ceļa cilvēks vai tomēr piederīgs Saimniekam. Taču mūslaikos tik populārai personai, kāds ir Raimonds Pauls, nav miera ne no pielūdzējiem, ne kritizētājiem. Dievināts. Par neciešamu atzīts."
Intervijā pirmo jautājumu uzdeva Pauls pats: "Kādu lomu es spēlēju politikā?" Pasūkstījies, ka politiķiem viņš ir mušpapīrs un ka viņam bieži vien ir jāizšķiras, ko pats vērtē augstāk – savu veselību vai "to teātri", Pauls sāka runāt par spiedienu, ar kuru viņam jāsaskaras un kurš reizēm ir neizturami ass, un paskaidroja, kādu spiedienu viņš domā: "To laikam grūti saprast cilvēkiem, kuri nekad nav satikušies ar radošās inteliģences pārstāvjiem, kas sasnieguši pensijas vecumu. Šo cilvēku priekšā tu stāvi kā tāds bende un slepkava, kas iznīcina viņus. Taču paaudzēm ir jānomainās, ja nebūs jauno mākslā, tad vispār nebūs nekā. Par to ir jādomā, galu galā man pašam ar’ tie gadi ir klāt. Mums ir bijuši izcili mākslinieki, kas lielā vecumā strādājuši, taču ir arī tādi, kuri jau 40 vai 50 gados neko nevar. Un te sākas. Tauta dievina aktieri. Tu viņam nedrīksti ķerties klāt. Taču jebkurā žanrā visu izšķir kvalitāte. Paldies Dievam, ka vismaz operā ir uztaisīta izrāde, par kuru visi runā."
Runa bija par Alvja Hermaņa režisēto Jāņa Mediņa operu Uguns un nakts, kuras pirmizrāde bija notikusi 1995. gada 14. decembrī Latvijas Nacionālās operas atjaunotā nama atklāšanas svētkos. Vaicāts, kā viņam uzvedums patīk, Pauls teica: «Rainis tiešām bijis ģēnijs, jo katrs var viņu mīcīt, darīt ar viņa darbiem, ko grib. Lāčplēsi jau vairs par pilnu neņem un ir nobīdījuši malā, tagad galvenā ir trīsšķautņainā Spīdola. Manā bērnībā vecāki mācīja, ka Lāčplēsis ir latviešu tautas nacionālais varonis. Neviena tauta neatļautos ar savu varoni tā apieties, kā mēs izdarāmies ar savējo. Var būt modernas versijas un iestudējumi, bet te jau nīdē pašu varonības ideju. Ka Lāčplēša vispār nav.
Skatos Hermaņa versiju par Uguni un nakti, es to varu pieņemt vai nepieņemt. Vai tas atbilst maniem uzskatiem, es te negribu diskutēt, jo vispār nemīlu radikālas recenzijas, pats esmu viens no šādu recenziju upuriem. Ja recenzijā par mani uzrakstīts, ka izrādē viss ir šķērsām, tad kāpēc publikas atsaucība ir tik liela. Parādās šausmīgi nicinošais vārds – kases gabals. Esmu nesaprašanā, vai man taisīt izrādi, uz kuru nāks skatītāji, vai taisīt tādu, lai nenāk."
Pauls atbildēja arī uz jautājumu par iedvesmu. "Reizēm iet no rokas. Taču citreiz esi tukšs, tad labāk pie tās kastes nesēsties. Ir daudz faktoru, kas mani ietekmē. Milzu problēma jau ir tā, vai tas, ko esi uzrakstījis, kādam vispār ir vajadzīgs. Tas ir jautājums par tavas dziesmas popularitāti, atzinību. Vai to dzied un klausās? Te iedarbojas tādi spēki, ko mēs iepriekš nezinām. Kāpēc vienu dziesmu dziedam, bet simtiem citu mums ir pilnīgi vienaldzīgas? Varu būt apmierināts ar sevi, jo šajā ziņā ir gājis neizsakāmi labi. Reizē ar savas mūzikas popularitāti esmu ieguvis arī ienaidniekus – mani darbi esot pārāk sentimentāli un lipīgi. Taču es zinu, ka visi cilvēki pamatā ir sentimentāli, tikai viens to izrāda, otrs ne. Ja tā nebūtu, viņi manas dziesmas nedziedātu. Bet dzied."